Palīdzība bērnu audzināšanā
Kā grīdu slaucīšana man palīdzēja labāk izprast vecāku lomu
Autore dzīvo Jūtā, ASV.
Manu bērnu mājas darbi palīdzēja man gūt atbildi uz lūgšanu.
Deivida Grīna ilustrācija
Kādu rītu pamodos nomākta. Mani vecāku pienākumi šķita kā smaga nasta, un es ļoti labi apzinājos savas vājības. Šķita, ka pastāv liela atšķirība starp to, kādu es iztēlojos sevi kā vecāku, un to, kāda patiesībā es esmu.
Es nometos ceļos lūgšanā un teicu Debesu Tēvam, cik ļoti es Viņu mīlu. Es teicu, cik ļoti mīlu bērniņus, ar kuriem Debesu Tēvs ir svētījis mūsu ģimeni. Un es sāku Viņam stāstīt, kā es cenšos būt laba mamma, bet jūtu, ka man tas labi nepadodas. Lūgšanas laikā es aizdomājos par to, ka maniem bērniem daudz labāk klātos, ja Dievs viņus vienkārši audzinātu Pats.
Tad man prātā ienāca kāds attēls. Es iztēlojos, kā mani bērni slauka virtuves grīdu. Šis ir viens no daudzajiem darbiem, kas viņiem ir jādara, lai palīdzētu mūsu ģimenei. Dažreiz, skatoties, kā viņi to dara, es saviebjos, jo viņi joprojām mācās un izlaiž daudzas vietas. Bet es tik un tā ļauju viņiem to darīt, tāpat kā citus mazos mājas darbus, jo man ir diža vīzija attiecībā uz viņiem. Es zinu, ka, pateicoties šai nepilnīgajai praksei, viņi mācīsies un pilnveidosies. Ar laiku viņi to varēs paveikt tikpat ātri un efektīvi, kā es. Vīzija par to, kā viņi kļūst atbildīgi un neatkarīgi, sniedz lielāku gandarījumu, nekā tas, ja man jādara viss vienai pašai. Es neaudzinu bērnus īslaicīgiem panākumiem — es cenšos palīdzēt viņiem gūt panākumus ilgtermiņā.
Un es prātoju, vai ar mūsu Debesu vecākiem nav līdzīgi? Debesu Tēvs zina, ka mēs nevaram būt ideāli vecāki. Iespējams, dažas lietas, ko mēs darām, liek Viņam saviebties, bet Viņš tās pieļauj, jo Viņš zina, ka mēs mācāmies un pilnveidojamies. Viņš ir tas, kurš redz visu ilgtermiņā. Viņam ir vīzija, ka mēs kādreiz kļūsim par tādiem vecākiem, kāds ir Viņš, kas spēs pilnībā mīlēt, efektīvi mācīt un būt par ideālu paraugu. Kamēr mēs pieļaujam kļūdas, Viņš zina, ka mēs attīstām tādas īpašības kā pacietību un žēlsirdību. Tāpēc Viņš Savā gudrībā ļauj mums darboties un piedzīvot neveiksmi atkal un atkal.
Kā es vēlētos būt ideāls vecāks jau tagad! Gluži kā Džozefs Smits, es bieži izdaru „visādas muļķīgas kļūdas” (Džozefs Smits — Vēsture 1:28). Bet es gūstu mierinājumu tajā, ka Dievs pazīst manu sirdi, proti, ka Viņš zina, ka es cenšos mācīties. Es jūtu prieku tajos brīžos, kad bērni vaicā: „Kā es varu to paveikt labāk?” Un, šķiet, ka viņi vēlas kļūt labāki. Vismaz es varu būt tāda meita Debesu Tēvam.
Kad visas šīs domas izgāja cauri manam prātam, es pieredzēju vēl vienu mazdūšības brīdi. „Bet, ja nu manas pieļautās vecāku kļūdas sāpina manus bērnus?” es jautāju. „Es nevēlos ierobežot viņu progresu, pat ja es šajā laikā kļūstu par kaut ko brīnišķīgu.”
Atkal manā prātā atausa bilde, kā mani bērni tīra. Pēc tam, kad mana meita uzcītīgi mēģina izslaucīt grīdu un tad steidzas spēlēties vai pabeigt kādu citu uzdevumu, es parasti mazgāju atlikušās, lipīgās vietas. Es aizdomājos par Jēzus Kristus bezgalīgo žēlastību un spēku, kura īstenotā Izpirkšana apklāj visas šīs dzīves grūtās situācijas. Viņa žēlastība kompensē manas vecāku lomas nepilnības, tāpat kā Viņa žēlastība kompensē sāpes, kuras pieredz mani bērni manu nepilnību dēļ. Viņa īstenotā Izpirkšana var to visu izārstēt tādā veidā, kādā mēs to nevaram aptvert.
Mani ļoti mierina šī personīgā atklāsme, kuru es todien saņēmu. Svētais Gars mani pamācīja, ka Tam Kungam pietiek ar maniem labākajiem centieniem mūsu pārniecībā. Es zinu, ka Debesu Tēvs turpinās strādāt manu bērnu dzīvē, lai pamazām pilnveidotu to, ko es nevaru paveikt pilnīgi. Pateicoties Viņam, mani bērni kādreiz būs pašpaļāvīgi un tikpat saprātīgi, it kā Debesu Tēvs viņus būtu uzaudzinājis Pats. Viņa iecere maina arī mani šajā procesā — svētījot un veidojot mani līdzīgāku Viņam. Cik gan liela gudrība piemīt mūsu Dievam!