Tiecoties pēc Kristus pilnības
Elders Džefrijs R. Holands
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
No svētbrīža uzrunas vairāku reģionu jaunajiem pieaugušajiem, „Kristus diženuma pilnības mērs”, Stenforda, Kalifornija, ASV, 2020. gada 9. februārī.
Šajā Lieldienu laikā vērsieties pie Jēzus Kristus un tiecieties sadzirdēt Viņa mierinošo balsi.
Nebīsties! Maikls Malms
Ļaujiet man dalīties dažās domās par personīgiem meklējumiem, ko katrs no jums veiks, meklējot Kristus diženuma „pilnības” mēru (skat. Efeziešiem 4:13). Es ceru, ka tas jums sniegs atbalstu jūsu dzīves pilnveidošanās posmā un jūsu pašreizējos apstākļos.
Daži no jums ir tur, kur vēlas būt, vai vismaz zina, ko vēlas iesākt ar savu dzīvi. Šķiet, ka dažiem no jums ir daudz svētību un jūs sagaida brīnišķīgas izvēles. Taču citiem no jums, kādu laiku un nezināmu iemeslu dēļ, ir sajūta, ka paveicies ir mazāk un nav tik daudz brīnišķīgu izvēles iespēju.
Bet lai kur jūs dotos un lai arī kā jūs risināt savus izaicinājumus, lai tur nokļūtu, es lūdzu jūs nākt pie Glābēja, Jēzus Kristus, — lai tas ir būtisks pirmais solis ceļā uz personīgo mērķu sasniegšanu, lai atrastu savu individuālo laimi un spēku un sasniegtu savu augstāko sūtību un panākumus (skat. 1. Nefija 10:18; 2. Nefija 26:33; Omnija 1:26; Mācības un Derību 18:11).
Tas viss var būt jūsu, ja atbilde uz jautājumu: „Kurp tu ej?” (Mozus 4:15) ir šāda: „Turp, kur esi Tu, Kungs.”
Dzīve var būt izaicinājumu pilna. Mēs pieredzam sāpes, nožēlu un patiesas problēmas, kas jārisina. Mēs pieredzam vilšanos un bēdas — visa veida kāpumus un kritumus. Bet Tas Kungs un pravieši ir teikuši pietiekami daudz iedrošinošu vārdu par to, kā risināt šīs problēmas, lai ar to pietiktu kosmiska lieluma pierakstu klades aizpildīšanai.
„Mieru Es jums atstāju”
Glābējs sacīja aizkustinošu lūgšanu par Saviem mācekļiem brīdī, kad tuvojās laiks, kad Viņš pieredzēs Ģetzemanes un Golgātas sāpes un mokas. Tajā naktī, kad tika piedzīvotas vislielākās ciešanas, kādas pasaulē jebkad ir vai tiks pieredzētas, Glābējs sacīja: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu. … Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas” (Jāņa 14:27).
Kāds pārsteidzošs skatījums uz dzīvi šādā moku pilnā brīdī! Kā Viņš spēja to pateikt, zinot to, kas Viņam būs jāpieredz? Viņš spēja to pateikt, jo Viņš pārstāv Baznīcu un evaņģēliju, kas paredz laimīgas beigas! Mums uzvara jau ir izcīnīta. Viņš raugās ilgtermiņa skatījumā, Viņš dalās lielajā kopainā.
Tomēr es domāju, ka dažos no mums joprojām ir palicis kaut kas no klišejiskā puritāņu mantojuma, proti, uzskatīt, ka kaut kādā ziņā ir nepareizi, ja mūs mierina vai mums palīdz, ka mums visu laiku par kaut ko ir jājūtas nožēlojami. Es esmu pārliecināts, ka „turēt drošu prātu” (Jāņa 16:33), tiecoties pēc „Kristus diženuma pilnības mēr[a]” (Efeziešiem 4:13), ir tas bauslis, kuram visādi citādi uzticīgi pēdējo dienu svētie tomēr nav bijuši paklausīgi; un noteikti nekas cits tik ļoti neapbēdina Tā Kunga žēlsirdīgo sirdi.
Lai cik ļoti es būtu norūpējies, ja kāds no maniem bērniem kādā dzīves posmā būtu nopietnās grūtībās, nelaimīgs vai nepaklausīgs, es būtu nesalīdzināmi bēdīgāks, ja justu, ka šajā situācijā bērns nespēj man uzticēties, lai es varētu palīdzēt, vai ja viņš domātu, ka viņa intereses man nav svarīgas, vai arī ja viņš nejustos droši, lai par tām runātu.
Tāpat es esmu pārliecināts, ka neviens no mums nespēj saprast, cik ļoti tas sāpina Dieva Tēva vai Viņa Dēla, pasaules Glābēja, mīlošo sirdi, kad viņi atklāj, ka cilvēki nav pārliecināti par Viņu rūpēm vai nejūtas droši Viņu rokās, vai neuzticas Viņu baušļiem. Mani draugi, šī iemesla dēļ vien mums ir pienākums turēt drošu prātu!
Viņa „labvēlība ir pietiekama”
Vēl vienu padomu par to, kā meklēt Kristu un Viņa pilnības mēru, gūstam pēc tam, kad Jēzus bija veicis brīnumu, pabarojot 5000 cilvēku no pieciem maizes klaipiem un divām zivīm (skat. Mateja 14:13–21). (Starp citu, neraizējieties par to, ka Kristum pietrūks brīnumu, lai jums palīdzētu. Viņa „labvēlība ir pietiekama” [2. korintiešiem 12:9]. Tā ir šī brīnuma garīgā, mūžīgā mācība. Viņam ir pietiekami daudz svētību, kuras dāvāt, un daudzas vēl paliks pāri! Esiet ticīgi un baudiet Viņa „dzīvības maizi”! [Jāņa 6:35].)
