— Ģimenes vēstures darbs — es to daru
Uzsākt var būt viegli un aizraujoši. Jaunieši visā pasaulē veic ģimenes vēstures darbu un tādējādi ietekmē pasauli uz labu.
Kā sākt? Varbūt tu domā, ka tavi radinieki jau ir visu iespējamo darbu izdarījuši. Varbūt tev nav pieredzes ģimenes vēstures darbā un tas šķiet nomācošs. Vienalga, vai tu sāc, rakstot personīgajā dienasgrāmatā, gatavo vārdus templim vai mācies no saviem dzīvajiem radiniekiem, tu vari piedalīties ģimenes vēstures darbā aizraujošā un nozīmīgā viedā.
Dienasgrāmatas pieraksti: veids, kā atcerēties savas svētības
Veikt pierakstus dienasgrāmatā nav viegli. Mēs bieži sev iegalvojam, ka esam pārāk aizņemti vai pārāk noguruši vai ka mūsu dzīve nav pietiekami aizraujoša, lai par to rakstītu. Pirms vairākiem gadiem es sapratu, ka rakstīt dienasgrāmatā nebūt nav grūti un ka man tas var iepatikties.
Es sāku veikt vienu ierakstu katru dienu. Ierakstam nebija svarīgi būt ļoti izvērstam vai aizraujošam, es vienkārši pierakstīju savas domas vai dienas notikumus. Tas jau tagad ir svētījis manu dzīvi.
Kādu dienu manam ģimenes loceklim bija grūtības un es nezināju, ko viņai teikt, taču tad sajutu pamudinājumu viņai nolasīt vienu no saviem dienasgrāmatas ierakstiem. Es dalījos personīgā pieredzē, ko biju pierakstījusi nelielajā, melnajā dienasgrāmatā, un es redzēju, kā tas palīdzēja viņai rast mierinājumu.
Es esmu pārliecināta, ka viena ieraksta veikšana katru dienu svētīs tavu dzīvi. Nav svarīgi, cik mazas vai lielas ir dzīvē saņemtās svētības, to pierakstīšana tev palīdzēs tās atcerēties.
Gentrija V., no Jūtas, ASV
Rast prieku ģimenes vēstures darbā, meklējot savus priekštečus
Pēc savām kristībām es daudz dzirdēju par ģimenes vēstures darbu, taču nezināju, kā to darīt un vai varu to darīt. Es nolēmu lūgt par to un sajutu, ka man būtu nekavējoties jāuzsāk šis darbs. Es jutu, ka mani priekšteči ļoti vēlas, lai es sāku un ka viņi man palīdzēs atrast priekšrakstu veikšanai nepieciešamo informāciju.
No sākuma es izgāju ģimenes vēstures kursu un pēc neilga laika mani aicināja būt par ģimenes vēstures konsultantu. Es biju satraukts, jo neko daudz par to nezināju, taču pieņēmu šo aicinājumu.
Kādu dienu es apciemoju savas vecmāmiņas māsu, kurai bija pieraksti par manu vecvecmāmiņu. Viņa nevēlējās dalīties visā informācijā, jo viņi piekopa tradīciju — nerunāt par mūžībā aizgājušajiem radiniekiem. Viņa sacīja, ka nākamajā dienā būs manas vecvecmāmiņas miršanas gadadiena un ka viņa grasās pierakstus sadedzināt. Es jautāju, vai vispirms es varētu iegūt kādu informāciju no šiem pierakstiem, un viņa man atļāva. Tobrīd es zināju, ka Debesu Tēvs man palīdzēs turpināt veikt izpēti.
Kalpojot ģimenes vēstures centrā, kas atrodas tuvu templim, es turpināju atklāt vairāk par savu ģimeni. Es uzzināju, ka divi no manu vecvecmāmiņu vecvecākiem bija itāļu imigranti, kuriem bija saimniecība netālu no Sanpaulu, Brazīlijā . Mana ģimene bija pazaudējusi kontaktus ar radiniekiem saimniecībā, taču es atradu brālēnu, kurš rakstīja grāmatu par mūsu ģimenes ģenealoģiju. Viņš man iedeva šo grāmatu, kuru bija rakstījis deviņus gadus. Viņš teica, ka nezināja šīs grāmatas rakstīšanas iemeslu, taču viņam bija sajūta, ka reiz tā kādam palīdzēs. Es zinu, ka viņu iedvesmoja Ēlijas gars.
Es no savas pieredzes atskārtu, ka mēs darām svētu darbu. Mūsu priekšteči gaida mūsu palīdzību un ir mums līdzās, lai palīdzētu.
