Nabadziņi
Katrā bīskapijā un draudzē mums ir nepieciešams ikviens cilvēks — gan tas, kurš var būt stiprs, gan tas, kurš, iespējams, cieš no grūtībām. Ikviens ir nepieciešams.
Es atceros, ka zēna gados braucu automašīnā kopā ar savu tēvu, vēroju ceļa malā cilvēkus, kas bija nonākuši grūtībās vai kuriem bija nepieciešama palīdzība. Mans tēvs šādās reizēs vienmēr sacīja „Pobrecito”, kas nozīmē „nabadziņš”.
Reizēm es ar interesi vēroju savu tēvu palīdzam daudziem no šiem cilvēkiem, jo īpaši tad, kad mēs ceļojām uz Meksiku, lai apciemotu manus vecvecākus. Parasti viņš atrada kādu cilvēku, kam nepieciešama palīdzība, un tad privāti to viņam sniedza. Vēlāk es uzzināju, ka viņš tiem palīdzēja iestāties skolā, iegādāties ēdienu vai kā citādi parūpējās par viņu labklājību. Viņš kalpoja „nabadziņam”, ko sastapa savā ceļā. Patiesībā es nespēju atsaukt atmiņā tādu laiku savas bērnības un jaunības gados, kad pie mums nebūtu dzīvojis kāds, kam nebūtu bijusi nepieciešama mājvieta, līdz viņš vai viņa kļuva pašpaļāvīgi. Vērojot šīs pieredzes, manī radās līdzjūtības gars pret līdzcilvēkiem un grūtībās nonākušajiem.
Rokasgrāmatā Sludini Manu evaņģēliju ir rakstīts: „Tev apkārt ir cilvēki. Tu ej viņiem garām uz ielas, apciemo tos viņu mājās un ceļo ar viņiem. Viņi visi ir Dieva bērni, tavi brāļi un māsas. … Daudzi no šiem cilvēkiem meklē dzīves mērķi. Viņi ir norūpējušies par savu nākotni un savām ģimenēm” (Sludini Manu evaņģēliju: misionāru kalpošanas rokasgrāmata (2005. g.), 1. lpp.).
Gadu gaitā, kalpojot Baznīcā, esmu centies uzmeklēt tos, kam bija nepieciešama palīdzība viņu dzīvē — gan laicīga, gan garīga. Bieži vien esmu dzirdējis tēva balsi sakām: „Pobrecito,” nabadziņš.
Bībelē mēs varam atrast brīnišķīgu piemēru tam, kā rūpēties par nabadziņu:
„Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto.
Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī.
Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu.
Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: „Skaties uz mums.”
Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.
Bet Pēteris sacīja: „Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā — staigā!”
Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri” (Ap. d. 3:1–7; uzsvērums pievienots).
Lasot šo pierakstu, mani ieintriģēja frāzes cieši uzlūkot izvēle. Frāze cieši uzlūkot šajā gadījumā nozīmē skatīties ar lielu vērību un uzmanību. Kad Pēteris uzlūkoja šo cilvēku, viņš viņu redzēja citā gaismā nekā pārējie. Viņš nepievērsa uzmanību viņa nespējai staigāt un viņa vājībām, bet spēja ieraudzīt, ka viņa ticība bija pietiekama, lai viņš taptu dziedināts un ieietu templī, un saņemtu meklētās svētības.
Es ievēroju, ka viņš to satvēra pie labās rokas un pacēla. Un, kad viņš šādi palīdzēja šim vīram, Tas Kungs viņu brīnumainā veidā izdziedināja, un „viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri” (Ap. d. 3:7). Viņa mīlestība pret šo vīru un vēlme viņam palīdzēt palielināja šī vārgā vīra spējas un iespējas.
Kalpodams par reģiona Septiņdesmito, es atvēlēju katru otrdienu, lai kopā ar sava reģiona stabu prezidentiem dotos kalpošanas apmeklējumos. Es viņus aicināju norunāt tikšanās ar tiem, kuriem bija nepieciešams kāds Jēzus Kristus evaņģēlija priekšraksts, vai ar tiem, kuri tobrīd neievēroja savas noslēgtās derības. Caur mūsu pastāvīgo un apzināto kalpošanu Tas Kungs vairoja mūsu pūles, un mēs spējām atrast cilvēkus un ģimenes, kurām bija nepieciešama palīdzība. Tie bija „nabadziņi”, kas dzīvoja dažādos stabos, kur mēs kalpojām.
