Ārkārtīgi vilinoša inde
Elisona L. Rendala, Jūta, ASV
Kad izgāju pa parādes durvīm, lai paņemtu laikrakstu, ieraudzīju nepatīkamu skatu. Pa nakti bija izveidojies sarkanīgs ugunsskudru pūznis, kas pacēlās no plaisas starp mauriņu un ietvi.
Lai arī mans vīrs un es nedzīvojām Teksasā, ASV, ilgu laiku, es zināju no sāpīgas pieredzes, ka šīs skudras savu nosaukumu bija ieguvušas, pateicoties savam dzēlīgajam kodienam un nevis krāsai. Es devos uz garāžu, kur mēs glabājām pesticīdu. Tad es izlasīju norādījumus uz etiķetes.
„[Šis pesticīds] spēcīgi pievilina ugunsskudras” — uz tās bija rakstīts. „Tās to ienesīs savā pūznī, iebaros to savai karalienei, un viss pūznis izmirs.” Norādījumos bija teikts, ka man ir jāizsmidzina daži graudiņi uz pūžņa un tam apkārt. Skudras paveiks atlikušo.
Es biju skeptiski noskaņota. Man šķita, ka ugunsskudras ir diezgan gudras, spējīgas uzcelt augstus pūžņus vienas nakts laikā. Es šaubījos, ka viņas iekristu lamatās, apēdot nomaskētu indi, taču tik un tā to izsmidzināju.
Pēc neilga laika atklāju, ka pūznī bija izcēlusies kņada. Es uzmanīgi pietuvojos un pieliecos, lai aplūkotu notiekošo jezgu. Tās bija tādā ekstāzē, it kā manna būtu tikko nolijusi no debesīm. Tās nesa baltās granulas savās sīkajās knaiblēs, krizdamas cita pār citu steigā nogādāt indi savā pūznī.
Es skatījos šausmu pilnā izbrīnā. Tās labprātīgi ienesa indi savā mājā. Acīmredzot vārdi „ārkārtīgi vilinoša” nebija pārspīlēti. Kaut kādā veidā pesticīdu ražošanas uzņēmumam bija izdevies panākt, lai kaut kas slikts — pat letāls — izskatītos ārkārtīgi labs.
Es nekad nebiju redzējusi pārsteidzošāku piemēru tam, kā sliktais var izskatīties labs. Tas lika man aizdomāties, kā Sātans dara tieši to pašu. Mani mierināja apziņa, ka, lai arī viņš var izsmidzināt savu nomaskēto indi visapkārt manām mājām, viņš to nevar ienest iekšā, — ja vien es to viņam neatļauju. Kā tad es varu to neielaist iekšā?
Man prātā ienāca viens no maniem mīļākajiem Svēto Rakstu pantiem: „Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna.” Mormons paskaidro, ka ar šo Garu mēs „vara[m] zināt ar pilnīgām zināšanām”, vai kaut kas ir no Dieva vai Sātana (Moronija 7:16).
Šī pieredze ar nolemtajām skudrām pildīja mani ar pateicību par to, ka mans vīrs un es spējām spriest un nešaubīgi zināt, vai ielaist kaut ko savās mājās vai ne. Mūsu uzdevums bija mācīt saviem bērniem sekot Kristus Garam, lai viņi spētu atšķirt indi, kad ar to saskartos.
Kad pieliekusies vēroju, kā šie insekti ienesa indes granulas savā pūznī — visas līdz pēdējai, es svinīgi nosolījos darīt visu, ko spēju, lai neielaistu indi savās mājās.
Norādījumos bija teikts, ka man ir jāizsmidzina daži graudiņi uz pūžņa un tam apkārt. Skudras paveiks atlikušo.