Apdomāsim svētības

Prezidents Tomass S. Monsons

Mūsu Debesu Tēvs apzinās mūsu vajadzības un mums palīdzēs, kad mēs Viņu lūgsim pēc palīdzības.

Mani dārgie brāļi un māsas, šajā konferencē paliek 49 gadi, kopš es 1963. gada 4. oktobrī tiku atbalstīts par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Četrdesmit deviņi gadi ir ilgs laiks. Tomēr daudzējādā ziņā šis laiks šķiet ļoti īss — kopš es pirmoreiz stāvēju pie kanceles Tabernaklā un sniedzu savu Vispārējās konferences runu.

Kopš 1963. gada 4. oktobra daudz kas ir mainījies. Mēs dzīvojam unikālā laikā pasaules vēsturē. Mēs esam ar tik daudz ko svētīti. Un tomēr dažreiz ir grūti skatīties uz problēmām un visatļautību mums visapkārt un nezaudēt drosmi. Es esmu atklājis, ka, ja mēs, tā vietā, lai kavētos pie negatīvā, pakāpsimies soli atpakaļ un apdomāsim savas svētības, ieskaitot šķietami mazas, dažreiz nepamanītas svētības, mēs varēsim rast lielāku laimi.

Pārdomājot pēdējos 49 gadus, esmu izdarījis dažus atklājumus. Viens no tiem ir tāds, ka neskaitāmās pieredzes, kas man ir bijušas, nebūt nebija tādas, ko cilvēki uzskatītu par neparastām. Patiesībā, tad, kad tās notika, tās bieži šķita neievērojamas un pat parastas. Un tomēr, atskatoties pagātnē, tās bagātināja un svētīja cilvēku dzīvi, un mana dzīve nebija nekāds izņēmums. Es iesaku šo pašu vingrinājumu arī jums — proti, veiciet savas dzīves inventarizāciju, it īpaši meklējot saņemtās svētības, lielas un mazas.

Man veicot savas dzīves pārskatu, pastāvīgi tika nostiprinātas manas zināšanas par to, ka mūsu lūgšanas tiek sadzirdētas un atbildētas. Mēs pazīstam patiesību, kas atrodama 2. Nefijā Mormona Grāmatā: „Cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.”¹ Es liecinu, ka liela daļa šī prieka nāk no tā, ka mēs atzīstam, ka varam sazināties ar savu Debesu Tēvu lūgšanā un ka mūsu lūgšanas tiks sadzirdētas un uzklausītas — varbūt ne tādā veidā un ne tad, kā mēs to sagaidām, taču tās tiks atbildētas, un atbildes sniegs Debesu Tēvs, kurš pazīst un mīl mūs pilnīgi, un vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Vai Viņš mums nav apsolījis: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām?”²

Nākamo dažu minūšu laikā, kas man ir atvēlētas, es vēlētos dalīties ar jums tikai niecīgā savu pieredžu izlasē, kurās lūgšanas tika uzklausītas un atbildētas un kas, atskatoties pagātnē, nesa svētības gan man, gan citiem cilvēkiem. Mana dienasgrāmata, ko es katru dienu rakstīju visu šo gadu laikā, ir palīdzējusi sniegt detalizētu informāciju, ko pretējā gadījumā es visdrīzāk nebūtu varējis atcerēties.

1965. gada sākumā man tika dots uzdevums — apmeklēt staba konferences un noturēt citas sapulces visā Klusā okeāna dienvidu daļā. Tas bija mans pirmais šīs pasaules daļas apmeklējums, un tur pavadīto laiku es nekad neaizmirsīšu. Šī apmeklējuma laikā, man tiekoties ar Baznīcas vadītājiem, locekļiem un misionāriem, piedzīvoju daudzas garīgas pieredzes.

Nedēļas nogalē, sestdien un svētdien, 20. un 21. februārī, mēs bijām Brisbenā, Austrālijā, lai noturētu Brisbenas staba regulāro konferenču sesijas. Sapulču laikā, sestdien, mani iepazīstināja ar blakus apgabala prezidentu. Spiežot viņa roku, man bija spēcīgs iespaids, ka man jāaprunājas ar viņu un jādod padoms, tādēļ es palūdzu viņam apmeklēt svētdienas rīta sesiju nākamajā dienā kopā ar mani, lai pēc tās varētu ar viņu aprunāties.

