Komandas un talanti
Labāko komandu spēlētāji sadarbojas un palīdz cits citam uzlabot sniegumu.
„Skrien, Džiliāna, skrien!” Tētis kliedza. Džiliānas tētis bija viņas futbola komandas treneris. Šobrīd viņi trenējās īpaši cītīgi, lai sagatavotos čempionāta izspēlei. Saule karsēja, taču Džiliāna turpināja skriet.
Beidzot tētis iepūta svilpē. „Labi, paņemsim pārtraukumu.”
Džiliāna paķēra savu ūdens pudeli un apsēdās uz soliņa līdzās zēniem. Viņa bija vienīgā meitene komandā, taču viņa par to neraizējās. Viņi visi sadarbojās un palīdzēja cits citam uzlabot sniegumu. Kaut arī viņa bija nogurusi un sasvīdusi, viņa priecājās, ka var spēlēt savā komandā.
„Tēti, kā mums šodien veicās?” viņa jautāja.
Tētis pasmaidīja. „Lieliski! Es domāju, ka komanda ir gatava spēlei.”
Džiliāna viņam uzsmaidīja. Viņu cītīgie pūliņi bija tā vērti!
Pēc treniņa, dodoties mājup, Džiliāna ieraudzīja savu draudzeni Meju. Viņas kopīgi apmeklēja Sākumskolas nodarbības. Taču Meja jau kādu laiku nebija nākusi uz Sākumskolu.
Džiliāna Mejai uzsmaidīja. „Sveika, Meja! Man tevis pietrūkst Sākumskolā. Vai ar tevi viss kārtībā?”
Meja, nodūrusi galvu, lūkojās uz savām kurpēm. „Mana mamma vairs negrib apmeklēt Baznīcu.”
„Kādēļ tā?”
„Es nezinu.” Meja pacēla galvu. „Man laiks iet.”
Džiliāna pamāja un noskatījās, kā Meja aiziet. Kā es varētu Mejai palīdzēt? viņa prātoja.
Pēc pārnākšanas mājās Džiliāna paspēlēja uz savas ukuleles dažas Sākumskolas dziesmas. Pēc tam viņa aicināja savus brāļus dziedāt viņas pavadījumā. Viņi dziedāja līdz brīdim, kad mamma aicināja viņus vakariņās.
„Rīt es došos apciemot māsu Oreju,” mamma teica.
„Māsa Oreja ir Mejas mamma, vai ne?” Džiliāna jautāja. „Vai es varu doties tev līdzi? Meja kādu laiku nav apmeklējusi Sākumskolu. Un šodien, kad es viņu satiku, viņa izskatījās tāda kā saskumusi.”
„Protams, tu vari nākt!” mamma atbildēja.
„Es paņemšu līdzi savu ukuleli! Es varētu paspēlēt viņai Sākumskolas dziesmas. Varu derēt, ka viņai to pietrūkst,” teica Džiliāna.
Kad viņas nākamajā dienā ieradās Mejas mājās, Džiliāna cieši apskāva Meju. Kamēr abas mammas sarunājās, meitenes devās ārā. Džiliāna spēlēja savu ukuleli, un Meja izvēlējās dziesmas. Viņas jautri pavadīja laiku, smejoties un dziedot līdz brīdim, kad Džiliānai bija laiks doties mājup.
„Bija tik lieliski tevi satikt!” Džiliāna teica. „Mums pietrūkst tevis Sākumskolā.”
„Jā, es vēlos, kaut varētu nākt! Varbūt es palūgšu mammai vēlreiz.”
Nākamajā svētdienā Meja ieradās baznīcā. Džiliāna apsēdās viņai līdzās. „Es esmu tik priecīga, ka tu varēji atnākt!” viņa teica.
Meja plati pasmaidīja. „Es arī.”
Pēc dažām dienām beidzot bija pienācis laiks lielajai futbola spēlei. Džiliāna palūdza savai komandai pirms spēles kopīgi palūgt. Un tad jau bija jāsāk spēlēt. Džiliāna skrēja, cik ātri vien spēja. Viņa sadarbojās ar citiem spēlētājiem, lai iegūtu bumbu un iesistu vārtus. Viņas komanda uzvarēja!
Tovakar, gulēdama gultā, Džiliāna domāja par Meju un savu futbola komandu. Viņa priecājās par spēlēšanu komandā tikpat lielā mērā kā par dalību Sākumskolā. Viņi visi cits citam palīdzēja. Džiliāna priecājās, ka var palīdzēt saviem draugiem gan Baznīcā, gan spēles laukumā.
Markosa Kalo ilustrācijas