Sašutumu izraisoša netaisnība
Jēzus Kristus gan saprot netaisnību, gan spēj sniegt dziedinājumu.
1994. gadā Austrumāfrikas valstī Ruandā tika īstenots genocīds, kuru vismaz daļēji izraisīja dziļi iesakņojies saspīlējums cilšu starpā. Tiek lēsts, ka tajā tika nogalināti vairāk nekā pusmiljons cilvēku.1 Apbrīnojamā kārtā Ruandas iedzīvotājiem lielā mērā ir izdevies panākt samierināšanos,2 tomēr šie notikumi turpina atbalsoties.
Pirms desmit gadiem mēs ar sievu viesojāmies Ruandā, kur Kigali lidostā uzsākām sarunu ar kādu pasažieri. Viņš žēlojās par netaisno genocīdu un izjusti vaicāja: „Ja Dievs pastāvētu, vai gan Viņš nebūtu kaut ko darījis lietas labā?” Šim vīram un arī daudziem no mums var šķist, ka ciešanas un zvēriska netaisnība ir nesavienojama ar laipna un mīloša Debesu Tēva pastāvēšanu. Tomēr Viņš eksistē, Viņš ir laipns, un Viņš jūt pilnīgu mīlestību pret katru no Saviem bērniem. Šī dihotomija ir tikpat sena, kā pati cilvēce, un to nevar izskaidrot ar vienkārša moto vai kādas bufera uzlīmes palīdzību.
Lai gūtu kaut vai nelielu izpratni, izpētīsim dažādus netaisnības paveidus. Iedomājieties, ka ģimenē katrs no bērniem ir saņēmis iknedēļas kabatas naudu par ierasto mājsaimniecības darbu veikšanu. Viens no dēliem, vārdā Džons, iegādājas konfektes; viena no meitām, vārdā Anna, šo naudu iekrāj. Beigu beigās Anna nopērk sev divriteni. Džonam šķiet, ka tas ir pilnīgi netaisni, jo Anna ir dabūjusi divriteni, bet viņš — nē. Taču šis nevienlīdzīgais stāvoklis ir izveidojies nevis vecāku rīcības, bet gan Džona izvēļu rezultātā. Annas lēmums — atteikties no tūlītēja apmierinājuma, ēdot konfektes, — nenodarīja Džonam nekādu netaisnību, jo viņam bija tāda pati iespēja, kā viņa māsai.
Līdzīgi arī mūsu lēmumiem var būt savas ilgtermiņa priekšrocības vai trūkumi. Tas Kungs ir atklājis: „Ja cilvēks iegūst vairāk zināšanu un saprāta šajā dzīvē caur savu uzcītību un paklausību nekā cits, tik daudz priekšrocību viņam būs nākamajā pasaulē.”3 Ja citi gūst labumu, pateicoties savai uzcītībai un izvēlēm, mums nav pamata secināt, ka pret mums kāds ir rīkojies netaisni, jo mums ir bijusi tāda pati iespēja.
Citam netaisnības paveidam par piemēru var minēt situāciju, ar kuru bērnībā saskārās mana sieva Ruta. Kādudien Ruta uzzināja, ka viņas māte ved viņas jaunāko māsu Merlu iepirkties, lai iegādātos viņai jaunas kurpes. Ruta gaudās: „Mammu, tas nav godīgi! Merla jau pagājušoreiz dabūja jaunas kurpes.”
Rutas māte vaicāja: „Ruta, vai tev tavas kurpes vēl der?”
Ruta atbildēja: „Nu, jā.”
Tad Rutas māte teica: „Merlai viņas kurpes vairs neder.”
Ruta piekrita, ka katram bērnam ģimenē vajadzētu kurpes, kas būtu laikā. Kaut arī Rutai būtu paticis dabūt jaunas kurpes, viņas priekšstats par to, ka pret viņu ir rīkojušies netaisni, pagaisa, palūkojoties uz apstākļiem mātes skatījumā.
