Tikai digitāli: Pēdējo dienu svēto balsis
Tā Kunga vadīts
Tas Kungs mūs pazīst un zina, kas mums šobrīd ir nepieciešams.
Kodija Bela fotogrāfija
Žizele
Pirms apprecējāmies, Andrē strādāja pie savas doktora disertācijas un saņēma uzaicinājumu strādāt Mičiganas Universitātē. Mēs apprecējāmies un pārcēlāmies uz Mičiganu. Ar laiku Andrē parādījās problēmas darbā, tāpēc viņš gribēja mainīt darbu.
Mēs bijām jauni jaunlaulātie, un mēs nezinājām, ko iesākt. Mēs nolēmām par to lūgt.
Andrē
Kādu dienu es devos uz universitāti un uz ziņojuma dēļa ieraudzīju darba piedāvājumus. Es pieteicos trim dažādiem darbiem. Pēc nedēļas es saņēmu piedāvājumu strādāt visos trīs darbos.
Žizele
Mēs domājām, ko darīt tālāk. Mēs atkal lūdzām. Viens darba piedāvājums bija no Anglijas, bet mēs gribējām palikt ASV. Otrs bija no Teksasas, bet trešais no Mērilendas, kas atradās netālu no Vašingtonas. Darbs Mērilendā bija saistīts ar NASA. Andrē ir zinātnieks, tāpēc NASA šķita laba darbavieta.
Andrē
Pārceļoties uz Mērilendu, es braucu pie stūres, kamēr Žizele gulēja. Bija agrs rīts, kad es ieraudzīju Vašingtonas templi.
„Mosties! Mosties! Vai tu to redzi?” Es teicu Žizelei. „Tas ir kā pils!”
Žizele
Es teicu Andrē, ka varbūt mēs kādu dienu to varētu apmeklēt. Mums nebija ne jausmas, kas tas ir. Dažas dienas vēlāk, pēc ierašanās Mērilendā, es devos uz bibliotēku pārbaudīt savu e-pastu un pieteikties darba piedāvājumiem internetā.
Kāda sieviete, kas tur strādāja, izdzirdēja manu akcentu un pajautāja, no kurienes es esmu. Es atbildēju viņai, ka esmu no Brazīlijas, un mēs sākām runāties. Viņu sauca Edna. Es viņai teicu, ka mēs nupat kā pārcēlāmies no Mičiganas, un pieminēju vietu, kur mēs dzīvojam.
„Es dzīvoju tajā pašā daudzdzīvokļu mājā,” teica Edna.
Kad nākamajā dienā es atgriezos bibliotēkā, Edna teica: „Esmu tik priecīga, ka tu esi šeit. Es vēlos uzaicināt tevi un tavu vīru uz vakariņām pie sevis.”
Es nodomāju, ka tas ir savādi, jo viņa mani nepazina. Pēc tam viņa piebilda: „Es par tevi lūdzu, jo, vakar tevi satiekot, es sajutu kaut ko ļoti īpašu.”
Mēs aizgājām pie viņas ciemos un uzzinājām, ka viņas vīrs nesen bija devies mūžībā. Pēc vakariņām viņa uz klavierēm nospēlēja „Kungs, Tev es sekošu!” (Garīgās dziesmas, nr. 137). Viņa teica, ka tā bija viņas vīra mīļākā garīgā dziesma un tā tika atskaņota viņa bērēs. Pēc tam viņa runāja ar mums par pestīšanas ieceri un aicināja mūs doties viņai līdzi uz Baznīcu.
Mēs aizgājām uz Baznīcu, un cilvēki mūs laipni uzņēma. Mēs nolēmām doties arī nākamajā svētdienā. Mēs piekritām apmeklēt nodarbības ar misionāriem. Edna piedāvāja šīs nodarbības noturēt viņas mājā. Mēs apmeklējām Baznīcu katru svētdienu piecu mēnešu garumā. Mūsu sirds un gars gatavojās kristībām.
Andrē
Kad tika paziņots par mūsu kristībām, visi izskatījās pārsteigti. „Ak, jūs neesat Baznīcas locekļi?” viņi teica. „Bet jūs apmeklējat Baznīcu katru nedēļu!” Mūsu kristības bija īpašas. Gandrīz visa bīskapija tās apmeklēja.
Gadu vēlāk mēs tikām saistīti Vašingtonas templī. Kad mēs devāmies uz templi, mēs atklājām, ka tā bija tā pati pils, kuru mēs redzējām vairāk nekā gadu iepriekš!
Žizele
Pēc tam, kad mūs saistīja templī, mums bija daudz grūtību.
Pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem mums nebija viegli atjaunot vīzas. Es biju bēdīga, jo biju tikko kā absolvējusi vietējo koledžu un pieteikusies Mērilendas Universitātes stipendijai. Es nesaņēmu stipendiju, un laboratoriju, kurā strādāja Andrē, slēdza.
Mēs nodomājām, ka varbūt ir pienācis laiks atgriezties Brazīlijā.
Andrē
Mūsu bīskaps mums teica, ka mēs varam palīdzēt daudziem Baznīcas locekļiem Brazīlijā un tur varam pilnveidoties tā, kā tas varbūt nebūtu iespējams Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņš ieteica mums palikt tuvu Baznīcai.
„Dodieties uz Brazīliju un kalpojiet Tam Kungam,” viņš sacīja.
Pēc tam, kad kādu laiciņu bijām dzīvojuši Brazīlijā, mūsu staba prezidents ieradās pie mums mājās un aicināja mani kalpot par bīskapu. Es kaut kā jutu, ka tikšu aicināts. Pirms mani aicināja, es nespēju gulēt dažas naktis. Es domāju un studēju.
Žizele
Es prātoju, kas ar viņu notiek. Es redzēju, kā viņš mainās pirms sava aicinājuma.
Andrē
Kad es sāku kalpot savā aicinājumā, mūsu bīskapijā bija 80 aktīvi Baznīcas locekļi. Kad mani atbrīvoja, jau daudz vairāk cilvēku bija sākuši regulāri apmeklēt Baznīcu, un no mūsu draudzes misijā devās 12 misionāri. Tas bija lieliski!
Ap to laiku, kad mani atbrīvoja, prezidents Dīters F. Uhtdorfs tika atbrīvots no Augstākā prezidija. Es atceros, kā prezidents Rasels M. Nelsons teica, ka prezidentam Uhtdorfam bija iedalīti jauni un svarīgi pienākumi Divpadsmit apustuļu kvorumā.
Pēc trim mēnešiem es tiku aicināts par pirmo padomnieku misijas prezidijā. Es neesmu kalpojis misijā, bet man ļoti patīk mans aicinājums. Man patīk strādāt ar misionāriem. Tas Kungs mani pazīst. Es zināju, ka man jātiek atbrīvotam no bīskapa aicinājuma, lai es varētu kalpot vietā un laikā, kas man ir piemērots tajā brīdī.