Došanās uz baznīcu, gaidot savu kārtu
„Kad pārnāksi mājās, pastāsti man, kādas dziesmas jūs dziedājāt Sākumskolā!” Dženija lūdza.
„Es pastāstīšu!” atbildēja viņas māsiņa Mirjama, velkot kurpes.
Ne visi Dženijas ģimenes locekļi varēja doties uz baznīcu katru svētdienu. Dženijas ģimenē viņi bija seši. Taču mammai katru nedēļu pietika naudas tikai divām autobusa biļetēm. Tādēļ katram no viņiem nācās gaidīt savu kārtu, lai brauktu uz baznīcu ar autobusu.
Dženija vēlējās, kaut viņa varētu doties turp katru nedēļu. Viņai patika mācīties par Jēzu Kristu. Viņai patika dziedāt Sākumskolā. Viņa gribēja redzēt savus draugus. Un vairāk par visu viņa gribēja baudīt to jauko, priekpilno sajūtu, kas viņu vienmēr pārņēma baznīcā. Taču šodien viņai bija jāpaliek mājās.
„Laiks doties!” Mamma uz atvadām apskāva Dženiju, viņas brālīti un māsas.
Mammai un Mirjamai dodoties projām, Dženija centās smaidīt. Taču, skatoties, kā viņas aiziet, viņa juta kaklā savelkamies kamolu. Es vēlētos, kaut būtu mana kārta! viņa nodomāja. Palikt mājās vienmēr bija grūti.
„Vai gribi pakrāsot?” Dženijas mazais brālītis Marko sniedza viņai dažus krāsu zīmuļus un papīru.
Dženija piekrītoši pamāja.
Dažas turpmākās stundas Dženija lasīja stāstus un krāsoja kopā ar Marko un savām vecākajām māsām. Tas bija jautri, taču Dženija turpināja domāt par baznīcu. Vai viņi šobrīd Sākumskolā mācās jaunas dziesmas? Par ko tiek runāts šīsdienas nodarbībā?
Visbeidzot Dženija dzirdēja mājas durvis atveramies. Mamma un Mirjama bija mājās!
„Mammu! Mirjama!” Dženija skriešus metās pie durvīm un viņas apskāva.
Mamma nolika savu rokassomiņu. „Parunāsim par to, ko mēs mācījāmies baznīcā.”
Visi sanāca kopā un apsēdās. Mamma izvilka mazo garīgo dziesmu grāmatiņu, ko glabāja savā rokassomiņā. Dženijas ģimene dziedāja dziesmu „Mūžīgā ģimene”. Viņa zināja visus vārdus.
Dženija apvaicājās Mirjamai par Sākumskolu. Mirjama atvēra savu Mormona Grāmatu un izvilka pārlocītu papīra lapu. Viņa pacēla to augšup, lai visi varētu redzēt. Tas bija viņas izkrāsotais attēls ar Jēzu un dažiem bērniņiem.
„Mēs krāsojām šo attēlu un dziedājām dziesmu „Es pūlos būt tāds kā Jēzus”. Pēc tam mēs runājām par to, kā Jēzus var palīdzēt ikvienam.”
„Arī mēs runājām par to Palīdzības biedrībā,” teica mamma. „Jēzus Kristus var palīdzēt mums, kad mēs esam nobijušies vai jūtamies vientuļi.” Mamma izvilka no savas rokassomiņas papīra lapiņu. „Skolotāja iedeva mums katrai šo pravieša citātu. „Izvēloties dzīvot tā, lai būtu Tā Kunga pusē, jūs nekad neesat vieni.””*
„Pat esot te — mājās!” teica Dženija.
Mamma pasmaidīja. „Pat mājās. Mēs vienmēr varam just līdzās Glābēju.”
Dženija plati pasmaidīja. Viņa nevarēja doties uz baznīcu katru nedēļu. Taču viņa varēja justies tuva Jēzum, arī būdama mājās. Un viņa ar sajūsmu gaidīja brīdi, kad drīzumā atkal būs viņas kārta doties uz baznīcu.
Lauras Katrinellas ilustrācijas