Pēc svētdienas sesijas mums bija iespēja aprunāties. Mēs runājām par viņa kā apgabala prezidenta daudzajiem pienākumiem. Mūsu sarunas laikā es sajutu iedvesmu sniegt viņam konkrētus ieteikumus par misionāru darbu un to, kā viņš un viņa apgabala Baznīcas locekļi varētu palīdzēt pilnlaika misionāriem viņu darbā viņa apgabalā. Vēlāk es uzzināju, ka šis vīrs bija lūdzis Dievu, lai saņemtu vadību šai lietā. Mūsu tikšanās viņam bija īpaša liecība tam, ka viņa lūgšanas tika uzklausītas un atbildētas. Tā bija šķietami neievērojama sapulce, taču es esmu pārliecināts, ka to vadīja Svētais Gars, un tā vērsa par labu šī apgabala prezidenta dzīvi un vadības pienākumus, viņa apgabala locekļu dzīvi un vairoja šī apgabala misionāru panākumus.

Mani brāļi un māsas, Tā Kunga nodomi bieži vien tiek piepildīti tad, kad mēs uzklausām Gara vadību. Es ticu, ka, jo vairāk mēs rīkosimies pēc iedvesmas un iespaidiem, ko saņemam, jo vairāk Tas Kungs mums uzticēs Savus uzdevumus.

Es esmu iemācījies, kā jau esmu minējis savos iepriekšējos vēstījumos, nekad neatlikt pamudinājumu. Kādā reizē pirms daudziem gadiem es peldēju vecās „Deseret Gym” sporta zāles peldbaseinā Soltleiksitijā, kad sajutu rosinājumu doties uz universitātes slimnīcu, lai apmeklētu kādu labu draugu, kurš bija zaudējis savu kāju funkcionalitāti ļaundabīga audzēja un ķirurģiskas iejaukšanās rezultātā. Es nekavējoties pametu peldbaseinu, apģērbos un drīz vien devos apciemot šo labo cilvēku.

Kad ierados viņa palātā, tad atklāju, ka tā ir tukša. Apjautājies es uzzināju, ka droši vien atradīšu viņu slimnīcas peldbaseina telpās, kurās tika veikta fizikālā terapija. Tā arī bija. Viņš tur bija atbraucis ratiņkrēslā un bija vienīgais cilvēks tajā telpā. Viņš atradās peldbaseina tālajā, dziļajā galā. Es uzsaucu viņam, un viņš brauca man pretī, lai sasveicinātos. Mums bija patīkama tikšanās, un es pavadīju viņu atpakaļ uz palātu, kur devu viņam svētību.

Vēlāk no sava drauga es uzzināju, ka todien viņš jutās pavisam nomākts un grasījās izdarīt pašnāvību. Viņš bija lūdzis pēc palīdzības, taču sajutās tā, ka viņa lūgšanas ir palikušas nesadzirdētas. Viņš devās uz peldbaseinu ar domu pārtraukt savas ciešanas — iebraukt ar ratiņkrēslu peldbaseina dziļākajā vietā. Es ierados kritiskā brīdī, atsaucies, esmu pārliecināts, uz iedvesmu no augšienes.

Mans draugs spēja vēl nodzīvot daudz gadu — laimes un pateicības piepildītus gadus. Cik ļoti apmierināts es jūtos, ka varēju būt darbarīks Tā Kunga rokās tajā kritiskajā dienā peldbaseinā!

Kādā citā reizē, kad Māsa Monsone un es ar automašīnu braucām mājās pēc draugu apciemojuma, es sajutu iedvesmu iebraukt pilsētā, kas bija daudzu jūdžu brauciens, lai apciemotu padzīvojušu atraitni, kas reiz dzīvoja mūsu bīskapijā. Viņu sauca Zella Tomasa. Toreiz viņa bija kāda aprūpes centra iemītniece. Tajā agrajā pēcpusdienā mēs atradām viņu ārkārtīgi vārgu mierīgi guļam savā gultā.

Zella jau ilgu laiku bija akla, taču viņa uzreiz atpazina mūsu balsis. Viņa palūdza, vai es varētu viņai dot svētību, piebilstot, ka viņa bija gatava mirt, ja Tas Kungs vēlējās, lai viņa atgrieztos mājās. Istabā valdīja patīkams un mierīgs gars, un mēs visi zinājām, ka mirstīgajā dzīvē viņai ir atlicis īss laiks. Zella paņēma mani aiz rokas un teica, ka bija dedzīgi lūgusi Dievu, lai es atbrauktu viņu apciemot un dotu viņai svētību. Es viņai pateicu, ka mēs ieradāmies, pateicoties tiešai iedvesmai no Debesu Tēva. Es noskūpstīju viņu uz pieres, apzinoties, ka, iespējams, vairs viņu neredzēšu mirstīgajā dzīvē. Tā arī notika, jo viņa nomira nākamajā dienā. Tas, ka spēju sniegt mūsu mīļajai Zellai zināmu mierinājumu un mieru, bija svētība viņai un man.

