„Es dzīvoju, un jums būs dzīvot”
Elders Šeins M. Bovens
no Septiņdesmitajiem
Pateicoties Viņam, mūsu Pestītājam, Jēzum Kristum, tās bēdu, vientulības un izmisuma sajūtas kādā dienā izgaisīs, un mums būs prieka pilnība.
Kad es kā jauns misionārs kalpoju Čīlē, es ar savu pārinieku draudzē satiku septiņu cilvēku ģimeni. Māte, kopā ar saviem bērniem, apmeklēja baznīcu katru nedēļu. Mēs pieņēmām, ka viņi jau sen ir Baznīcas locekļi. Dažas nedēļas vēlāk mēs uzzinājām, ka viņi nav kristījušies.
Mēs nekavējoties sazinājāmies ar ģimeni un prasījām, vai mēs varētu viņus apciemot un mācīt. Tēvam nebija intereses mācīties par evaņģēliju, tomēr nebija arī iebildumu pret to, ka mācām viņa ģimeni.
Māsa Ramireza evaņģēlija mācības uzņēma ļoti raiti. Viņa vēlējās apgūt visas doktrīnas, kuras mēs mācījām. Kādu vakaru, kad mēs runājām par zīdaiņu kristīšanu, mēs mācījām, ka mazi bērni ir nevainīgi un viņiem kristības nav nepieciešamas. Mēs aicinājām viņu lasīt no Moronija grāmatas:
„Lūk, es saku tev, ka tas tev ir jāmāca — grēku nožēlošana un kristīšanās tiem, kas ir atbildīgi un spējīgi darīt grēku; jā, māci vecākus, ka tiem ir jānožēlo grēki un jātop kristītiem, un jāpazemojas kā viņu mazajiem bērniem, un viņi visi tiks izglābti kopā ar saviem mazajiem bērniem.
Un viņu mazajiem bērniem nevajag nedz grēku nožēlošanu, nedz kristīšanu. Lūk, kristīšana ir grēku nožēlošanai, izpildot baušļus grēku piedošanai.
Bet mazi bērni ir dzīvi Kristū, patiesi kopš pasaules radīšanas; ja ne tā, Dievs ir daļējs Dievs un arī mainīgs Dievs, un cilvēka vaiga uzlūkotājs; jo cik daudz mazu bērnu ir nomiruši bez kristīšanas!”1
Pēc šo pantu izlasīšanas māsa Ramireza sāka raudāt. Mēs ar pārinieku bijām neizpratnē. Es jautāju: „Māsa Ramireza, vai mēs esam pateikuši vai izdarījuši ko aizvainojošu?”
Viņa atbildēja: „Ak, nē, Elder, jūs neesat neko sliktu izdarījuši. Pirms sešiem gadiem man bija bērniņš — zēns. Viņš nomira, pirms mēs varējām viņu kristīt. Mūsu priesteris mums teica, ka tāpēc, ka viņš nebija kristīts, viņš būs ellē uz visiem laikiem. Sešus gadus es esmu dzīvojusi ar šīm sāpēm un vainas apziņu. Izlasot šos pantus, es zinu, caur Svētā Gara spēku, ka šī vēsts ir patiesa. Es izjutu, ka no manis tiek noņemts liels smagums, un šīs ir prieka asaras.”
Es atcerējos pravieša Džozefa Smita mācības, kurš atklāja šo doktrīnu, kas sniedz mierinājumu: „Tas Kungs paņem daudzus, pat zīdaiņus, lai tie izbēgtu no cilvēku skaudības un pašreizējās pasaules bēdām un ļaunuma; viņi ir bijuši pārāk tīri, pārāk maigi, lai dzīvotu uz Zemes; tātad šādi apsverot, tā vietā, lai sērotu, mums ir iemesls priecāties, jo viņi ir atbrīvoti no ļaunuma, un drīz mēs atkal būsim kopā.”2
Sešus gadus izciešot gandrīz neizturamas bēdas un sāpes, patiesā mācība, ko ir atklājis mīlošais Debesu Tēvs caur dzīvo pravieti, sniedza dziļu mieru šai nomocītajai sievietei. Lieki teikt, ka Māsa Ramireza un viņas bērni, kuriem bija astoņi gadi un vairāk, tika kristīti.
Es atceros, kā es rakstīju savai ģimenei, izsakot pateicību, ko izjutu savā sirdī, par šīm un tik daudzām citām skaidrām un vērtīgām Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesībām. Es nekad nebiju domājis, ka šis brīnišķi patiesais princips varētu ietekmēt mani vēlākā nākotnē un būt par manām Gileādas zālēm.
