Pretestība manai misijai
Autors dzīvo Manausā, Brazīlijā.
Pēc tam, kad staba prezidents mani intervēja kalpošanai misijā, viņš sacīja: „Ar tevi notiks savādas lietas, mudinot tevi mainīt tavas domas.”
Grega Ņūbolda ilustrācija
Es pievienojos Baznīcai 15 gadu vecumā un četrus gadus vēlāk iesniedzu pieteikumu kalpot misijā. Intervijas laikā mans staba prezidents mani uzslavēja par lēmumu kalpot Tam Kungam un būt par pilnlaika misionāru. Tad šis iedvesmotais vadītājs teica ko tādu, kas uz mani atstāja dziļu iespaidu: „Brāli, sākot ar šo brīdi, ar tevi notiks savādas lietas, mudinot tevi mainīt tavas domas par lēmumu kalpot Tam Kungam.”
Gaidot savu misijas aicinājumu, es strādāju un biju māceklis „Xerox” uzņēmumā. Pateicoties šim darbam, man bija iespēja iegūt dažas misijai nepieciešamās lietas, kā arī palīdzēt savai mātei ar izdevumiem mājās. Man visā ļoti labi veicās.
Diemžēl „savādas lietas” patiešām sāka notikt. Pirmā, manai mātei uzbruka un viņa gandrīz nomira no gūtajiem ievainojumiem, taču laipnais Debesu Tēvs brīnumainā veidā viņas dzīvību pasargāja.
Tolaik — mana māte, divas jaunākās māsas un es — mēs dzīvojām īrētā mājā. Mēs iztikām no maniem ienākumiem un nelielā pabalsta, ko mana māte saņēma, ņemot vēra tēva nāvi pirms vairākiem gadiem.
Daži cilvēki, tostarp baznīcas locekļi, vaicāja: „Vai tev pietiks drosmes atstāt savu māti šādā situācijā un doties misijā?” Dzirdot šo jautājumu atkal un atkal, es sāku savā sirdī izjust šaubas.
Kādu dienu man piezvanīja staba prezidents un pastāstīja, ka ir atsūtīts mans misijas aicinājums, un aicināja mani vakarā uz savu biroju, lai varētu man iedot ļoti gaidīto vēstuli no Baznīcas galvenās pārvaldes. Uzzinot jaunumus, es biju gan satraukts, gan laimīgs.
Tajā pašā dienā mans darba vadītājs pirms pusdienām aicināja mani uz sarunu. Kad es iegāju viņa birojā, ar mani draudzīgi sasveicinājās, un dažas minūtes mēs runājām par manu apmācību un to, ko es uzņēmumā esmu iemācījies. Pēc tam šis ietekmīgais organizācijas vadītājs sacīja ko tādu, kas ir sapnis vairumam pilsētas iedzīvotāju: „Tu esi lieliski strādājis, būdams māceklis, un mēs vēlamies pieņemt tevi darbā un paturēt komandā. Ko tu par to saki?”
Šis bija viens no visgrūtākajiem manas dzīves lēmumiem. Sekundes šķita kā mūžība. Likās, ka varu dzirdēt cilvēkus man jautājam, vai es pametīšu savu māti bez jebkāda finansiāla atbalsta un došos misijā.
Taču es atcerējos, ko biju mācījies no Svētajiem Rakstiem un baznīcas vadītājiem, un ļoti svētā veidā, ar pilnīgu pārliecību es zināju, ka Dievs vēlas, lai es kalpoju par pilnlaika misionāru Viņa baznīcā. Es zināju, ka Viņš parūpēsies par manu ģimeni, ka es varu uz Viņu paļauties un ka viss būs kārtībā.
Es paskaidroju šo situāciju savam vadītājam, un viņa atbilde joprojām skan manā prātā: „Es biju domājis, ka tu esi saprātīgs jaunietis, bet te tu atsakies no savas dzīves iespējas.”
Es no sirds dziļumiem pateicos viņam par piedāvājumu un pēc 28 dienām jau biju Misionāru apmācību centrā Sanpaulu, Brazīlijā.
Manas misijas laikā Tas Kungs nodrošināja manas ģimenes vajadzības — caur draugiem baznīcā un citiem brīnumainiem veidiem. Mana māte atguva veselību, un viņai un manai māsai pavērās jaunas darba iespējas.
„Savādas lietas” patiešām notiek, kad mēs nolemjam kalpot Tam Kungam. Taču es vēlos pazemīgi pievienot savu liecību daudzu citu tūkstošu liecībām, kas ir stājušies kalpībā Dievam, — kalpošana par misionāru ir būtiski ietekmējusi manu dzīvi.