Iespēja būt par svētību cita cilvēka dzīvē bieži nāk negaidīti. Kādā ļoti aukstā sestdienas vakarā, 1983.–1984. gada ziemā, Māsa Monsone un es ar automašīnu braucām vairākas jūdzes uz pilsētiņu Midveju, Jūtā, kas atrodas kalnu ielejā un kur mums ir māja. Temperatūra tajā vakarā bija noslīdējusi līdz mīnus 24 grādiem pēc Fārenheita skalas (–31°C), un mēs vēlējāmies pārliecināties, ka ar mūsu māju viss bija kārtībā. Mēs to pārbaudījām un neatklājām nekādas problēmas, tāpēc devāmies atpakaļ uz Soltleiksitiju. Līdz lielceļam bija atlikušas pāris jūdzes, kad mūsu automašīna pārstāja darboties. Mēs bijām grūtā situācijā. Man reti, ja vispār, ir bijis tik auksti, kā mums bija tajā naktī.

Negribīgi mēs sākām iet uz tuvāko pilsētu, automašīnām brāžoties mums garām. Beidzot viena automašīna apstājās, un kāds jauns vīrietis piedāvāja palīdzību. Mēs galu galā noskaidrojām, ka dīzeļdegviela mūsu automašīnas bākā no aukstuma bija sabiezējusi, padarot neiespējamu dzinēja darbināšanu. Šis jaunais vīrietis laipni mūs aizveda atpakaļ uz mūsu māju Midvejā. Es mēģināju viņam atlīdzināt par viņa pakalpojumu, taču viņš laipni atteicās. Viņš pateica, ka ir skauts un vēlējās mums pakalpot. Es viņu iepazīstināju ar sevi, un viņš pauda savu pateicību par privilēģiju mums palīdzēt. Pieņemot, ka viņš bija aptuveni misionāra vecumā, es pajautāju, vai viņš plānoja kalpot misijā. Viņš atbildēja, ka nebija pārliecināts, ko tieši vēlējās darīt.

Nākamajā rītā, pirmdien, es šim jaunajam vīrietim uzrakstīju vēstuli un pateicos par viņa laipnību. Savā vēstulē es mudināju viņu kalpot pilna laika misijā. Es pievienoju vienas savas grāmatas eksemplāru un pasvītroju nodaļas par misionāru kalpošanu.

Aptuveni pēc nedēļas jaunā vīrieša māte man piezvanīja un pateica, ka viņas dēls bija izcils jauns vīrietis, taču zināmu ietekmju rezultātā viņa dzīvē — ilgi lolotā vēlme kalpot misijā bija mazinājusies. Viņa norādīja, ka viņa un vīrs bija gavējuši un lūguši, lai viņa sirds vēlmes mainītos. Viņi bija ierakstījuši viņa vārdu lūgšanu sarakstā Provo Templī. Viņi cerēja, ka kaut kādā veidā viņa sirds tiks aizskarta uz labu un ka viņš atgriezīsies pie savas vēlmes — kalpot misijā un uzticīgi kalpot Tam Kungam. Viņa māte vēlējās man darīt zināmu, ka tajā aukstajā vakarā notikušo uzskatīja par atbildi uz savām lūgšanām viņa labā. Es teicu: „Es jums piekrītu.”

Pēc vairākiem mēnešiem un vairākkārtējas sazināšanās ar šo jauno vīrieti Māsa Monsone un es bijām ārkārtīgi priecīgi par iespēju apmeklēt viņa atvadu pasākumu, pirms viņš devās uz Kanādas Vankūveras misiju.

Vai tā bija sagadīšanās, ka mūsu ceļi satikās tajā aukstajā decembra vakarā? Es tam neticu ne mirkli. Drīzāk es ticu, ka mūsu tikšanās bija atbilde uz mātes un tēva dziļi izjustajām lūgšanām par savu dēlu, ko viņi ļoti mīlēja.

Es vēlreiz uzsveru, mani brāļi un māsas, Debesu Tēvs apzinās mūsu vajadzības un mums palīdzēs, kad mēs Viņu lūgsim pēc palīdzības. Es uzskatu, ka nekādas mūsu bažas nav par mazu vai pārāk nenozīmīgas. Tas Kungs rūpējas pat par mūsu dzīves sīkumiem.

Es vēlētos nobeigt, atstāstot jums kādu nesenu pieredzi, kas ietekmēja simtiem cilvēku. Tā notika Kanzassitijas Tempļa iesvētīšanas kultūras pasākuma laikā tikai pirms pieciem mēnešiem. Līdzīgi tik daudz kam citam, kas notiek mūsu dzīvē, toreiz šķita, ka tā vienkārši bija vēl viena pieredze, kur viss noritēja, kā nākas. Tomēr, kad uzzināju par kultūras pasākuma apstākļiem, kādi bija iepriekšējā vakarā pirms tempļa iesvētīšanas, es atskārtu, ka tā vakara priekšnesums nebija parasts. Drīzāk tas bija patiešām ievērojams.

