Mācības un Derību 37.–40. nodaļa
Pārvarēt pasaulīgās rūpes
Hanss T. Būms
no Septiņdesmitajiem
Pasaulīgās rūpes nedrīkst atturēt mani no paklausīšanas Dieva vārdam.
Visu pēcpusdienu es braukāju ar savu velosipēdu no viena uzņēmuma uz nākamo, meklējot darbu.
Liama O’Farela ilustrācijas
Pat ja mums ir apsolītas lielas svētības, bet mēs koncentrējamies uz pasaulīgajām rūpēm — tā vietā, lai koncentrētos uz Tā Kunga gribu, mēs zaudēsim šīs svētības. To skaidri ataino kāda cilvēka pieredze Atjaunošanas agrīnajās dienās.
Džeimss Kovels, kurš četrdesmit gadus kalpoja citā reliģijā, dzirdot par atjaunoto evaņģēliju, „noslēdza derību ar To Kungu, ka viņš paklausīs jebkurai pavēlei, ko Tas Kungs dos viņam caur Pravieti Džozefu” (Mācības un Derību 39. nodaļas ievads). Tas Kungs uzrunāja Kovelu caur Džozefu: „Paklaus[i] Manai balsij, kas saka tev: Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Manu Vārdu, un tu saņemsi Manu Garu, un tik lielu svētību, kādu tu nekad neesi redzējis” (Mācības un Derību 39:10).
Taču drīz vien Kovels „noraidīja Tā Kunga vārdu un atgriezās pie saviem iepriekšējiem principiem un cilvēkiem” (Mācības un Derību 40. nodaļas ievads). Tas Kungs teica par Kovelu: „Viņš uzņēma vārdu ar prieku, bet tūliņ Sātans kārdināja viņu; un bailes no vajāšanas un pasaulīgās rūpes lika viņam noraidīt vārdu” (Mācības un Derību 40:2). Pasaulīgo rūpju dēļ Kovels pazaudēja svētību, kuru tam bija apsolījis Tas Kungs.
Vai man vajadzētu palikt vai doties prom?
Savas dzīves laikā esmu sapratis, ka mums nevajadzētu ļaut pasaulīgajām rūpēm atturēt mūs no paklausīšanas Tam Kungam. Es uzaugu brīnišķīgās un mīlošās mājās, kur mani vecāki mūs labi apmācīja evaņģēlijā, un viņu mīlestība pret mums atspoguļoja Debesu Tēva mīlestību pret Saviem bērniem.
16 gadu vecumā mani uzaicināja strādāt fermā Amerikas Savienotajās Valstīs — ar iespēju tur kādudien uzcelt savu māju. Tas mani uzrunāja, jo mana dzimtene, Nīderlande, ir tikai maza valstiņa, pilna ar iedzīvotājiem.
Godīgi sakot, visi mani senči no tēva puses izjuta līdzīgu vēlmi — dzīvot citā vietā. Viņi pārcēlās uz Indonēziju, kas agrāk bija Nīderlandes kolonija. Es pilnībā sapratu viņu izvēli. Indonēzijā ir jauki laika apstākļi, skaisti dabasskati un lieli plašumi. Manos gēnos bija ielikta tā pati lielā ceļošanas vēlme, kura iedvesmoja manus senčus. Vai arī man vajadzētu atstāt savu dzimteni, meklējot veiksmi un piedzīvojumus?
Šajā lēmumu pieņemšanas laikā mans tēvs man pasniedza vēstules kopiju, kuru viņam un viņa māsām daudzus gadus iepriekš bija uzrakstījis viņu misijas prezidents Donovans van Dems. Prezidents van Dems lūdza viņus palikt Nīderlandē un stiprināt tur Baznīcu. Mans tēvs teica, ka tieši to viņš arī nolēma darīt. Tā kā Būmu ģimenes vārds bija ierakstīts šajā vēstulē, bija pienācis mans laiks noskaidrot, ko man darīt.
Pēc Otrā pasaules kara daudzi Baznīcas locekļi pārcēlās dzīvot uz Ameriku un Kanādu. Šī pārcelšanās turpinājās arī 1970–tajos gados, neskatoties uz Baznīcas vadītāju pamudinājumiem palikt savās valstīs un stiprināt Baznīcu tur, kur viņi dzīvoja. Lūdzoties un līdz galam nesaprotot, kāda būs nākotne, es arī pieņēmu lēmumu palikt un stiprināt Baznīcu Nīderlandē.
Lēmumi, lēmumi
Kad es beidzu vidusskolu 1970–to gadu beigās, Nīderlandes ekonomika pārcieta satricinājumu. Bezdarba līmenis bija ļoti augsts. Kopumā viss izskatījās diezgan drūmi. Absolventiem nebija viegli izlemt, ko darīt tālāk.
Mans tēvs kalpoja par draudzes prezidentu. Ik pa laikam viņš runāja ar mani par iespēju kalpot pilnlaika misijā. Protams, tā būtu brīnišķīga izvēle. Visu savu mūžu es ar nepacietību gaidīju šo brīdi.
Bet es nespēju saprast, kā kalpošana misijā varētu man palīdzēt nākotnē apgādāt savu ģimeni. Kopš bērnības man bija liela vēlēšanās atrast savu mūža mīlestību un kopīgi izveidot ģimeni.
Savos 17 gados, nezinādams, ko darīt tālāk, es turpināju iegūt izglītību. Taču dažu nedēļu laikā es sapratu, ka šī studiju joma mani nedarīs laimīgu. Es pat apšaubīju, vai šī joma spēs nodrošināt mani ar stabilu darbu. Es domāju par skolas pamešanu.