Es vēlos uzrunāt tos, kuri ir zaudējuši bērnu un ir uzdevuši jautājumu — „Kāpēc es?” — vai varbūt pat apšaubījuši savu ticību mīlošajam Debesu Tēvam. Es lūdzu par to, lai caur Svētā Gara spēku es spētu sniegt zināmu cerību, mieru un izpratni. Es vēlos būt par starpnieku, ar kura palīdzību tiktu atjaunota jūsu ticība mīlošajam Debesu Tēvam, kurš zina visu un ļauj mums pieredzēt grūtības, lai mēs varētu iepazīt un iemīlēt Viņu, un saprastu, ka bez Viņa mums nav nekā.
1990. gada 4. februārī piedzima mūsu trešais dēls — sestais bērns. Mēs viņu nosaucām par Taisonu. Viņš bija skaists, mazs zēns, un ģimene viņu pieņēma ar atvērtām sirdīm un atvērtām rokām. Viņa brāļi un māsas ļoti lepojās ar viņu. Mēs visi domājām, ka viņš ir pats nevainojamākais mazulis, kāds jebkad ir piedzimis.
Kad Taisons bija astoņus mēnešus vecs, viņš norija krīta gabalu, kuru bija atradis uz paklāja. Šis krīts iesprūda Taisona rīklē, un viņš pārstāja elpot. Viņa vecākais brālis uznesa Taisonu augšstāvā, izmisīgi saucot: „Mazulis neelpo, mazulis neelpo!” Mēs sākām veikt kardiopulmonālo reanimāciju un piezvanījām 911 — palīdzības dienestam.
Ārsti ieradās un steidzīgi nogādāja Taisonu slimnīcā. Uzgaidāmajā telpā mēs turpinājām skaitīt dedzīgas lūgšanas, prasot Dievam brīnumu. Vēlāk, pēc gaidīšanas, kas likās kā mūžība, ārste ienāca telpā un teica: „Man ļoti žēl. Mēs vairs neko nevaram darīt. Varat šeit uzkavēties, cik ilgi vien vēlaties.” Tad viņa aizgāja.
Kad mēs iegājām telpā, kur atradās Taisons, mēs redzējām savu mazo prieka avotu guļam. Likās, it kā viņa mazais ķermenis būtu celestiāla starojuma ieskauts. Viņš bija tik starojošs un šķīsts.
Tajā brīdī šķita, ka dzīvei vairs nebija nozīmes. Kā mēs varējām atgriezties pie pārējiem bērniem un kaut kā mēģināt paskaidrot, ka Taisons nedosies mājup?
Stāstot par atlikušo pieredzes daļu, es runāšu vienskaitlī. Mans eņģelis, sieva, un es pieredzējām šīs grūtības kopā, bet es nespēju izpaust mātes sajūtas un pat nemēģināšu to darīt.
Ir neiespējami aprakstīt dažādās sajūtas, kas man bija tajā dzīves etapā. Lielākoties es jutos, it kā būtu sliktā sapnī un ka es drīz pamodīšos, un šis briesmīgais murgs reiz beigsies. Es negulēju daudzas naktis. Es bieži naktī staigāju no vienas istabas uz otru, lai pārliecinātos, ka mūsu pārējiem bērniem nekas nekaiš.
Manu dvēseli spīdzināja vainas sajūtas. Es jutos tik vainīgs. Es jutos nelāgi. Es biju viņa tēvs, man vajadzēja izdarīt vairāk, lai viņu aizsargātu. Ja vien es būtu rīkojies savādāk. Pat dažkārt šodien, pēc 22 gadiem, šīs sajūtas iezogas manā sirdī, un man ir ātri no tām jāatbrīvojas, jo tām var būt postošas sekas.
Aptuveni mēnesi pēc Taisona nāves man bija intervija ar elderu Dīnu L. Larsenu. Viņš veltīja laiku, lai uzklausītu mani, un es vienmēr būšu pateicīgs par viņa padomu un mīlestību. Viņš teica: „Es nedomāju, ka Tas Kungs vēlas, lai tu sodi sevi par sava mazā zēna nāvi.” Es sajutu sava Debesu Tēva mīlestību caur vienu no Viņa izredzētiem kalpiem.
Taču mani turpināja piemeklēt tirdošas domas, un es drīz sāku izjust dusmas. Tas nav godīgi! Kā Dievs to varēja man nodarīt? Kāpēc es? Ko es izdarīju, lai šo nopelnītu? Es pat sāku dusmoties uz cilvēkiem, kuri vienkārši centās mums palīdzēt. Es atceros, kā draugi teica: „Es zinu, kā tu jūties.” Es pie sevis nodomāju: „Tev nav ne jausmas, kā es jūtos. Vienkārši liec mani mierā.” Drīz es arī sapratu, ka sevis žēlošana arī var būt ļoti kaitīga. Man bija kauns par sevi nelaipno domu dēļ pret dārgajiem draugiem, kuri tikai centās palīdzēt.
