Ūdens virspusē
Autors dzīvo Jūtā, ASV.
Es lūdzu Debesu Tēvu atbrīvot mani no nemiera un izmisuma, taču bez šiem pārbaudījumiem es varētu nesasniegt to „apsolīto zemi”, uz kuru Viņš mani veda.
Aptuveni sešus mēnešus pēc koledžas beigšanas es sāku sajust panikas lēkmes un raižu un depresijas uzliesmojumus. Es nezināju, no kurienes nāca šīs sajūtas, taču tās bija spēcīgas un novājinošas.
Man bija grūti koncentrēties. Darbā katrs jauns uzdevums raisīja tādu nemieru, ka es nevarēju mierīgi nosēdēt. Mans prāts bija satraukts, un mana sirds sitās tik strauji, ka, šķita, tā izlēks no krūtīm. Tas turpinājās dienām ilgi un katru dienu, atgriezies mājās pēc darba, es parasti nokritu uz dīvāna. Pirms es to atskārtu, vakars bija pagājis un nākamā darbadiena bija sākusies.
Šīs sajūtas turpinājās mēnešiem ilgi, pat pēc tam, kad biju atradis jaunu darbu un vērsies pēc profesionālas palīdzības.
Katru rītu ceļā uz darbu es lūdzu pēc spēka, lai tikai izturētu vēl vienu dienu un atgrieztos mājās pie savas sievas un meitas. Es nevarēju redzēt savas cīņas beigas un bieži vēlējos padoties. Daudzas dienas es lūdzos pēc debesu palīdzības, acīm piepildoties ar asarām. Es lūdzu sirsnīgāk nekā jebkad agrāk, lūdzoties Debesu Tēvu palīdzēt man saprast šo pārbaudījumu un atbrīvot mani no tā.
Kad nesajutu Garu, es jutos pazudis tumsā un izmisumā. Taču, kad Gars pacēla mani no manas bezcerības, es radu spēkus turpināt — lai arī tikai līdz manai nākamajai lūgšanai. Es sāku paļauties uz savu Debesu Tēvu vairāk nekā tikai lūgšanā pirms maltītes vai paviršā vakara atskaitīšanās lūgšanā. Tā es pietuvinājos Viņam.
Jūras viļņu dzīti
Savu raižu un izmisuma mocīts, es no jauna izlasīju stāstu par jarediešiem, kad viņi šķērsoja „lielo dziļumu” (Etera 2:25). Es varu tikai iedomāties viņu raižpilnās nojautas, kad viņi iekāpa baržās. Viņu ceļojums varēja būt bīstams, taču viņi zināja, ka devās uz zemi, kas ir „izraudzīta zeme pār visām citām zemēm” (Etera 2:15).
Par viņu ceļojumu mēs lasām:
„Dievs Tas Kungs lika, lai tur būtu nevaldāms vējš, kas pūstu pār ūdens virsu uz apsolīto zemi; un tā viņi tika dzīti pa jūras viļņiem, vējam pa priekšu.
Un notika, ka viņi daudzas reizes tika aprakti jūras dziļumos dēļ tiem viļņiem, kas kā kalni sitās tiem virsū, un arī lielajām un briesmīgajām vētrām, kas bija nežēlīgā vēja izraisītas.
… Kad tie tika daudzu ūdeņu apņemti, tie piesauca To Kungu, un Viņš tos atkal iznesa ūdens virspusē.
Un notika, ka vējš nekad nemitējās pūst uz apsolīto zemi, kamēr tie bija uz ūdeņiem; un tā viņi tika dzīti vējam pa priekšu” (Etera 6:5–8).
Šie panti kļuva man nozīmīgi. Es jutu, ka biju savā baržā, nemiera vējiem sitoties pret mani un depresijas viļņiem gāžoties man pāri un aprokot mani izmisuma dziļumos. Kad es biju nemiera pārņemts un piesaucu To Kungu, es tiku iznests virspusē, taču tad atkal tiku nākamā viļņa apklāts.
Es vēlreiz izlasīju 8. pantu: „Vējš nekad nemitējās pūst uz apsolīto zemi … un tā viņi tika dzīti vējam pa priekšu” (uzsvērums pievienots). Tad es sapratu. Tas pats vējš, kas lika milzīgiem viļņiem triekties pret baržām, arī svētīja jarediešus viņu ceļojumā. Es lūdzu Debesu Tēvam nomierināt vēju un viļņus, taču bez tiem es varētu nesasniegt to „apsolīto zemi”, uz kuru Viņš mani veda.
Šie panti izmainīja manu skatu uz dzīvi. Mans nemiers un depresija bija stiprinājuši manu paļaušanos uz Debesu Tēvu. Bez vēja un viļņiem es nekad nebūtu tā iepazinis Dievu, — un jaredieši nekad nebūtu sasnieguši apsolīto zemi.
Pašreiz, dažus gadus pēc šīs pieredzes, mana nemiera vēji vairs nepūš, un manas depresijas viļņi ir pārstājuši triekties pret mani. Taču, ja vētra atsāksies, es piesaukšu To Kungu un būšu pateicīgs, apzinoties, ka nevis mierīga, bet gan vētraina jūra nes baržas uz apsolīto zemi.
Džerijas Hārtsones ilustrācija