Mani vecāki par to nebija priecīgi. Viņi teica, ka es varu pamest skolu tikai tad, ja atradīšu darbu. Viņi droši vien domāja, ka es to nekad neatradīšu finansiālās krīzes dēļ. Visu pēcpusdienu es braukāju ar savu velosipēdu no viena uzņēmuma uz nākamo. Līdz beidzot viens uzņēmums mani pieņēma darbā viņu noliktavā.
Mans plāns
Lai gan es pieņēmu šo pagaidu darbu, man bija plāns. Es nolēmu kļūt par policistu. Darbs valdībā sniegtu nepieciešamo stabilitāti, lai nākotnē apgādātu savu ģimeni, un viss nokārtotos.
Es atceros to dienu, kad gāju kārtot eksāmenus, lai tiktu uzņemts policijas skolā. Agri no rīta braucu ar vilcienu un visu dienu pildīju dažādus pārbaudes darbus. Dienas beigās mani iesauca kabinetā. Viņi man teica, ka esmu nokārtojis visus eksāmenus un viņi labprāt mani uzņemtu, bet, tā kā man bija tikai 17 gadu, es biju pārāk jauns. Viņi teica, lai es mēģinu vēlreiz iestāties pēc gada.
Mana pasaule tika sagrauta, un, dodoties mājup, es prātoju: „Ko darīt tālāk?” Mājās tēvs uzklausīja manu vilšanās pilno pieredzi un piedāvāja iedot svētību. Es sagaidīju, ka Tas Kungs man teiks, ka viss beigās izdosies un mani brīnumainā kārtā uzņems Policijas akadēmijā. Tā vietā Tas Kungs man teica, ka, ja es izvēlēšos likt Viņu pirmajā vietā, man vienmēr uz galda būs maize un līdzekļi, lai nākotnē apgādātu savu ģimeni.
Labāks plāns
Es saņēmu atbildi uz savām lūgšanām, ka veids, kā es varu likt To Kungu pirmajā vietā, ir kalpojot pilnlaika misijā. Es vienmēr biju domājis to darīt, bet nebiju līdz tam ieraudzījis, kā viens solis var novest pie nākamā. Tagad es zināju, ka kalpošana misijā ir tas, ko es darīšu, un es gribēju to izdarīt pēc iespējas ātrāk.
Toreiz misija izmaksāja 10 000 guldeņu vecajā Nīderlandes valūtā jeb apmēram viena gada algu. Es turpināju strādāt noliktavā, un līdz 1981. gada vasarai biju sakrājis nepieciešamos 10 000 guldeņu. Man arī palika 18 gadi. Mans tēvs, kurš bija draudzes prezidents, kā arī apgabala prezidents un misijas prezidents man teica, ka esmu par jaunu misijai. Tajā laikā misijā varēja doties no 19 gadu vecuma. Taču savā 18. dzimšanas dienā es viens pats apmeklēju ārstu un zobārstu un palūdzu viņiem aizpildīt atbilstošās misijas pieteikuma daļas.
Kaut kādā veidā man izdevās panākt, lai vadītāji mani nointervē un iesniedz manu pieteikumu. Pēc tam mēs gaidījām. Es nezināju, ka mans tēvs kā draudzes prezidents saņēma vēstuli. Viņam tika atgriezts iesniegums kopā ar paziņojumu, ka esmu par jaunu. Bet viņš vēl negribēja tajā dalīties ar mani, tāpēc viņš šo vēstuli turēja savā uzvalka kabatā nedēļām ilgi un neko man neteica. Par laimi, pa to laiku viņš saņēma vēl vienu paziņojumu. Tajā bija teikts, ka dažās situācijās Baznīcas vadītāji ļauj jaunajiem vīriešiem doties misijā agrāk, ja viņi ir labi sagatavojušies. Drīz mani aicināja un nozīmēja kalpot Anglijas Londonas Austrumu misijā. Mana misija kļuva par manas dzīves lielāko svētību.
Tā Kunga svētības
Trīs mēnešus pēc misijas es satiku savu mūža mīlestību. Pēc gada mēs apprecējāmies un tikām saistīti Londonas Anglijas templī. Ekonomiskā situācija joprojām nebija laba, bet es vienmēr tiku pie kāda darba un varēju apgādāt savu ģimeni. Mums vienmēr bija jumts virs galvas un maize uz galda.
Misijas laikā par manu mīļāko pantu kļuva šis: „Kā tu turēsi Dieva pavēles, tā tev veiksies šai zemē” (Almas 36:1). Izmantojot to kā ceļvedi, es nolēmu darīt to pašu, ko darījis mans tēvs, — palikt Nīderlandē un stiprināt Baznīcu savā dzimtenē.
Eldera Būma un viņa sievas ģimene 2019. gadā. Kopš tā brīža ir piedzimusi vēl viena mazmeitiņa.
Nelielā draudze, kurā es uzaugu, mūsdienās ir pārtapusi par brīnišķīgu bīskapiju, kurā mūsu mazbērni izbauda sadraudzību ar daudziem draugiem, kuri pulcējas kuplā Sākumskolā. Mūsu dēli ir apguvuši labas profesijas un ir svētīti ar maizi uz galda. Es redzu to, kā mani lēmumi ir ietekmējuši nākamo paaudzi, kas arī vēlas savā dzīvē likt To Kungu pirmajā vietā.
Esmu pateicīgs, ka jau jaunībā esmu mācījies, ka tas ir pareizs lēmums — atlikt malā pasaulīgās rūpes un likt Debesu Tēvu pirmajā vietā. Viņš man ir dāvājis svētības, kuras es citādi nebūtu ieguvis.