Jūtot, ka vainas apziņa, dusmas un sevis žēlošana piepilda mani, es lūdzu, lai manā sirdī varētu notikt pārmaiņas. Ļoti personiskās un svētās pieredzēs Tas Kungs ietekmēja manu sirdi, un, lai gan tā joprojām bija vientuļa un sāpīga, visa mana perspektīva izmainījās. Man bija sniegtas zināšanas, ka es nebiju apzagts, bet drīzāk — ja es būšu izrādījies uzticīgs, mūs sagaida liela svētība.
Mana dzīve sāka mainīties, un es varēju raudzīties uz priekšu ar cerību, nevis skatīties atpakaļ ar izmisumu. Es liecinu, ka šī dzīve nav beigas. Garu pasaule ir īsta. Praviešu mācības par dzīvi pēc nāves ir patiesas. Šī dzīve ir tikai pagaidu solis mūsu ceļojumā — atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva.
Taisons ir palicis par ļoti svarīgu mūsu ģimenes daļu. Gadu gaitā ir bijis brīnišķīgi pieredzēt mīlošā Debesu Tēva žēlastību un laipnību, kurš ir ļāvis mūsu ģimenei nepārprotamos veidos sajust Taisona ietekmi. Es liecinu, ka priekškars ir plāns. Tās pašas uzticības, mīlestības sajūtas un ģimenes vienotība nebeidzas, kad mūsu mīļotie pārkāpj priekškara slieksnim, gluži pretēji — šīs sajūtas tiek pastiprinātas.
Dažkārt cilvēki vaicā: „Cik ilgā laikā tu tiki tam pāri?” Patiesība ir tāda, ka tam nekad nav iespējams pilnībā tikt pāri līdz laikam, kad tu atkal esi kopā ar saviem aizgājušiem mīļajiem. Es nekad neizjutīšu prieka pilnību līdz brīdim, kad mēs atkal apvienosimies Pirmās Augšāmcelšanās rītā.
„Jo cilvēks ir gars. Elementi ir mūžīgi, un gars un elements, nedalāmi savienoti, saņem prieka pilnību.
Un kad tie ir atdalīti, cilvēks nevar saņemt prieka pilnību”.3
Taču tanī pat laikā, kā Pestītājs mācīja, mēs varam turpināt turēt drošu prātu.4
Es esmu pieredzējis, kā rūgtas, gandrīz neizturamas sāpes var tikt dziedinātas pēc tam, kad esi pievērsies Debesu Tēvam un lūdzis pēc Viņa mierinājuma, kas nāk saskaņā ar Viņa plānu, Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un Viņa Mierinātāju, kas ir Svētais Gars.
Cik gan tā ir brīnišķīga svētība mūsu dzīvē! Vai tad tas nebūtu traģiski, ja mēs neizjustu lielas bēdas, zaudējot bērnu? Cik pateicīgs es esmu savam Debesu Tēvam, ka Viņš mums atļauj mīlēt — dziļi un mūžīgi. Es esmu tik pateicīgs par mūžīgām ģimenēm. Es esmu tik pateicīgs, ka Viņš ir atkal atklājis, caur Saviem dzīvajiem praviešiem, diženo pestīšanas ieceri.
Atcerieties, kad jūs apmeklējāt jūsu mīļoto bēres, tās sajūtas jūsu sirdī, kad braucāt prom no kapsētas un atskatījāties, lai redzētu stāvošo šķirstu un domājot, vai jūsu sirds spēs to izturēt.
Es liecinu, ka, pateicoties Viņam, mūsu Pestītājam, Jēzum Kristum, tās bēdu, vientulības un izmisuma sajūtas kādā dienā izgaisīs, un mums būs prieka pilnība. Es liecinu, ka mēs varam paļauties uz Viņu, un Viņš teica:
„Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.
Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.”5
Es pievienojos liecībai grāmatā Sludini Manu evaņģēliju: „Ja mēs paļaujamies uz Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu, Viņš var mums palīdzēt izturēt mūsu pārbaudījumus, slimības un sāpes. Mēs varam tikt piepildīti ar prieku, mieru un mierinājumu. Viss, kas dzīvē nav godīgi, var tikt mainīts caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu”.6
Es liecinu, ka tajā absolūti brīnišķīgajā Pirmās Augšāmcelšanās rītā jūsu mīļotie un mani mīļotie uzcelsies no kapa, kā to ir apsolījis Pats Kungs, un mēs baudīsim prieka pilnību. Tāpēc, ka Viņš dzīvo, viņi un mēs arī dzīvosim. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.