Izpirkšana
Prezidents Boids K. Pekers
Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidents
Lai kur arī dotos mūsu Baznīcas locekļi un misionāri, mūsu vēstījums ir ticība un cerība uz Jēzu Kristu.
Mans vēstījums ir domāts tiem no mums, kuri cieš, kurus nomāc vainas apziņa, vājības, neizdošanās, bēdas un izmisums.
1971. gadā manos pienākumos ietilpa dalība Rietumsamoas stabu konferencēs, kas ietvēra jauna staba organizēšanu Upolo salā. Pēc intervijām mēs noīrējām nelielu privātu lidmašīnu lidojumam uz Savaji salu, lai noturētu tur staba konferenci. Lidmašīna nosēdās zāļainajos Faala laukos, lai atgrieztos nākamajā pēcpusdienā, kad tai bija jāaizved mūs atpakaļ uz Upolo salu.
Dienā, kad mums bija jāatgriežas no Savaji, lija lietus. Zinot, ka lidmašīna nevarēs nolaisties slapjā laukā, mēs braucām uz salas rietumkrastu, kur uz koraļļu rifa atradās kaut kas līdzīgs skrejceļam. Mēs gaidījām līdz tumsai, taču lidmašīna neieradās. Beidzot mums pa radio paziņoja, ka plosās vētra un lidmašīna nav varējusi pacelties. Mēs pa radio nosūtījām ziņu, ka brauksim ar kuģi. Kādam bija mūs jāsagaida Mulifanuā.
Izbraucot no Savaji ostas, 40 pēdu (12 m) garās laivas kapteinis pavaicāja misijas prezidentam, vai viņam ir lukturītis. Par laimi, viņam tas bija, un viņš to uzdāvināja kapteinim. Ceļā uz Upolo salu mēs šķērsojām 13 jūdzes (24 km) ļoti nemierīgu ūdeņu. Neviens no mums neaptvēra, ka salu piemeklējusi nikna tropiskā vētra un ka mēs dodamies tieši tanī.
Mēs iebraucām Mulifanuas ostā. Tur bija kāds neliels šaurums starp rifiem, caur kuru mums bija jādodas. Šauro iebrauktuvi apspīdēja gaisma no kalna pludmalē un otrs, zemāk izvietots, gaismas signāls. Laiva bija jāmanevrē tā, lai gaismas būtu viena virs otras, tad tā ieņemtu pareizu kursu, lai izbrauktu caur bīstamajām klintīm abpus šaurumam.
Taču tonakt spīdēja tikai viena gaisma. Divi elderi bija devušies uz piekrasti, lai mūs sagaidītu, taču brauciens bija daudz ilgāks kā parasti. Stundām ilgi gaidot kādu pazīmi par mūsu laivas ierašanos, elderi nogurumā aizmiga, aizmirstot ieslēgt otru — zemāko gaismu. Tādēļ mums nebija skaidrs, kā iebraukt šaurumā starp rifiem.
Kapteinis manevrēja, cik labi vien spēja, vadoties pēc augstākās piekrastes gaismas, tikmēr apkalpes loceklis no laivas priekšgala ar aizlienēto lukturīti vēroja klintis mūsu ceļā. Mēs varējām dzirdēt, kā pret rifu sitas viļņi. Kad bijām pietiekami tuvu, lai lukturīša gaismā varētu tos saskatīt, kapteinis izmisīgi izkliedza norādījumus mainīt virzienu un padot atpakaļ, lai no jauna mēģinātu iekļūt šaurumā.
Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem viņš saprata, ka atrast ieeju šaurumā ir neiespējami. Varējām vienīgi mēģināt sasniegt 40 jūdžu (64 km) attālo Apijas ostu. Mēs bijām bezpalīdzīgi mežonīgo dabas spēku priekšā. Es pat nevaru atcerēties vēl kādu vietu, kur būtu bijis tik tumšs.
Stundas laikā nekur nebijām tikuši, kaut arī motors darbojās ar pilnu jaudu. Laiva ar grūtībām brauca kalnam līdzīgajos viļņos un tad viļņu virsotnē pagurumā apstājās, dzenskrūvei griežoties virs ūdens. Pirms laiva noslīdēja otrpus viļņa, šķita, ka dzenskrūves vibrācija saraustīs to gabalos.