Līdzīgi pārējiem kultūras pasākumiem, kas notiek kopā ar tempļu iesvētīšanām, Kanzassitijas Misūri Tempļa apgabala jaunieši bija izmēģinājuši priekšnesumu atsevišķās grupās katrs savā apgabalā. Pēc plāna viņiem visiem vajadzēja satikties lielā, īrētā sabiedriskā centrā sestdienas rītā, lai nepilnas dienas laikā iemācītos, kad un kur uznākt uz skatuves, kur stāvēt, cik lielam attālumam jābūt starp dalībniekiem, kā pamest pirmo stāvu un tā tālāk — daudz sīkumu, kas viņiem bija jāsaprot, kamēr organizatori lika kopā atsevišķās ainas, lai priekšnesums būtu spilgts un profesionāls.

Tajā dienā bija tikai viena būtiska problēma. Viss uzvedums bija atkarīgs no iepriekš ierakstītiem segmentiem, kam bija jātiek rādītiem uz milzu ekrāna, ko sauc par „džambotronu”. Šie ierakstītie segmenti bija izšķiroši visam uzvedumam. Tie ne tikai saistīja kopā atsevišķas ainas, bet arī katrs pārraidītais segments pieteica nākamo priekšnesumu. Video segmenti bija kā karkass, uz kura balstījās viss uzvedums. Un „džambotrons” nedarbojās.

Tehniķi izmisīgi centās atrisināt problēmu, kamēr simtiem jauniešu gaidīja, zaudējot dārgo mēģinājuma laiku. Situācija sāka vairot izmisumu.

Svinību autore un vadītāja Sūzana Kūpere vēlāk paskaidroja: „Kad mēs no plāna A ķērāmies pie plāna B un pat Z, tad sapratām, ka tas nedarbojās. … Skatoties grafikā, mēs apzinājāmies, ka tas būs pāri mūsu spējām, taču zinājām, ka mums stāvu zemāk bija viens no lielākajiem spēkiem — 3000 jauniešu. Mums bija jāiet lejā un jāpasaka [viņiem], kas notika, un jāpielieto viņu ticība.”³

Tikai stundu pirms publika sāka pulcēties ēkā, 3000 jauniešu nometās ceļos uz grīdas un kopā lūdza Dievu. Viņi lūdza, lai tie, kas laboja „džambotronu”, tiktu iedvesmoti, lai zinātu, kā to salabot; viņi lūdza Debesu Tēvu paveikt to, ko paši nevarēja paveikt laika trūkuma dēļ.

Viens no dalībniekiem vēlāk rakstīja: „Tā bija lūgšana, ko jaunieši nekad neaizmirsīs, — nevis tāpēc, ka grīda bija cieta, bet tāpēc, ka Gars „izkausēja” viņu kaulus.”⁴

Drīz vien viens no tehniķiem atnāca un pateica, ka problēma bija atklāta un novērsta. Viņš piedēvēja atrisinājumu veiksmei, taču visi jaunieši zināja labāk, kāds bija patiesais iemesls.

Kad mēs tajā vakarā ienācām sabiedriskajā centrā, mums nebija ne jausmas par tās dienas sarežģījumiem. Mēs par tiem uzzinājām tikai vēlāk. Taču mēs redzējām skaistu, labi sagatavotu priekšnesumu — vienu no vislabākajiem, ko esmu redzējis. Jaunieši izstaroja brīnišķīgu, spēcīgu garu, ko sajuta visi klātesošie. Šķita, ka viņi precīzi zināja, kur ienākt, kur stāvēt un kā mijiedarboties ar citiem — apkārt esošajiem dalībniekiem. Kad es uzzināju, ka viņu mēģinājumi tika saīsināti un ka daudzi priekšnesumi netika izmēģināti kopā, es biju pārsteigts. Neviens to nebūtu zinājis. Tas Kungs tik tiešām bija paveicis trūkstošo.

Es nekad nepārstāju brīnīties par to, kā Tas Kungs spēj motivēt un vadīt Savas valstības plašumus un tajā pašā laikā sniegt iedvesmu vienam cilvēkam par kāda kultūras pasākuma vajadzībām, vai par vienu „džambotronu”. Tas, ka Viņš to spēj un to dara, ir liecība man.

Mani brāļi un māsas, Tas Kungs ir mūsu dzīvēs it visā. Viņš mūs mīl. Viņš vēlas mūs svētīt. Viņš vēlas, lai meklējam Viņa palīdzību. Viņam vadot un virzot mūs, un Viņam uzklausot mūsu lūgšanas un atbildot uz tām, mēs atradīsim laimi šeit un tagad, ko Viņš vēlas mums dot. Kaut mēs apzinātos Viņa svētības savā dzīvē, es lūdzu Jēzus Kristus, mūsu Glābēja, Vārdā, āmen.