Reiz es pavadīju prezidentu Bilu Vitvortu, Smilšainā Jūtas kanjona skata (Sandy Utah Canyon View) staba prezidentu, lai veiktu kalpošanas apmeklējumus. Viņš bija lūgšanu pilns attiecībā uz to, ko mums vajadzētu apmeklēt, cenšoties gūt tādu pašu pieredzi kā Nefijs, kurš „tik[a] Gara vadīts, nezinādams iepriekš to, ko [viņš] darī[s]” (1. Nefija 4:6). Viņš parādīja, ka tad, kad mēs kalpojam, mums jātiek atklāsmes vadītiem pie tiem cilvēkiem, kam palīdzība nepieciešama visvairāk — pretstatā tam, ja viņus apmeklē pēc saraksta vai kādā sistemātiskā veidā. Mums jātiek vadītiem iedvesmas spēkā.
Es atceros vienu mājas vizīti pie kāda jaunā pāra, Džefa un Heteres, un viņu mazā puikas Kaja. Džefs uzauga kā aktīvs Baznīcas loceklis. Viņš bija ļoti talantīgs sportists ar daudzsološu karjeru. Pusaudžu gados viņš sāka attālināties no Baznīcas. Vēlāk viņš iekļuva autoavārijā, kas izmainīja viņa dzīvi. Kad mēs ienācām viņu mājās un iepazināmies, Džefs mums pajautāja, kādēļ mēs ieradāmies apraudzīt viņa ģimeni. Mēs atbildējām, ka šī staba robežās dzīvo aptuveni 3000 Baznīcas locekļu. Un tad es viņam pajautāju: „Džef, pastāsti mums, kāpēc no visām mājām, kuras mēs būtu varējuši šovakar apciemot, Tas Kungs ir atsūtījis mūs šurp.”
Pēc šī jautājuma Džefs kļuva emocionāls un sāka dalīties ar mums dažās savās raizēs un problēmās, ar kurām viņu ģimene tobrīd saskārās. Mēs sākām dalīties dažādos Jēzus Kristus evaņģēlija principos. Mēs aicinājām viņus paveikt dažus konkrētus uzdevumus, kas sākumā varētu šķist kā izaicinājums, bet laika gaitā nestu lielu laimi un prieku. Tad prezidents Vitvorts iedeva Džefam priesterības svētību, lai palīdzētu viņam pārvarēt grūtības. Džefs un Hetere piekrita darīt to, ko mēs aicinājām viņus darīt.
Aptuveni gadu vēlāk es biju pagodināts vērot, kā Džefs kristīja savu sievu Heteri par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli. Tagad viņi gatavojas apmeklēt templi, lai tiktu saistīti kā ģimene uz laiku un uz visu mūžību. Mūsu apmeklējums izmainīja viņu dzīves gan laicīgi, gan garīgi.
Tas Kungs ir pavēlējis:
„Tādēļ esi uzticīgs, paliec tajā amatā, ko Es tev esmu nozīmējis; palīdzi vājajiem, pacel gurdenās rokas un stiprini nespēcīgos ceļus” (Mācības un Derību 81:5).
„Un darot to, tu darīsi lielāko labumu saviem apkārtējiem, un veicināsi Tā, kurš ir tavs Kungs, godību” (Mācības un Derību 81:4).
Brāļi un māsas, apustulis Pāvils mācīja par galveno elementu mūsu kalpošanā. Viņš mācīja, ka mēs visi esam „Kristus miesa un katrs par sevi locekļi” (1. korintiešiem 12:27) un ka katrs loceklis ir nepieciešams, lai visa miesa tiktu pacilāta. Tad viņš mācīja kādu spēcīgu patiesību, kas iegrima dziļi manā sirdī, kad es to izlasīju. Viņš sacīja: „Taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi. Bet, kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā” (1. korintiešiem 12:22–23; uzsvērums pievienots).
Tādēļ katrā bīskapijā un draudzē mums ir nepieciešams ikviens cilvēks — gan tas, kurš var būt stiprs, gan tas, kurš, iespējams, cieš no grūtībām. Ikviens ir nepieciešams, lai būtu iespējama tik ļoti nozīmīgā visas „Kristus miesas” iedvesmošana. Es bieži prātoju, kādu cilvēku mūsu dažādajās draudzēs pietrūkst, kas mūs stiprinātu un padarītu mūs veselus.
