Pirmais un augstākais bauslis

Elders Džefrijs R. Holands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Mums ir jāizrāda sava mīlestība Tam Kungam, esot uzticīgiem Viņa mācekļiem visa mūža garumā.

Atskatoties vēsturē, nav gandrīz nevienas cilvēku grupas, pret kuru es izjūtu lielāku līdzjūtību, kā pret vienpadsmit atlikušajiem apustuļiem uzreiz pēc pasaules Glābēja nāves. Es domāju, ka mēs dažkārt aizmirstam, cik ļoti nepieredzējuši viņi joprojām bija un cik ļoti atkarīgi no Jēzus viņi visādā ziņā bija. Viņiem Viņš bieži teica: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un [jūs] vēl [neesat] Mani [sapratuši]…?”¹

Bet, protams, viņiem nelikās, ka Jēzus ir bijis ar viņiem pietiekami ilgi. Trīs gadi nav ilgs laiks, lai saaicinātu pilnu Divpadsmit apustuļu kvorumu no dažiem jaunpievērstajiem, attīrītu viņus no vecās dzīves paradumiem, mācītu Jēzus Kristus evaņģēlija dziļumus un tad tos pamestu, lai tie turpinātu virzīt uz priekšu darbu līdz laikam, kad tiks nogalināti. Samērā grūti aptverama nākotne nesen ordinētai elderu grupai.

Īpaši grūti bija pieņemt, ka būs jāpaliek vieniem. Jēzus atkārtoti mēģināja viņiem pateikt, ka Viņš nepaliks fiziski klātesošs kopā ar viņiem, bet viņi vai nu nevarēja, vai nu atteicās pieņemt šādu skumju domu. Marks raksta:

„Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām.

Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt.”²

Tad, pēc tik īsa mācīšanās laika un vēl īsāka laika, lai sagatavotos, notika tas, ko bija visgrūtāk iedomāties, un neticamais kļuva par realitāti. Viņu Kungs un Mācītājs, viņu Padoma devējs un Ķēniņš tika sists krustā. Viņa laicīgā kalpošana bija beigusies un grūtībās nonākusī, mazā Baznīca, ko Viņš bija nodibinājis, šķita nolemta nicinājumam un izzušanai. Kaut arī viņa apustuļi liecināja par Viņu un to, ka Viņš bija augšāmcēlies, taču tas tikai vairoja viņu apjukumu. Jo viņi noteikti brīnījās un vaicāja: „Ko lai tagad darām?”, un pēc atbildes vērsās pie Pētera, vecākā apustuļa.

Lūdzu, ļaujiet man iztēloties un aprakstīt vārdos, kuri nav atrodami Svētajos Rakstos, viņu iespējamo sarunas gaitu. Iespējams, Pēteris pārējiem teica: „Brāļi, pēdējie trīs gadi ir bijuši brīnišķīgi. Pirms dažiem mēnešiem neviens no mums nevarēja iedomāties, ka mēs būsim liecinieki tik lieliem brīnumiem un svētām izpausmēm. Mēs esam runājuši, lūguši un kalpojuši ar pašu Dieva Dēlu. Mēs esam staigājuši ar Viņu un raudājuši ar Viņu, un tajā naktī, šausmu pilnajās beigās, nevienam nelija rūgtākas asaras par mani. Taču tas ir beidzies. Viņš ir pabeidzis Savu darbu un ir augšāmcēlies no kapa. Viņš ir gādājis par Savu un mūsu glābšanu. Jūs vaicājat — ko lai tagad darām? Es neko citu nevaru jums ieteikt, kā tikai ar līksmi atgriezieties pie iepriekšējās dzīves. „Es iešu zvejot.”” Vismaz seši no desmit palikušajiem apustuļiem apstiprinoši teica: „Mēs iesim tev līdzi.” Jānis, kurš bija viens no viņiem, raksta: „Tad tie aizgāja un [nekavējoties] iekāpa laivā.”³

Taču diemžēl zvejošana nebija veiksmīga. Pirmajā naktī, esot atpakaļ uz ūdens, viņi neko nenoķēra — nevienu zivi. Atmirdzot pirmajiem rītausmas stariem, viņi neapmierināti stūrēja laivu uz krastu, kur tālumā tie redzēja kādu personu, kas sauca uz tiem: „Bērni, vai esat kaut ko noķēruši?” Par zvejniekiem atkal kļuvušie apustuļi drūmi sniedza atbildi, kādu neviens zvejnieks negrib dot: „Mēs neko neesam noķēruši,” viņi nomurmināja, un, lai visu padarītu vēl nepatīkamāku, viņi tika nosaukti par „bērniem”.⁴

