Tempļa standarts
Elders Skots D. Vaitings
no Septiņdesmitajiem
Augstie tempļa celtniecības standarti, ko pielieto šī Baznīca, ir veids un pat simbols tam, kā mums vajadzētu dzīvot savu dzīvi.
Nesen staigājot pa skaisto Brigamsitijas Jūtas Templi, es atcerējos kādu pieredzi, kad kalpoju par koordinatoru vēsturiskajā Laī Havaju Tempļa atvērto durvju dienu, atkārtotas iesvētīšanas un kultūras pasākumu svinību laikā.
Dažus mēnešus pirms vērienīgo restaurācijas darbu pabeigšanas es tiku uzaicināts ekskursijā pa templi kopā ar Tempļa departamenta izpilddirektoru, elderu Viljamu R. Vokeru, un viņa kolēģiem no Tempļa departamenta. Vēl piedalījās arī vairāki galvenā restaurācijas uzņēmuma darbinieki. Šīs ekskursijas mērķis bija novērtēt padarītā darba progresu un kvalitāti. Uz šīs ekskursijas laiku apmēram 85 procenti darba jau bija paveikti.
Mums pastaigājoties pa templi, es vēroju un klausījos, kā Elders Vokers un viņa kolēģi pārbaudīja darbu un sarunājās ar restaurācijas uzņēmuma vadītāju. Ekskursijas laikā es ievēroju, ka viens grupas dalībnieks, mums staigājot pa templi, ar roku braucīja sienas. Dažas reizes pēc šādām kustībām viņš saberzēja savus pirkstus un tad piegāja pie galvenā uzņēmēja, un teica: „Es sajūtu nelīdzenumus uz šīs sienas. Nelīdzenumi neatbilst tempļa standartam. Jums vajadzēs vēlreiz noslīpēt un nopulēt šo sienu.” Restaurācijas vadītājs apzinīgi pierakstīja visas piezīmes.
Kad mēs templī pienācām pie vietas, kuru būs lemts redzēt tikai dažiem cilvēkiem, tas pats cilvēks apturēja mūs un pievērsa mūsu uzmanību tikko kā iemontētam, skaistam svina stikla logam. Šis logs bija apmēram divas pēdas (0,6 m) plats un sešas pēdas (1,8 m) augsts, un tajā bija iestrādāti vitrāžas logi ar smalku ģeometrisku rakstu. Viņš norādīja uz krāsaina stikla kvadrātiņu divu collu (5 cm) lielumā, kas bija vienkārša raksta daļa, un teica: „Tas kvadrātiņš ir saliekts.” Es skatījos uz kvadrātiņu, un manās acīs tas izskatījās taisns. Tomēr pēc tuvākas apskates ar mērinstrumenta palīdzību es atklāju, ka šim mazajam kvadrātiņam bija vienas astotdaļcollas (3 mm) izliekums. Restaurācijas darbu vadītājam tad tika dots norādījums nomainīt šo logu, jo tas neatbilda tempļa standartam.
Atzīšos, ka mani pārsteidza tas, ka bija jānomaina viss logs tāda maza, tikpat kā neredzama defekta dēļ. Visticamāk, neviens nekad pat neuzzinātu par šo logu un to neievērotu, ņemot vērā tā attālo atrašanās vietu templī.
Kad todien braucu mājās no tempļa, es pārdomāju, ko esmu iemācījies no šīs pieredzes. Vai, drīzāk, ko es domāju, ka esmu iemācījies. Tikai vēlāk, pēc vairākām nedēļām, kad mani atkal uzaicināja ekskursijā pa nu jau pabeigto templi, manas iepriekšējās ekskursijas pieredze man kļuva skaidrāka.
Kad es iegāju pilnīgi atjaunotajā Laī Havaju Templī, mani aizkustināja tā skaistums un paveiktā darba kvalitāte. Jūs varat iedomāties, ka es vēlējos redzēt „nelīdzenās” sienas un „greizo” logu. Vai restaurācijas uzņēmuma darbinieki bija nolīdzinājuši sienas? Vai logs tik tiešām bija nomainīts? Kad es tuvojos nelīdzenajām sienām, mani pārsteidza tas, ka tās tagad rotāja skaistas tapetes. Mana pirmā doma bija: „Tad, lūk, kā ģenerāluzņēmējs izlīdzināja sienas — viņš tās nosedza.” Bet, nē, es uzzināju, ka uz šīm sienām jau bija paredzēts līmēt tapetes. Es biju nesaprašanā, kāpēc gan tādam mazam nelīdzenumam bija nozīme, ja to vēlāk tik un tā klātu tapetes? Tad es ar lielu interesi tuvojos vietai, kur atradās bojātais logs, un biju pārsteigts, ieraugot skaistu podu ar augu no grīdas līdz pat griestiem, novietotu tieši priekšā logam. Un atkal es nodomāju: „Tad šādi ģenerāluzņēmējs atrisināja problēmu ar saliekto mazo kvadrātiņu — viņš to noslēpa.” Kad pienācu tuvāk, es pašķīru auga lapas un pasmaidīju, ieraugot, ka logs tik tiešām bija nomainīts. Agrāk mazais, ieliektais kvadrātiņš tagad glīti un līdzeni iederējās ģeometriskajā rakstā. Es uzzināju, ka, saskaņā ar interjera dizaina plānu, šī loga priekšā vienmēr ir jābūt augam.