Elders D. Tods Kristofersons mācīja: „Mēs Baznīcā mācāmies ne tikai dievišķas doktrīnas, bet arī pieredzam, kā tās tiek pielietotas dzīvē. Līdzinoties Kristus miesai, Baznīcas locekļi kalpo cits citam ikdienas dzīvē. Neviens no mums nav ideāls. … Kristus miesā mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā tikai jāapgūst jēdzieni un cildeni vārdi, mums arī ir, mācoties „dzīvot kopā mīlestībā”, jāiegūst praktiska, ar dzīvi saistīta pieredze [Mācības un Derību 42:45]” („Kāpēc nepieciešama Baznīca?”, Liahona, 2015. g. nov., 108.–109. lpp.).
1849. gadā Brigams Jangs redzēja sapni, kurā pravietis Džozefs Smits veda lielu aitu un kazu ganāmpulku. Daži no dzīvniekiem bija lieli un skaisti; citi bija mazi un netīri. Brigams Jangs atcerējās, ka viņš lūkojies pravietim Džozefam Smitam acīs un sacījis: „Džozef, tev ir visneparastākais ganāmpulks, … kādu man savā dzīvē ir gadījies redzēt; ko tu grasies ar to darīt?” Pravietis, kurš, šķiet, nebija norūpējies par šo nepaklausīgo ganāmpulku, vienkārši atbildēja: „[Brigam], katrs no tiem ir labs savā vietā.”
Kad prezidents Jangs pamodās, viņš saprata, ka, kaut arī Baznīca pulcēs dažnedažādas „aitas un kazas”, tā ir viņa atbildība tās visas ievest iekšā un ļaut katrai no tām sasniegt savu pilno potenciālu, atrodot savu vietu Baznīcā. (Pielāgots no Ronald W. Walker, „Brigham Young: Student of the Prophet,” Ensign, 1998. g. febr., 56.–57. lpp.)
Brāļi un māsas, ideja manai uzrunai radās, kad es dziļi aizdomājos par to vienu, kurš šobrīd nav iesaistīts Jēzus Kristus Baznīcā. Es vēlētos veltīt brīdi tam, lai uzrunātu katru no tiem. Elders Nīls A. Maksvels ir mācījis, ka „šādi cilvēki uzturas Baznīcas tuvumā, bet tie neiesaistās Baznīcā pilnībā. Viņi nenāk iekšā sanāksmju namā, bet viņi arī nepamet tā lieveni. Tie ir tie, kuriem Baznīca ir vajadzīga un kuri ir vajadzīgi Baznīcai, bet kuri daļēji „pasaulē dzīvo bez Dieva” [Mosijas 27:31]” („Why Not Now?”, Ensign, 1974. g. nov., 12. lpp.).
Es atkārtošu aicinājumu, ko izteica mūsu mīļotais prezidents Rasels M. Nelsons, kad viņš pirmo reizi uzrunāja Baznīcas locekļus. Viņš sacīja: „Tagad es vēlos uzrunāt ikvienu Baznīcas locekli, sakot: „Palieciet uz derību takas!” Jūsu apņemšanās sekot Glābējam, slēdzot ar Viņu derības un pēc tam tās ievērojot, atvērs durvis uz pilnīgi visām garīgajām svētībām un privilēģijām, kas ir pieejamas ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam.”
Tad viņš lūdza: „Ja jūs esat novirzījušies no šīs takas, es, no visas savas sirds cerot, vēlos aicināt jūs: „Lūdzu, atgriezieties!” Lai kādas būtu jūsu bažas, lai kādi būtu jūsu izaicinājumi, jums atradīsies vieta šeit, Tā Kunga Baznīcā. Jūs un vēl nedzimušās paaudzes tiks svētītas, pateicoties jūsu pašreizējai rīcībai, atgriežoties uz derību takas” („Kopīgi dodoties uz priekšu” (Augstākā prezidija vēstījums) vai Liahona, 2018. g. apr., 7. lpp.; uzsvērums pievienots).
Es liecinu par Viņu, patiesi, Jēzu Kristu, kalpošanas Skolotāju un mūsu visu Glābēju. Es aicinu ikvienu no mums uzmeklēt „pobrecitos”, „nabadziņus”, mūsu vidū, kuriem nepieciešama palīdzība. Šī ir mana cerība un lūgšana Jēzus Kristus Vārdā, āmen.