Dažas netaisnības nevar izskaidrot, un neizprotama netaisnība izraisa mūsos sašutumu. Netaisnības rodas no dzīves ķermenī, kas ir nepilnīgs, savainots vai slims. Laicīgā dzīve pēc savas būtības ir netaisna. Daži cilvēki ir dzimuši pārpilnībā, bet citi — nē. Dažiem ir mīloši vecāki, citiem — nē. Daži dzīvo ilgus gadus, citi — nedaudzus. Un tā tālāk, un tā joprojām. Daži indivīdi pieļauj kaitējošas kļūdas, pat cenšoties darīt labu. Daži izvēlas nemazināt netaisnību, kaut viņi to spētu. Satraucošā kārtā daži indivīdi izmanto savu Dieva doto rīcības brīvību, lai sāpinātu citus, kaut to nekādā ziņā nevajadzētu darīt.
Dažādi netaisnību paveidi var pārklāties, veidojot nomācošas netaisnības cunami. Piemēram, Covid-19 pandēmija nesamērīgi iespaido tos, kuri jau tā daudzējādā ziņā atrodas sākotnēji neizdevīgā stāvoklī. Man sāp sirds par tiem, kam nākas sastapties ar šādu netaisnību, taču es no visas savas sāpošās sirds paziņoju, ka Jēzus Kristus gan saprot, kas ir netaisnība, gan spēj nodrošināt pretlīdzekli. Nekas nelīdzinās tai netaisnībai, ko pārcieta Viņš. Tas nebija taisnīgi, ka Viņam nācās pārciest visas cilvēces sāpes un ciešanas. Tas nebija taisnīgi, ka Viņš cieta par maniem un arī par jūsu grēkiem un kļūdām. Taču Viņš to izvēlējās aiz Savas mīlestības pret mums un Debesu Tēvu. Viņš visā pilnībā saprot to, ko mums nākas pieredzēt.4
Svētie Raksti vēsta par sendienu israēliešu žēlošanos, ka Dievs pret tiem ir izturējies netaisni. Par atbildi Jehova tiem vaicāja: „Jo vai var sieviete aizmirst savu zīdaini, ka viņa neapžēlotos par sava klēpja dēlu?” Maz ticams, ka mīloša māte aizmirstu par savu mazulīti, un Jehova paziņoja, ka Viņa nodošanās tiem ir vēl nelokāmāka. Viņš apstiprināja to, sakot: „Jā, viņi var aizmirst, tomēr Es neaizmirsīšu tevi. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis; tavi mūri ir vienmēr Manā priekšā.”5 Tā kā Jēzus Kristus ir pārcietis bezgalīga izpirkšanas upura pienešanu, Viņam pret mums ir pilnīga iejūtība.6 Viņš allaž zina, kas ar mums notiek un kādi ir mūsu apstākļi.
Mēs savā laicīgajā dzīvē varam „bez bailēm” vērsties pie Glābēja un saņemt līdzjūtību, dziedināšanu un palīdzību.7 Pat ja mēs pieredzam neizskaidrojamas ciešanas, Dievs var svētīt mūs vienkāršā, ierastā un tajā pat laikā nozīmīgā veidā. Ja mēs iemācīsimies atpazīt šīs svētības, mūsu paļāvība uz Dievu pieaugs. Mūžībā Debesu Tēvs un Jēzus Kristus novērsīs visas netaisnības. Mēs gluži saprotami vēlamies zināt — kā un kad tas notiks. Kā Viņi to paveiks? Kad Viņi to paveiks? Cik man zināms, Viņi nav atklājuši, kā vai kad tas notiks.8 Taču man ir zināms, ka Viņi to paveiks.
