Jaunie pieaugušie
Prasmīgāk pārvaldīt Zemi, ko Dievs mums ir radījis
Elders Markuss B. Nešs
no Septiņdesmitajiem
No uzrunas, kas sniegta 2013. gada 12. aprīlī ikgadējā Stegnera centra simpozijā Jūtas Universitātē, Soltleiksitijā.
Jo labāk mēs rūpēsimies par šo pasauli un visu, kas ir tajā, jo labāk tā uzturēs, iedvesmos, stiprinās, uzmundrinās un priecēs mūsu sirdi un garu.
Man patīk brīvā laika aktivitātes dabā, vai tie būtu pārgājieni, slēpošana, braukšana ar kajaku pa jūru, riteņbraukšana vai pat safari izbraucieni. Bērnībā man patika doties uz mežu un sajust šo kluso, skaisto liecību, ko par Radītāju sniedz šie augstie, mūžzaļie koki. Kļūstot pieaugušam, pateicoties studijām un ticībai, es apguvu, ka, ja mēs sapratīsim, kas mēs esam, kāds ir dzīves mērķis un ar kādu nolūku tika radīta Zeme, un paturēsim to visu prātā, mēs izturēsimies pret šo Zemi un visu, kas ir tajā, augstākā, cēlākā veidā.
Dieva nolūks, radot Zemi
Tas Kungs caur Saviem praviešiem — gan sendienu, gan mūsdienu — ir centies mums palīdzēt izprast un novērtēt šo dāvanu jeb iespēju dzīvot uz šīs skaistās Zemes. Vecajā Derībā Dāvids domāja par Dieva majestātisko radību un skaļi pauda izbrīnu — kāpēc šīs brīnumainās radības priekšā Dievs piemin cilvēku (skat. Psalmi 8:4)? Dāvids secināja, ka cilvēce ir īpaša: „tikai nedaudz zemāki par eņģeļiem” (Psalmi 8:5 angļu valodā).
Arī Mozus vīzijā redzēja pasaules bez skaita1 un paziņoja: „Tagad no tā es zinu, ka cilvēks nav nekas, par ko es nekad nebiju domājis” (Mozus 1:10).
Mozus, izjūtot pazemību Dieva radītā varenuma priekšā, neaptvēra kādu diženu patiesību. Tāpēc Tas Kungs vēlreiz viņam parādīja Savu bezgalīgo darbu un paziņoja, ka Viņš, Dievs, to visu ir radījis ar mērķi „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39). Šī Zeme, patiesi visa radība, ir veidota ar mērķi — palīdzēt mums iegūt nemirstību un mūžīgo dzīvi.
Atkal runājot par Zemes mērķi, Tas Kungs sacīja: „Mēs izveidosim zemi, uz kuras šie varētu dzīvot; un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs” (Ābrahāma 3:24–25; skat. arī 26. pantu). Pateicoties dzīvei uz šīs Zemes un rīcības brīvības dāvanai, mums ir iespēja izvēlēties tiekties un kādu dienu saņemt visu, ko Dievs piedāvā.2
Kad Zemes radīšana bija pabeigta, Dievs bija apmierināts, jo Viņš redzēja, ka tā kalpos Viņa mērķiem attiecībā uz mums, Viņa bērniem.3 Dieva dēli un meitas, kā arī ģimenes, ko viņi veido, uz šīs Zemes neatrodas nejauši, drīzāk, viņi ir tās radīšanas nolūks.4
Mums ir jābūt labiem pārvaldniekiem
Dzīve uz šīs Zemes ir gan svētība, gan arī atbildība. Tas Kungs paziņoja: „Lūk, lauka zvēri un debesu putni, un tas, kas ir uz zemes, ir noteikts lietošanai cilvēkam barībai un tērpam, un lai tam būtu pārpilnībā” (Mācības un Derību 49:19). Tomēr, tā kā Zeme un viss, kas uz tās atrodas, ir „[Viņa] roku darbs” (Mācības un Derību 29:25), tas viss pieder Viņam.5 Mēs kā šīs Zemes pagaidu iemītnieki esam pārvaldnieki, nevis īpašnieki. Tāpēc mums ir jāatbild Dievam — īpašniekam — par to, ko mēs darām ar Viņa radīto: „Jo ir nepieciešams, lai Es, Tas Kungs, darītu katru cilvēku atbildīgu, kā pārvaldnieku pār zemes svētībām, ko Es esmu radījis un sagatavojis savām radībām” (Mācības un Derību 104:13).
Tas, kā mēs rūpējamies par Zemi, kā mēs izmantojam un dalāmies tās veltēs un kā mēs izturamies pret visu, kas mums ir dāvāts, ir daļa no mūsu mirstīgās dzīves pārbaudījuma. Mums pateicīgi ir jāizmanto viss, ar ko Tas Kungs ir nodrošinājis, mums ir jāizvairās no dzīvības un resursu izšķērdēšanas, un mums ir jālieto zemes veltes, lai rūpētos par trūcīgajiem.6 Tam Kungam ļoti rūp visa dzīvība un jo īpaši Viņa bērni, un mums būs jāatbild par to, ko mēs izvēlamies darīt (vai nedarīt) ar Viņa radītā veltēm.