Mēs gulējām ar izplestām rokām un kājām, ieķērušies kravas tilpnes vākā, no vienas puses turoties pie tā ar rokām, no otras — iekrampējušies ar kājām, lai netiktu aizskaloti pār bortu. Brālis Marks Litlfords nevarēja noturēties un tika triekts pret kādu zemu dzelzs margu. Kaut arī viņš savainoja galvu, marga pasargāja viņu no ieskalošanas jūrā.
Beigu beigās mēs tikām uz priekšu un visbeidzot, dienas gaismai austot, iebraucām Apijas ostā. Drošības apsvērumu dēļ tur esošās laivas bija sasaitētas kopā. Tās bija pilnībā nobloķējušas piestātni. Mēs rāpāmies tām pāri, cenšoties neiztraucēt uz klāja guļošos. Mēs tikām līdz Pesegai, izžāvējām drēbes un tad devāmies uz Vailuutaji organizēt jaunu stabu.
Es nezinu, kurš gaidīja mūs Mulifanuas piekrastē. Es negribēju, lai viņi man to saka. Taču patiesība ir tāda, ka bez zemākās gaismas mēs visi varējām būt zuduši.
Mūsu garīgo dziesmu grāmatā ir kāda sena, reti dziedāta dziesma, kura man ir kļuvusi sevišķi nozīmīga:
Mūžam staro žēlastībā
Debess Tēva bākuguns;
Krastā mirgojošās gaismas
Viņš ir uzticējis mums.
Dedziet spoži krasta gaismas,
Lai tās pāri viļņiem māj!
Kādu vārgu kuģinieku
Jāpasargā, jāpaglābj.
Dziļā, tumšā grēka naktī,
Nikni viļņi skaļi šņāc,
Noguris, bet dedzīgs skatiens
Gaismu skatīt ilgojās.
Iededz lukturi, mans brāli!
Vētru mētāts kuģinieks
Cenšas droši sasniegt ostu,
Var viņš tumsā pazust viens.1
Šodien es uzrunāju tos, kas, iespējams, jūtas nomaldījušies un meklē šo krasta gaismu, lai tā palīdzētu viņiem atgriezties.
Jau kopš pirmsākumiem bija skaidrs, ka laicīgajā dzīvē mēs nespēsim būt nevainojami. No mums netika gaidīts, ka dzīvosim, nepārkāpjot vienu vai otru likumu.
„Jo miesīgs cilvēks ir Dieva ienaidnieks un tāds ir bijis kopš Ādama Krišanas, un būs mūžīgi mūžos, kamēr vien viņš neļaujas Svētā Gara mudinājumam un neatmet miesīgo cilvēku, un nekļūst par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu”.2
No Dārgās Pērles mēs uzzinām, ka „nekas netīrs nevar dzīvot [Dieva valstībā]”3, tādēļ visiem grēciniekiem tika sagatavots ceļš, lai viņi varētu nožēlot grēkus un no jauna kļūt mūsu Debesu Tēva klātbūtnes cienīgi.
Mums tika izraudzīts Starpnieks, Pestītājs, kāds, kurš dzīvotu nevainojami, negrēkotu ne mazākajā mērā un ziedotu „Sevi kā upuri par grēku, lai izpildītu likuma prasības par visiem tiem, kam ir salauzta sirds un nožēlas pilns gars; un ne par vienu citu likuma prasības nevar tikt izpildītas”.4
Par Izpirkšanas nozīmi Almas grāmatā mēs mācāmies: „Jo ir vajadzīgs, lai Izpirkšana tiktu veikta; … vai arī visai cilvēcei vajadzēs nenovēršami iet bojā”.5
Ja neesat pieļāvuši kļūdas, jums Izpirkšana nav nepieciešama. Ja esat pieļāvuši kļūdas, un tās esam pieļāvuši mēs visi, neatkarīgi no tā, vai tās ir nelielas vai nopietnas, jums ir ārkārtīgi būtiski uzzināt, kā tās var tikt dzēstas, lai jums vairs nebūtu jāpaliek tumsā.
„[Jēzus Kristus] ir pasaules gaisma un dzīvība.”6 Ja pievērsīsim savu skatienu Viņa mācībām, mēs tiksim vadīti uz garīgas drošības ostu.