Kad Jēzus bija pabarojis ļaužu pulku, Viņš tos atlaida un iesēdināja Savus mācekļus zvejas laivā, lai šķērsotu Galilejas jūru un dotos uz krasta otru malu. Tad Viņš „uzkāpa kalnā Dievu lūgt” (Mateja 14:23).
Mācekļiem esot savā laivā, jau tuvojās vakars un nakts bija vētraina. Jau no paša sākuma bija stiprs vējš. Stiprā vēja dēļ šie vīri, iespējams, pat nepacēla buras, bet pūlējās tikai ar airiem, — un tas patiešām prasīja pūles.
Mēs to zinām, jo „naktī gaiļos” (Mateja 14:25) — starp plkst. 3.00 un 6.00 naktī — viņi tikai nedaudz bija pavirzījušies uz priekšu (skat. Jāņa 6:19). Tobrīd kuģis bija nokļuvis patiesi mežonīgā vētrā.
Taču Kristus kā vienmēr tos uzraudzīja. Redzot viņu grūtības, Glābējs taisnā virzienā devās uz viņu laivu, iedams pāri viļņiem, lai tiem palīdzētu.
Ticības piepildītājs, Dž. Alans Berets
„Nebīstieties!”
Lielā satraukumā mācekļi pavērās tumsā un ieraudzīja kādu brīnumainu parādību plīvojošā apmetnī, kas tuvojās pāri jūras viļņiem. Pārbijušies no šī skata, viņi izbailēs kliedza, domājot, ka virs viļņiem ir spoks. Tad cauri vētrai un tumsai — kad jūra šķita tik milzīga un viņu laiva tik maziņa — no viņu Skolotāja atskanēja varena un mierinoša balss: „Es tas esmu! Nebīstieties!” (Mateja 14:27).
Šis Svēto Rakstu stāsts mums atgādina, ka, došanās pie Kristus, meklējot Viņa pilnību, vai Viņa nākšana pie mums, lai dāvātu mums šo pilnību, var sākotnēji būt biedējoša. Tam tā nevajadzētu būt, taču dažreiz tas tā ir. Viena no lielākajām evaņģēlija ironijām ir tā, ka tieši mums pieejamais palīdzības un drošības avots ir tas, no kā mēs savā mirstīgajā tuvredzībā dažkārt vairāmies.
Nezināma iemesla dēļ es esmu redzējis klausītājus, kuri aizbēg no kristībām. Es esmu redzējis, kā elderi atsakās no misijas aicinājuma. Es esmu redzējis, kā mīļotie bēg no laulības. Es esmu redzējis, kā Baznīcas locekļi izvairās no izaicinošiem aicinājumiem. Un es esmu redzējis, kā cilvēki atsakās no savas piederības Baznīcai.
Pārāk bieži mēs izvairāmies tieši no tā, kas mūs var izglābt un mierināt. Pārāk bieži mēs raugāmies uz evaņģēlija saistībām kā uz ko tādu, no kā ir jābaidās un tad jāatmet.
Elders Džeimss E. Talmidžs (1862–1933) sacīja: „Katra pieauguša cilvēka dzīvē ir vētrainu ceļojumu pieredzes ar pretvēju un draudīgu jūru cīņām; bieži vien cīņa un briesmu nakts ieilgst, pirms mums pasniedz palīdzīgu roku; un tad, pārāk bieži, šī glābjošā palīdzība tiek maldinoši uzskatīta par vēl lielāku apdraudējumu. [Taču] tāpat kā [šie mācekļi] sadzirdēja Atbrīvotāja balsi vētraino ūdeņu vidū, tāpat to sadzirdēs ikkatrs, kas pielietos ticību, — balsi, kas saka: „Es tas esmu! Nebīstieties!””1
Nāciet pie Viņa!
Saistībā ar šo aicinājumu — pieņemt Glābēju, nākt pie Viņa un tiekties pēc Viņa pilnības — brīnišķīgi ir tas, ka to var izdarīt ikviens. Tas nenozīmē, ka visi jūsu paziņas vēlas pildīt baušļus vai ka ikviens jūsu satiktais cilvēks vēlēsies pildīt baušļus. Taču tas nozīmē to, ka ir iespējams pildīt baušļus un nav nepieciešama kāda īpaša dāvana vai iedzimtība, lai varētu to īstenot.
Es sirsnīgi lūdzu par tādu ticību Kristum, kas ir „spoža, gaiša, šķīsta un spēcīga, lai tā piepildītu katru mūsu dzīves aspektu”2 un lai mūsu dzīvē būtu Kristus diženuma pilnības mērs (skat. Efeziešiem 4:13).
Dzīve sniegs jums izaicinājumus. Būs grūtības. Būs sirdssāpes. Tuvinieki nomirs. Tādēļ, lai kurp jūs arī dotos, vispirms atrodiet savu ceļu pie Jēzus Kristus. Atcerieties, ka Viņa ciešanas un Augšāmcelšanās padara iespējamu mūsu uzvaru pār grūtībām un nāvi. Noslēdziet ar Viņu derības un ievērojiet šīs derības, turpinot savu ceļu.
Neskatoties uz manu vājumu, ko es labprātīgi atzīstu, es vēlos, kaut mēs sasniegtu „Kristus diženuma pilnības mēru”. Es vēlos nākt pie Viņa. Es vēlos, lai Viņš nāktu pie manis, ja iespējams. Un patiesi es vēlos šādu svētību ikvienam no jums.