Nonākot netaisnā situācijā, viens no mūsu uzdevumiem ir paļauties uz to, ka „caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu var tikt labotas visas dzīves netaisnības”.9 Jēzus Kristus uzveica šo pasauli un „absorbēja” visas netaisnības. Pateicoties Viņam, mēs šajā pasaulē varam iemantot mieru un turēt drošu prātu.10 Ja vien mēs to ļausim, Jēzus Kristus iesvētīs to, kas ir netaisni, mums par labu.11 Viņš ne vien mierinās mūs un atjaunos to, kas ir zaudēts,12 bet arī izmantos mums nodarīto netaisnību mums par labu. Domājot par to, kā un kad tas notiks, mums, tāpat kā Almam, ir jāatzīst un jāpieņem, ka „tam nav nozīmes; jo Dievs zina visas šīs lietas; un [mums] ir pietiekami zināt, ka tas tā ir”.13
Mēs varam mēģināt pagaidīt ar saviem kā un kad jautājumiem līdz vēlākam laikam, pievēršoties tam, lai pieaugtu ticībā Jēzum Kristum, ticot, ka Viņam ir spēks vērst visu par labu un ka Viņš to ļoti vēlas.14 Mūsu gadījumā uzstāt uz zināšanām par to, kā vai kad tas notiks, ir neproduktīvi un galu galā arī tuvredzīgi.15
Pieaugot ticībā Jēzum Kristum, mums vajadzētu arī censties kļūt tādiem, kā Viņš. Tad mēs spēsim izrādīt pret citiem līdzjūtību un centīsimies mazināt netaisnības, ko būsim pamanījuši;16 mēs varam pacensties vērst par labu to, kas ir mūsu ietekmes sfērā. Tik tiešām, Glābējs norādīja, ka mums „ir dedzīgi jānododas labai lietai un daudz kas jādara pašiem pēc savas brīvas gribas, un jāīsteno daudz taisnīguma”.17
Viens no cilvēkiem, kas dedzīgi nododas cīņai pret netaisnību, ir advokāts Braiens Stīvensons. Viņš ir veltījis savu juridisko praksi Amerikas Savienotajās Valstīs tam, lai aizstāvētu nepatiesi apsūdzētos, izbeigtu nesamērīgu sodu piespriešanu un aizstāvētu cilvēku pamattiesības. Pirms dažiem gadiem Stīvensona kungs aizstāvēja kādu vīru, kurš bija nepatiesi apsūdzēts slepkavībā un kam bija piespriests nāvessods. Stīvensona kungs lūdza atbalstu vīra vietējai kristīgajai baznīcai, kaut arī šis vīrs nebija aktīvs savas baznīcas loceklis un savu plaši zināmo ārlaulības sakaru dēļ bija izpelnījies sabiedrības nicinājumu.
Lai pievērstu draudzes domas patiesi svarīgajam, Stīvensona kungs atgādināja tiem par sievieti, kas tika apsūdzēta laulības pārkāpšanā un atvesta pie Jēzus. Apsūdzētāji gribēja līdz nāvei nomētāt viņu ar akmeņiem, bet Jēzus teica: „Kas … ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”18 Sievietes apsūdzētāji aizgāja. Jēzus nenosodīja sievieti, bet pavēlēja tai vairs negrēkot.19
Kad Stīvensona kungs bija pārstāstījis šo notikumu, viņš norādīja, ka paštaisnuma, baiļu un dusmu iespaidā pat kristieši ir „metuši akmeņus” uz cilvēkiem, kuri ir paklupuši. Pēc tam viņš teica: „Mēs nedrīkstam tā vienkārši uz to noraudzīties,” un mudināja draudzes locekļus kļūt par „akmeņu ķērājiem”.20 Brāļi un māsas, atteikšanās no „akmeņu mešanas” ir pirmais solis uz līdzjūtīgu izturēšanos pret apkārtējiem. Otrais solis ir centieni pārtvert citu mestos akmeņus.
Tas, kā mēs attiecamies pret priekšrocībām un trūkumiem, ir daļa no dzīves pārbaudījuma. Mēs tiksim tiesāti ne tik daudz pēc tā, ko mēs sakām, bet pēc tā, kā mēs izturamies pret neaizsargātajiem un tiem, kuri atrodas neizdevīgā stāvoklī.21 Būdami pēdējo dienu svētie, mēs tiecamies sekot Glābēja piemēram un iet apkārt, labu darīdami.22 Mēs izrādām savu mīlestību pret tuvāko, strādājot pie cieņpilnas attieksmes nodrošināšanas pret visiem Debesu Tēva bērniem.
