Samuēla jaunā komanda
Vai pārējie zēni dos viņam iespēju?
Bija agrs sestdienas rīts. Samuēls sēdēja pie virtuves galda un cieši raudzījās uz savu bļodiņu ar brokastu pārslām. Viņam īsti negribējās ēst.
„Tēti?” viņš klusi vaicāja. „Es pārdomāju. Es negribu šodien iepazīties ar savu basketbola komandu.”
„Es zinu, ka ir grūti būt jauniņajam, taču tu iegūsi jaunus draugus,” teica tētis.
„Nē, runa nav par to … Es vienkārši raizējos, ko viņi par mani padomās.”
Tētis apsēdās viņam līdzās. „Vai ar to tu domā — ko tava komanda domās par jaunu spēlētāju, kuram ir tikai viena roka?”
Samuēls bija piedzimis bez kreisās plaukstas. Viņa kreisā roka beidzās līdz ar plaukstas locītavu.
„Jā,” Samuēls atbildēja. „Tā kā viņi mani nepazīst, viņi var nodomāt, ka zēns ar vienu roku nevar spēlēt basketbolu.”
„Viņi var tā domāt, taču tu esi lielisks spēlētājs. Un treniņu apmeklēšana palīdzēs tev spēlēt vēl labāk,” tētis smaidot teica. „Nāc! Paņem savu sporta kreklu un ūdens pudeli. Iesim iepazīties ar tavu komandu.”
Samuēls nopūtās. „Labi.”
Līdzko viņi bija iegājuši sporta zālē, pie viņiem pienāca treneris.
„Sveiki! Es esmu treneris Monro. Tu noteikti esi mūsu jaunais spēlētājs.”
„Jā, es esmu Samuēls.”
„Mēs priecājamies, ka tu būsi mūsu komandā,” teica treneris Monro. „Iesim iepazīties ar pārējiem puišiem!”
Tētis apsēdās uz soliņa. Samuēls paķēra savu bumbu un sekoja trenerim.
„Es gribu iepazīstināt jūs ar Samuēlu — mūsu jauno spēlētāju,” teica treneris Monro. Daži zēni viegli pamāja Samuēlam. „Mums ir paveicies, ka viņš mums ir pievienojies laikus, lai piedalītos pirmajā spēlē. Es domāju, ka mums būs lieliska komanda, lieliska spēle un lieliska sezona!”
Treneris Monro iepūta svilpē, un komanda uzsāka dažus vingrinājumus. Samuēls redzēja, ka daži viņa komandas biedri vērīgi noskatās, kā viņš driblē un met bumbu tikai ar labo roku. Viņš centās nepievērst tam uzmanību.
Pārtraukuma laikā kāds zēns apsēdās uz soliņa, līdzās Samuēlam. „Sveiks, mani sauc Džeksons! Kas atgadījās ar tavu roku?”
„Nekas. Tā ir tāda jau kopš dzimšanas,” Samuēls atbildēja.
„Es vēl nekad nebiju redzējis, kā cilvēks ar vienu roku spēlē bumbu,” teica Džeksons. „Tev tas padodas patiešām labi.”
Samuēls pasmaidīja. „Paldies.”
Treneris Monro atkal iepūta svilpē. „Pēdējās 30 minūtēs mēs izspēlēsim treniņspēli.” Viņš iedalīja puišus divās komandās. Samuēls priecājās, ka Džeksons ir viņa komandā.
Pirms spēles pēdējās minūtes abas komandas bija guvušas vienādu punktu skaitu. Kāds no Samuēla komandas biedriem ieguva bumbu un palūkojās apkārt, lai redzētu, kam to piespēlēt. Samuēls atradās tuvumā, gatavs bumbas uztveršanai. Taču tā vietā zēns piespēlēja to Džeksonam.
Džeksons paspēra dažus soļus. Tad viņš pamanīja Samuēlu un piespēlēja bumbu viņam. Samuēls noķēra bumbu, pagriezās un meta to grozā.
Švīks! Bumba ielidoja grozā tieši tobrīd, kad treneris Monro iepūta svilpē. Atskanēja Samuēla komandas ovācijas.
„Lieliska piespēle,” Samuēls teica Džeksonam, kad viņi devās uz soliņu pusi.
„Lielisks metiens,” Džeksons atbildēja. „Tagad pārējie puiši sapratīs, ka basketbola spēlei pietiek arī ar vienu roku.”
Samuēls pasmaidīja un iedeva Džeksonam pieci. Viņš juta, ka trenerim Monro ir taisnība. Šī būs lieliska komanda, lieliska spēle un lieliska sezona.
Sandras Aidas ilustrācijas