Trešais Ticības apliecinājums vēsta: „Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.”7
Prezidents Džozefs F. Smits ir mācījis: „Cilvēki paši nevar piedot savus grēkus, viņi nevar attīrīties no savu grēku sekām. Cilvēki var izbeigt grēkot un turpmāk rīkoties pareizi, un tik ilgi, [kamēr] viņu darbi ir pieņemami Tā Kunga priekšā, [kļūt] apsvēršanas vērti. Taču, kas izlabos to, ko viņi nodarījuši sev un citiem un ko viņiem pašiem šķiet neiespējami izlabot? Caur Jēzus Kristus Izpirkšanu nožēlnieka grēki tiks aizskaloti — kaut tie arī būtu kā purpurs, tie kļūs balti kā vilna [skat. Jesajas 1:18]. Tāds ir jums dotais solījums.”8
Mēs nezinām, kā tieši Tas Kungs paveica Izpirkšanu. Taču mēs zinām, ka krustā sišanas nežēlīgās mocības bija tikai daļa no briesmīgajām sāpēm, kas aizsākās svētajā ciešanu vietā Ģetzemanē un noslēdzās Golgātā.
Lūkas raksta:
„Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu
un sacīja: „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!”
[Un] eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.
Bet [ciešanu] pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; [un] Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi”.9
Cik es zinu, ir tikai viens pieraksts, kur Glābēja Paša vārdiem paskaidrots, ko Viņš izcieta Ģetzemanes dārzā. Atklāsme vēsta:
„Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus;
bet, ja viņi nenožēlos grēkus, viņiem nāksies ciest tāpat kā Man;
šīs ciešanas lika Man, tieši Dievam, lielākajam no visiem, trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā”.10
Jūsu dzīvē var gadīties brīži, kad esat devušies tur, kur jums nekad nebūtu vajadzējis nonākt, un darījuši to, ko jums nekad nevajadzētu darīt. Ja novērsīsities no grēka, pienāks diena, kad spēsit iepazīt mieru, ko sniedz sekošana pilnīgas nožēlas ceļam.
Neatkarīgi no tā, kādi pārkāpumi pastrādāti, neatkarīgi no tā, cik ļoti mūsu rīcība sāpinājusi citus, visa mūsu vaina var tikt aizmēzta. Laikam jau pati skaistākā Svēto Rakstu frāze man šķiet tā, kur Tas Kungs saka: „Lūk, tam, kurš nožēlojis savus grēkus, tam tiek piedots, un Es, Tas Kungs, tos vairs nepieminu.”11
Jēzus Kristus evaņģēlija un Izpirkšanas solījums ir pieņemt ikvienu, kas nāk, ikvienu, kas pievienosies, un ļaut gūt pieredzi, lai dzīves beigās mēs varētu iziet cauri priekškaram, nožēlojuši grēkus un mazgāti tīri caur Kristus asinīm.12
Tieši to tad arī visā pasaulē dara Pēdējo dienu svētie. Šī ir tā gaisma, ko mēs piedāvājam tiem, kas atrodas tumsā un ir nomaldījušies no ceļa. Lai kur arī dotos mūsu Baznīcas locekļi un misionāri, mūsu vēstījums ir ticība un cerība uz Jēzu Kristu.
Prezidents Džozefs Fīldings Smits uzrakstīja vārdus garīgajai dziesmai „Vai šķiet, ka ceļš vēl tāls?”. Viņš man bija dārgs draugs. Tā sniedz uzmundrinājumu un solījumu tiem, kas cenšas sekot Glābēja mācībām:
Vai šķiet, ka ceļš vēl tāls
Un taka — nelīdzena, stāva?
Vai krūmāji un ērkšķi tavu ceļu klāj?
Kad augstu kalnā kāp,
Vai asās akmens šķembas
Tev svelmē pēdas durstīt nepārstāj?
Vai jūti — sirds jau gurst
Un dvēsele slīkst bēdās,
Kad ej uz priekšu, nastu nesot viens?
Vai šķiet, ka esi spiests
Šo rūpju nastu pacelt,
Ka nav neviena, ar ko tajā dalīties?
„Ak, neļauj sirdij gurt,
Tavs ceļš tik tikko sācies!”
Kāds vēl joprojām aicina un sauc.
Jel augšup paveries
Un līksmi satver roku,
Uz jauniem augstumiem lai vada Draugs,
Kur viss ir svēts un šķīsts,
Kur rimsies dzīves likstas,
Kur grēks nekad vairs tevi neuzveiks,
Kur nožūs asaras,
Un gaisīs visas bēdas.
Jel satver Viņa roku un tur ienāc reiz!13
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.