Ņemot vērā mūsu pašu priekšrocības un trūkumus, mums būtu veselīgi aizdomāties. Saprotot, kādēļ Anna dabūja divriteni, Džons atklāja kaut ko pats par sevi. Paraugoties uz Merlas vajadzību pēc jaunām kurpēm mātes skatījumā, Ruta guva apskaidrību. Centieni paraudzīties uz notiekošo mūžīgajā skatījumā var būt apskaidrojoši. Kļūstot līdzīgāki Glābējam, mēs kļūstam iejūtīgāki, saprotošāki un žēlsirdīgāki.
Es atgriezīšos pie jautājuma, ko Kigali uzdeva mūsu līdzbraucējs, kad viņš žēlojās par netaisno genocīdu Ruandā, vaicājot: „Ja Dievs pastāvētu, vai gan Viņš nebūtu kaut ko darījis lietas labā?”
Necenšoties noniecināt genocīda izraisītās ciešanas un atzīstot, ka mēs nespējam aptvert minēto ciešanu apmēru, mēs atbildējām, ka, runājot par sašutumu izraisošu netaisnību, Jēzus Kristus ir paveicis kaut ko lietas labā.23 Mēs izskaidrojām daudzus evaņģēlija principus, kas saistās ar Jēzu Kristu un Viņa Baznīcas atjaunošanu.24
Pēcāk mūsu paziņa ar asarām acīs vaicāja: „Jūs gribat teikt, ka es varu kaut ko darīt savu mirušo vecāku un tēvoča labā?”
Mēs teicām: „O, jā!” Pēc tam mēs liecinājām, ka caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu var tikt labotas visas dzīves netaisnības un ka ar Viņa pilnvarām ģimenes var tikt saistītas kopā uz mūžību.
Saskaroties ar netaisnību, mēs varam vai nu attālināties no Dieva, vai tuvināties Viņam, vēršoties pēc palīdzības un atbalsta. Piemēram, ieilgusī karadarbība starp nefijiešiem un lamaniešiem atstāja atšķirīgu iespaidu uz ļaudīm. Mormons novēroja, ka „daudzi kļuva nocietinājušies”, bet citi „bija kļuvuši paļāvīgāki dēļ savām bēdām, tā ka viņi pazemojās Dieva priekšā”.25
Neļaujiet netaisnībai nocietināt savu sirdi vai saēst jūsu ticību Dievam. Tā vietā lūdziet Dievam palīdzību. Vairojiet savu atzinību par Glābēju un paļāvību uz Viņu. Nekļūstiet sarūgtināti, bet drīzāk ļaujiet Viņam palīdzēt jums kļūt labākiem.26 Ļaujiet, lai Viņš palīdzētu jums izturēt, ļaujiet, lai jūsu likstas tiktu „pārņemtas ar Kristus prieku”.27 Pievienojieties Viņam Viņa misijā, dziedinot satriektos,28 centieties mazināt netaisnību un kļūstiet par „akmeņu ķērājiem”.29
Es liecinu, ka Glābējs dzīvo. Viņš saprot, kas ir netaisnība. Rētas Viņa roku plaukstās pastāvīgi atgādina Viņam par jums un jūsu apstākļiem. Viņš kalpo jums visās jūsu dzīves likstās. Tiem, kuri nāk pie Viņa, sērošanas pelnu vietā tiks dāvāta galvas rota; skumjas un bēdas aizstās prieks un līksme; bezcerību un izmisumu aizstās atzinība un godināšana.30 Jūsu ticība Debesu Tēvam un Jēzum Kristum tiks atalgota daudz lielākā mērā, nekā jūs varat iedomāties. Visas netaisnības, it īpaši sašutumu izraisošas netaisnības, tiks iesvētītas jums par labu. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.