Mana lūgšana Ziemeļjūrā
Olafs Torlifs Džensens, Jūta, ASV
Bredlija H. Klārka ilustrācijas
Kad man bija 17 gadi, mēs dzīvojām uz salas Norvēģijas dienvidos, ko sauca Andabeloja. Mans tēvs pievērsās baznīcai Andabelojas salā, un es tiku kristīts jūrā.
Es tad jau biju zvejnieks, un man bija pieredze laivas vadīšanā. Mans tēvs man uzticēja vadīt mūsu jūras pārvadājumu pakalpojumus, ko izmantoja vietējie iedzīvotāji.
Kādu dienu, 1941. gadā, mēs saņēmām zvanu no ārsta Flekefjordā, kas atradās uz ziemeļiem. Kādai sievietei, kura dzīvoja aptuveni divu stundu laivas brauciena attālumā, bija nekavējoties nepieciešama medicīniskā palīdzība. Dr. Hofmans palūdza, vai es varētu aizvest viņu apraudzīt šo sievieti, taču mani vecāki raizējās par vētru, kas plosījās Ziemeļjūrā. Mēs nolēmām lūgt un vaicāt Debesu Tēvam, ko darīt. Mēs saņēmām atbildi, ka man ir jādodas.
Kad es atstūmu Trīgu, savu 10 metrus garo zvejas laivu, no krasta, laiks bija nejauks, un viļņi bija augsti. Kad biju uzņēmis ārstu, es caur fjordu devos atklātā jūrā. Mums bija jādodas uz kādu ciematu nedaudz uz ziemeļiem no Listas, kas atradās kalnainā piekrastē, Norvēģijas dienvidos, kas bija slavena ar vētrainu laiku un nogrimušiem kuģiem.
Es vadīju laivu cauri vētrai, līdz mēs nonācām pie klinšaina līča, kas bija aptuveni 12 metrus plats un veda uz mūsu galamērķi. Viļņi, kas bija tika augsti, ka es nespēju iestūrēt laivu līcī, traucās uz līci un triecās pret klintīm.
„Ko mēs darīsim?” vaicāja ārsts, pārkliedzot vētru.
„Mums ir jālūdz par to,” es atbildēju.
Es apstājos uz īsu brīdi un noskaitīju lūgšanu, lūdzot Debesu Tēvam vadību. Tiklīdz pateicu āmen, saņēmu skaidru atbildi. Es pēkšņi atcerējos stāstu, ko man bija pastāstījis kāds vecs zvejnieks. Reiz viņš zvejoja tajā pašā apgabalā stipras vētras laikā un nevarēja nokļūt krastā. Kad viņš nogaidīja vētrā, viņš pamanīja, ka viļņi vēlās līcī noteiktā veidā. Pēc trīs lieliem viļņiem jūra kļuva mierīgāka — pietiekami ilgi, lai viņš spētu iebraukt līcī.
Es biju zvejojis šajā apgabalā daudzas reizes, taču nekad nebiju pamanījis, ka viļņi veļas noteiktā veidā. Tomēr es piestūrēju laivu līča priekšā, kur mēs gaidījām un skatījāmies, kā līcī ievēlās trīs lieli viļņi. Patiesi, pēc tiem jūra kļuva mierīgāka. Es uzmanīgi stūrēju laivu uz priekšu pa gludo ūdens virsmu līcī un droši nogādāju Dr. Hofmanu krastā. Viņš aizsteidzās pie sirgstošās sievietes, kamēr es gaidīju laivā, jūtoties pateicīgs, ka Debesu Tēvs bija atbildējis uz manu lūgšanu.
Kad aptuveni pēc stundas ārsts atgriezās, viņš paziņoja: „Mēs izglābām viņas dzīvību!”
Sajūtot atvieglojumu, ko sniedza šī ziņa un arī labāki laika apstākļi, es vadīju laivu mājup bez jebkādiem starpgadījumiem.
Es liecinu, ka tad, kad mums ir nepieciešama palīdzība, mums vajadzētu lūgt. Es zinu, ka Debesu Tēvs atbildēs.
Viļņi bija tik augsti, ka es nespēju iestūrēt laivu līcī.