Gabriels D., no Brazīlijas
Piedalīšanās tempļa darba svētajos priekšrakstos
Es esmu pievērstais un vienīgais baznīcas loceklis savā ģimenē. Es esmu uzzinājis, ka viens no svētajiem priekšrakstiem ir kristīšanās par mirušajiem. Es devos ekskursijā uz templi un, klausoties gidā, kurš stāstīja par priekšrakstiem, es sajutu klusu, mierīgu balsi, kas mani mudināja doties uz ģimenes vēstures centru un iesniegt pieprasījumu tempļa priekšrakstu veikšanai par savu mūžībā aizgājušo māti. Es biju tik laimīga, kad vēlāk „FamilySearch” kontā saņēmu apstiprinājumu, ka viņas tempļa darbs ir izpildīts. Tas stiprināja manu liecību, un es zinu, ka viens no iemesliem, kāpēc mēs esam šeit, uz Zemes, ir — lai palīdzētu saviem priekštečiem saņemt patieso Jēzus Kristus evaņģēliju.
Marvins S., no Filipīnām
Atsaucoties uz pamudinājumu — mācīties no dzīvajiem radiniekiem
Pabeidzot vidusskolu, es sajutu mudinājumu — apciemot visus četrus savus vecvecākus. Man bija nedaudz brīva laika, un es sapratu, ka šāda iespēja man varētu vairs nebūt, tāpēc es aizvadīju vienu nedēļu ar katru savu vecvecāku pāri.
Es pavadīju laiku, caurskatot vecas kastes, lasot senas vēstules un aplūkojot senas fotogrāfijas. Es pierakstīju savu vecvecāku dzīvesstāstus, apstaigāju kapsētas un apciemoju vietas, kur dzīvoja un strādāja mani vecvecāki un viņu radinieki. Tas bija aizraujoši! Es tik daudz ko uzzināju par saviem priekštečiem, saviem vecvecākiem, saviem vecākiem un par sevi. Es sapratu, ka bez maniem priekštečiem mana dzīve nebūtu tāda, kāda tā ir.
Es atgriezos no sava brauciena ar 1000 savu priekšteču vārdiem un esmu veicis tempļa darbu par daudziem no viņiem. Atsaukšanās uz Svētā Gara pamudinājumiem un savu vecvecāku apciemošana ir bijis viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē.
Šenlija P., no Kalifornijas, ASV
Justies kā mājās — došanās uz templi ar priekšteču vārdiem
Kad es lūdzu savam tēvam idejas saistībā ar ģimenes vēsturi, lai izpildītu „Personības attīstības programmu”, viņš paskaidroja, ka pirms vairākiem gadiem bija atradis dažus ģimenes locekļu vārdus, taču savas lielās aizņemtības dēļ vēl nebija sagatavojis šos vārdus templim. Ja es palīdzētu, tad šie ģimenes locekļi varētu saņemt tempļa svētības.
Nākamo dažu mēnešu laikā es aizvadīju svētdienu pēcpusdienas un vakarus, ievadot datorā vārdus un uzzinot no sava tēva ģimenes nostāstus. Mēs pat pasūtījām mikrofišu, lai iegūtu vairāk informācijas. Dažreiz, kad vecos attēlus lasīt bija grūti, es klusībā izteicu lūgšanu un tad paņēmu kartīti, lai noteiktu attēlu. Neskaidrais teksts kļuva saprotams.
Galu galā es apkopoju lielu kolekciju ar savas ģimenes locekļu vārdiem, un mūsu bīskapijas jaunieši man palīdzēja veikt kristīšanās priekšrakstus. Pēc tam mani vecāki un citi bīskapijas locekļi paņēma vārdu kartītes, lai veiktu pārējos tempļa priekšrakstus.
Šķita, ka ir pagājis tikai neilgs laiks, kad es jau pati gatavojos doties uz templi, lai saņemtu savu pašas endaumentu. Es biju ļoti priecīga, taču jutu arī satraukumu.
Dodoties uz templi, mans tētis paskaidroja, ka ir atradis dažas ģimeņu vārdu kartītes, kuras es sagatavoju, kad pildīju Personības attīstības projektu. Dažas kartītes nebija noliktas vietā, tādēļ viņš paņēma šos vārdus manai mammai, manam līgavainim un sev, lai varētu pabeigt darbu. Viņš pateica man viņu vārdus, un es tos atcerējos, kad toreiz pildīju projektu.
Veicot svētos priekšrakstus templī, es biju tuvinieku ieskauta no abām priekškara pusēm. Apzinoties, ka varu būt mūžīgi saistīta ar savu ģimeni, es izjutu dziļu mieru.
Hollija P., no Aidaho, ASV