Tas Kungs mums apsola, ka, ja mēs sekosim Viņam un saprātīgi izmantosim Zemes resursus — ar pateicību un cieņu —, „zemes pilnība ir [mūsu], lauka zvēri un debesu putni. … Un Dievam labpatīk, ka Viņš ir devis visas šīs lietas cilvēkam; jo šādam nolūkam tās tika radītas, lai tiktu izmantotas saprātīgi, bez pārmērībām, bez spiešanas” (Mācības un Derību 59:16, 20).
Mums ir jāizmanto šie resursi saprātīgi un ar pateicību, ar mērķi palīdzēt citiem — pašreizējai, iepriekšējām un nākamām paaudzēm — saņemt svētības, kuras mūsu Debesu Tēvs vēl Saviem bērniem.
Saskatīt arī citu vajadzības
Diemžēl mūsdienās mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki izvēlas noraidīt Dievu un pret Viņa radīto izturas ar nicinājumu. Kad tas notiek, Dievs un radība tiek sāpināti.
Ēnohs liecināja, ka Dievs raudāja Savu bērnu slikto izvēļu un lielā savtīguma dēļ.7 Moronijs liecināja, ka pēdējās dienās būs dzirdams par „ugunsgrēkiem un vētrām, un dūmu miglām svešās zemēs … [un būs] liela apgānīšanās uz zemes virsas”, un ka būs arī „visa veida negantības, kad būs daudzi, kas sacīs: Dari šo vai dari to, nav nozīmes” (Mormona 8:29, 31). Kad cilvēki piesārņo šo pasauli garīgi vai laicīgi, cieš ne tikai Dievs, bet arī daba!8
Svarīgi, ka svētības un spēks, kas ir pieejams caur Tā Kunga atjaunoto Baznīcu un evaņģēliju, spēj paplašināt un izmainīt cilvēka dvēseli, iedvest Dieva mīlestību un iedvesmot Viņa radību, un palīdzēt mums domāt par citu labklājību, un ņemt vērā nākamo paaudžu vajadzības.
Daba mūs tuvina Dievam
Zeme un visa dzīvība uz tās ir kas vairāk par patērējamām un/vai konservējamām lietām, — daļu no tā visa ir nepieciešams arī saglabāt! Neskarta daba un „viss, kas nāk no zemes, … ir radīts cilvēka labumam … lai labpatiktu acij, gan iepriecinātu sirdi”, kā arī lai „uzmundrinātu dvēseli” (Mācības un Derību 59:18–19).
Neskarta daba tuvina mūs Dievam, attīra prātu un sirdi no materiālisma trokšņiem un apjukuma, paceļ mūs augstākā, cēlākā līmenī un palīdz mums labāk iepazīt mūsu Dievu: „Zeme griežas uz saviem spārniem, un saule dod savu gaismu dienā, un mēness dod savu gaismu naktī, un zvaigznes arī dod savu gaismu. … Kas ir redzējis jebkuru vai mazāko no tām, ir redzējis Dievu, rīkojoties Viņa varenībā un spēkā” (Mācības un Derību 88:45, 47).
Man joprojām patīk kāpt augstu kalnos starp krāšņajām granīta klintīm un virsotnēm. Lai gan daba ir klusa, tā tomēr apliecina Dieva spēku un majestātiskumu, kā arī Viņa ne ar ko nesalīdzināmo skaistuma ģenialitāti. Kā Alma liecināja: „Viss norāda uz to, ka ir Dievs; jā, patiesi zeme un viss, kas ir uz tās virsas, … liecina, ka ir Augstākais Radītājs” (Almas 30:44).
Man patīk naktī raudzīties zvaigznēs, cenšoties aptvert laika un telpas mūžību, kas paveras manam skatienam. Es vienmēr esmu apbrīnojis zināšanas, ko iegūstu šajos klusajos brīžos par to, ka, neskatoties uz kosmosa plašumu, Visuma Dievs mani pazīst. Viņš pazīst ikvienu no mums. Radītais liecina par Radītāju, un, ja mēs saglabāsim šīs īpašās, neskartās vietas, tās daiļrunīgi un spēcīgi liecinās par mūsu Dievu un iedvesmos mūs virzīties uz priekšu.
Jo labāk mēs rūpēsimies par šo pasauli un visu, kas ir tajā, jo labāk tā uzturēs, iedvesmos, stiprinās, uzmundrinās un priecēs mūsu sirdi un garu, un sagatavos mūs dzīvei kopā ar Debesu Tēvu un mūsu ģimenēm celestiālajā sfērā, kas būs tā pati Zeme, uz kuras mēs stāvam šobrīd, taču tad tā būs arī slavas pilna.9
Kaut mēs pateicīgi rūpētos par šo Zemi, kas ir mūsu pašreizējās mājas un kas potenciāli var kļūt par mūsu mājām nākotnē.