Mūsu mājas, mūsu ģimene
Lizočkas sirds
Raksta autore tagad dzīvo Beļģijā.
Annijas Henrijas ilustrācija
Mēs ar vīru pievienojāmies baznīcai 1995. gadā un jau nākamajā gadā tikām saistīti Stokholmas templī, Zviedrijā. Mums tika piesaistītas arī abas mūsu mazās meitiņas. Pēc diviem gadiem mēs tikām svētīti ar vēl vienu bērniņu — mazo Lizočku. Mums klājās labi. Mēs visi bijām laimīgi. Taču divas dienas pēc nākšanas pasaulē mūsu mazajai sākās problēmas ar ēšanu. Mēneša laikā viņa pieņēmās svarā tikai par 300 gramiem.
Bērnu veselības aprūpes centra darbinieki ieteica barot viņu biežāk. Es redzēju, ka viņa grib ēst, taču nespēj. Beigu beigās mans vīrs aizveda viņu uz pilsētas slimnīcu. Ārsts uzreiz noteica diagnozi — iedzimts sirds defekts. Viens no sirds vārstuļiem nedarbojās, un vājās plaušu apasiņošanas dēļ viņai bija grūti paelpot un paēst.
Viņai bija nepieciešama operācija, taču tolaik Krievijā šādas operācijas bērniem veica tikai no divu gadu vecuma. Mūsu meitiņai bija tikai viens mēnesītis. Ārsts izrakstīja zāles, sakot, ka vēlāk, kad viņa paaugsies, viņi varēs veikt operāciju.
Pēc mēneša Lizočkas sirdsdarbība dramatiski pasliktinājās, un mēs steidzāmies uz slimnīcu. Es turēju viņu, kamēr braucām. Viņa skatījās uz mani tā, it kā lūgtos pēc palīdzības. Es nezinu, ko es būtu darījusi, ja nebūtu baznīcas locekle. Taču mēs ar vīru uzticējāmies Tam Kungam un nešaubīgi ticējām, ka viss būs labi. Es centos viņu nomierināt, sakot: „Nebaidies ne no kā, mana maziņā! Dievs mūs mīl. Viņš mums palīdzēs, un viss būs labi.”
Visbeidzot mēs bijām klāt. Cieši piekļāvusi viņu sev, steidzos uz uzņemšanas nodaļu. Lizočkas actiņas krita ciet. Viņa tik tikko elpoja. Gandrīz vairs nespēdama parunāt, pastāstīju ārstam par savu bērnu, un mediķi aizveda viņu uz intensīvās terapijas nodaļu. Ārsts teica, ka viņai ir sākusies plaušu tūska, un viņi pievienoja viņu mākslīgās elpināšanas iekārtai.
Nākamajā dienā mēs runājām ar sirds ķirurģijas nodaļas vadītāju. Viņš teica: „Es esmu veicis šādas operācijas, bet tikai vecākiem bērniem. Kāds ir viņas vecums?”
„Divi mēneši,” mēs viņam atbildējām.
„Viņai jau tagad ļoti sāp. Viņa ir tik maziņa, un plaušu tūska ir nopietna lieta, mēs vairs nedrīkstam vilcināties. Es nekad neesmu veicis šādu operāciju tik mazam bērniņam. Es centīšos darīt visu, kas manos spēkos. Jums būs jāiegādājas mākslīgais divviru vārstulis. Tas ir ļoti dārgs — 2100 dolāru. Operācija notiks pēc četrām dienām.”
Ko mēs varējām iesākt? Ne mums pašiem, ne kādam no mūsu paziņām nebija tādas naudas. Taču drīz par mūsu problēmu uzzināja citi, un, pateicoties viņu dāsnumam un Tā Kunga žēlastībai, mēs varējām savākt nepieciešamos līdzekļus. Man vīrs iegādājās vārstuli, kas bija nepieciešams, lai glābtu mūsu bērniņa dzīvību.
Par mūsu mazo meitiņu lūdza un gavēja ne vien visi brāļi un māsas no mūsu draudzes, bet arī misionāri un daudzi pēdējo dienu svētie visā pilsētā. Mēs jutām viņu atbalstu. Operācijas dienā, sēdot uzgaidāmajā telpā, mēs jutām Svētā Gara klātbūtni un mūsu brāļu un māsu lūgšanas. Mēs zinājām, ka viņi ir līdzās! Un arī Dievs bija ar mums, vadot ķirurgus. Mēs zinājām, ka Viņš mūs nepametīs un viss nokārtosies.
Pēc operācijas pie mums pienāca ķirurgs un, nedaudz apmulsis, teica: „Viss izdevās. Mēs ievietojām vārstuli. Es nezinu, kā tas nākas, taču viss noritēja veiksmīgi.” Bet mēs zinājām, kādēļ tā. Debesu Tēvs viņu svētīja.
Lizočka palika slimnīcā vēl trīs dienas, kamēr mazinājās sirds un plaušu tūska. Pēc operācijas griezumu nosedza tikai ar plānu membrānu, un pēc dažām dienām ārsti veica vēl vienu operāciju, lai aizšūtu griezumu krūtīs un orgānos. Gandrīz neviens no ārstiem negaidīja, ka viņa izdzīvos. Taču mēs ticējām Debesu Tēvam un Viņa spēkam, mēs ticējām — ja vien tā būs Viņa griba, Lizočka izveseļosies.
Vienīgi Dievs varēja mums atdot mūsu Lizočku. Viņai ar katru dienu kļuva arvien labāk. Viņa uzturējās slimnīcā vēl vienu mēnesi, un tagad ir mājās — kopā ar mums.
Dievs ir brīnumu Dievs. Viņš uzklausa mūsu lūgšanas un grūtos brīžos nes mūs Savās rokās. Pārbaudījumi stiprina mūsu ticību un māca ticēt, cerēt un mīlēt.