Kāpēc sienām ar nelieliem nelīdzenumiem būtu nepieciešama papildus apstrāde un logam ar nelielu asimetriju pat nomaiņa, ja tikai dažu cilvēku acis vai rokas par to zinātu? Kāpēc restaurācijas uzņēmumam tika izvirzītas tik augstas prasības?
Izejot no tempļa, iegrimis domās, es atradu atbildi, paskatoties augšup uz atjaunotā tempļa ārsienām un ieraugot šos vārdus: „Svēts Tam Kungam, Tā Kunga Nams.”
Šīs Baznīcas tempļi ir tieši tādi, par kādiem tie ir pasludināti. Šīs svētās celtnes ir celtas mūsu vajadzībām, un to sienās tiek izpildīti svēti glābšanas priekšraksti. Taču nevajadzētu būt ne mazāko šaubu, kā nams patiesībā tas ir. Pieprasot precīzus celtniecības standartus, pat līdz vissīkākajām detaļām, mēs parādām ne tikai savu mīlestību un cieņu Tam Kungam, Jēzum Kristum, bet arī parādām visiem citiem, ka mēs godinām un pielūdzam Viņu, kura nams šis ir.
Atklāsmē pravietim Džozefam Smitam par tempļa celtniecību Navū Tas Kungs norādīja:
„Nāciet ar visu savu zeltu un savu sudrabu, un saviem dārgakmeņiem, un ar visām savām senlietām, un ar visiem, kam ir zināšanas par senlietām, … un nesiet … [visus] [vērtīgos] zemes [kokus];
… Un celiet namu Manam Vārdam, lai Visuaugstākais tur mājotu.”1
Šis atbilst tam paraugam, ko iedibināja ķēniņš Salamans Vecajā Derībā, kad viņš cēla templi Tam Kungam, izmantojot tikai vislabākos materiālus un strādniekus.2 Šodien, ceļot Baznīcas tempļus, mēs sekojam šim paraugam ar atbilstošu mērenību.
Es sapratu, ka, lai gan mirstīgo acis un rokas, iespējams, nekad neredzēs un netaustīs kādu defektu, Tas Kungs zina mūsu centienu līmeni un to, vai mēs esam izdarījuši vislabāko, ko spējam. Tas pats attiecas arī uz mūsu personīgajiem centieniem dzīvot tā, lai mēs būtu tempļa svētību cienīgi. Tas Kungs ir devis padomu:
„Un ciktāl Mani ļaudis cels Man namu Tā Kunga Vārdā, un neļaus tur nākt nekam netīram, lai tas netiktu apgānīts, Mana godība būs uz tā;
jā, un Mana klātbūtne būs tur, jo Es nākšu tanī; un visi sirdsšķīstie, kas nāks tanī, redzēs Dievu.
Bet ja tas tiks apgānīts, Es nenākšu tanī un Mana godība tur nebūs; jo Es nenākšu nešķīstos tempļos.”3
Līdzīgi šim restauratoram, kad mēs atklājam savā dzīvē to, kas nav saskaņā ar Tā Kunga mācībām, kad mūsu pūliņi ir bijuši mazāki par mūsu vislabākajām spējām, mums steidzīgi jācenšas izlabot viss, kas nav pareizs, apzinoties, ka mēs nevaram noslēpt savus grēkus no Tā Kunga. Mums vajag atcerēties — „kad mēs cenšamies apslēpt savus grēkus …, lūk, debesis attālinās; [un] Tā Kunga Gars tiek apbēdināts”.4
Es arī sapratu, ka augstie tempļa celtniecības standarti, ko pielieto šī Baznīca, ir veids un pat simbols tam, kā mums vajadzētu dzīvot savu dzīvi. Mēs ikviens personīgi varam pielietot apustuļa Pāvila mācības agrīnajai Baznīcai, kad viņš teica:
„Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?
Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat.”5
Mēs katrs esam veidoti no vislabākajiem materiāliem, un mēs esam dievišķās meistarības brīnumainais rezultāts. Tomēr, kad mēs sasniedzam atbildības vecumu un iesoļojam grēka un kārdinājumu cīņas laukā, var gadīties, ka mūsu pašu templim ir nepieciešami restaurācijas un labošanas darbi. Varbūt mūsos ir nelīdzenas sienas, un tām ir nepieciešama pulēšana, vai ir jāmaina mūsu dvēseles logi, lai mēs varētu stāvēt svētās vietās. Laimīgā kārtā tempļa standarts, kuram mums ir jāatbilst, nav pilnība, kaut gan mēs tiecamies uz to, drīzāk šis standarts nozīmē to, ka mēs turam baušļus un pēc labākās sirdsapziņas cenšamies dzīvot kā Jēzus Kristus mācekļi. Šī ir mana lūgšana, lai mēs censtos dzīvot tā, lai būtu tempļa svētību cienīgi, darot vislabāko, ko varam, veicot nepieciešamos uzlabojumus un novēršot kļūdas un nepilnības tā, lai Dieva Gars varētu vienmēr dzīvot mūsos. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.