Jūsu stāsti

Ej, apsēdies viņam līdzās!

Sjerra F. (12 gadi) no Jūtas štata, ASV

Kādudien es skolā dzirdēju, kā kāds zēns tiek apcelts. Tas mani saskumdināja. Tā nedrīkstētu izturēties ne pret vienu cilvēku.

Vēlāk, tanī pašā dienā, mūsu klasei bija ballīte. Zēns, kurš iepriekš tika apcelts, ieradās uz ballīti un sēdēja viens pats. Viņu ieraugot, es atcerējos notikušo. Es dzirdēju balsi, kas teica, lai apsēžos viņam līdzās. Taču es negribēju būt vienīgā, kas sēž viņam blakus. Ar viņu viss būs kārtībā, es nodomāju. Viņam nevajag kādu, kas sēdētu līdzās. Es ignorēju šīs izjūtas.

Balss uzrunāja mani atkal — šoreiz stiprāk. „Ej, apsēdies viņam līdzās!”

Es palūkojos uz zēnu. Viņš izskatījās vientulīgs un bēdīgs. Labi, es nodomāju. Kad es apsēdos viņam blakus, izskatījās, ka viņš jūtas neērti. Es pateicu viņam savu vārdu un apjautājos par viņu pašu. Sākumā es biju satraukusies. Taču mūsu sarunas gaitā mani pārņēma miers. Un viņš vairs neizskatījās vientulīgs un bēdīgs.

Kad viņam bija jādodas atpakaļ uz klasi, es teicu, ka parunāšos ar viņu vēlāk. Viņš nedaudz pasmaidīja un piekrita. Mana skolotāja pienāca pie manis un teica: „Paldies tev, Sjerra! Tas bija ļoti laipni.” Es vienkārši pamāju ar galvu.

Turpmākā dienas daļa pagāja ātri, taču mierpilnā sajūta mani nepameta. Es zināju, ka biju rīkojusies pareizi. Dažreiz cilvēki pret citiem izturas nelāgi, ja viņi ir kaut kādā ziņā atšķirīgi. Man tas nepatīk, taču tā gadās.

Mēs visi esam Dieva bērni. Mums vajadzētu izturēties pret citiem laipni. Ja mēs to darīsim, es zinu, ka Dievs mūs svētīs.

Kristīnas Sorras ilustrācija