„Izmetiet tīklu laivas labajā malā, tad jūs dabūsit,”⁵ svešinieks uzsauca. Pateicoties šiem vienkāršajiem vārdiem, viņi ātri atpazina runātāju. Tikai pirms trīs gadiem šie paši zvejnieki zvejoja šajā pašā jūrā. Svētajos Rakstos teikts, ka arī tajā reizē viņi bija „cauru nakti strādājuši un nenieka [nebija] dabūjuši”.⁶ Taču kāds galilejietis no krasta tiem uzsauca un norādīja, kurp tiem jāizmet tīkli, un, to darījuši, „tie saņēma lielu pulku zivju”⁷ — tik daudz, ka plīsa viņu tīkli. Abas laivas bija tik ļoti piepildītas ar zivīm, ka tās sāka grimt.

Tagad notika tas pats. Šie „bērni”, kā tie pareizi tika saukti, ātri izmeta savu tīklu, un „tie vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma”.⁸ Jānis apstiprināja acīmredzamo: „Tas ir Kungs.”⁹ Un Pēteris, nespēdams nociesties, lēca pāri laivas malai.

Pēc priecīgas atkalsatikšanās ar augšāmcelto Jēzu, Pēterim bija saruna ar Pestītāju, ko es uzskatu par būtisku pagrieziena punktu gan apustuliskajā kalpošanā vispār, gan, pavisam noteikti, Pēterim personīgi, iedvesmojot šo cilvēku — klinti — diženai dzīvei, kas piepildīta ar uzticīgu kalpošanu un vadīšanu. Skatoties uz viņu apbružātajām, mazajām laivām, izdilušajiem tīkliem un iespaidīgo kaudzi ar 153 zivīm, Jēzus vaicāja Savam vecākajam apustulim: „Pēteri, vai tu Mani mīli vairāk nekā šo?” Pēteris atbildēja: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.”¹⁰

Pestītājs atbild uz teikto, taču turpina skatīties Sava mācekļa acīs un vaicā vēlreiz: „Pēteri, vai tu Mani mīli?” Bez šaubām, nedaudz pārsteigts par atkārtotu jautājumu, varenais zvejnieks atbildēja otro reizi: „Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu.”¹¹

Pestītājs vēlreiz īsi atbild uz sacīto, bet ar nerimstošu ieinteresētību Viņš vaicā trešo reizi: „Pēteri, vai Tu Mani mīli?” Šajā brīdī Pēteris noteikti jūtas patiesi neērti. Iespējams, viņš atminas iepriekšējo dienu pieredzi, kad viņam tika trīs reizes uzdots cits jautājums un viņš atbildēja ar līdzīgu pārliecību — tikai ar noliegumu. Vai arī, iespējams, viņš sāka domāt par to, vai nav pārpratis lielā Skolotāja jautājumu. Vai, iespējams, viņš ieskatījās savā sirdī, vēlēdamies atrast patiesu apstiprinājumu atbildei, kuru viņš tika ātri, gandrīz automātiski, bija sniedzis. Lai arī ko viņš juta, Pēteris atbildēja trešo reizi: „Kungs, … Tu zini, ka Es Tevi mīlu.”¹²

Uz to Jēzus atbildēja, (un šeit es atkal atzīstu, ka esmu pārveidojis Svēto Rakstu tekstu), iespējams, sakot ko līdzīgu: „Pēteri, tad kāpēc tu esi šeit? Kāpēc mēs esam atpakaļ pie šī paša krasta, pie šiem pašiem tīkliem, un noturam to pašu sarunu? Vai tad tas nebija skaidrs toreiz un vai tas nav skaidrs tagad, ka, ja Es vēlos zivis, Es varu tās dabūt? Man ir nepieciešami mācekļi, Pēteri, — un Man tie ir pastāvīgi nepieciešami. Man ir vajadzīgs kāds, kurš ganītu Manas avis un izglābtu Manus jērus. Man ir nepieciešams kāds, kurš sludinātu Manu evaņģēliju un aizstāvētu Manu ticību. Man ir vajadzīgs kāds, kurš Mani mīl, patiesi, patiesi mīl, un mīl to, ko Debesu Tēvs ir Man uzdevis darīt. Mūsu vēstījums nav niecīgs. Mūsu uzdevums nav īslaicīgs. Tas nav ne nelaimīgs; tas nav bezcerīgs; tam nav lemts kļūt par vēstures „pelnu čupiņu”. Tas ir Visuvarenā Dieva darbs, un tam ir lemts izmainīt pasauli. Tādēļ, Pēteri, otro un, jādomā, pēdējo reizi, Es tevi lūdzu atstāt šo visu un iet, un būt uzticamam, un mācīt, liecināt, strādāt un kalpot līdz dienai, kad viņi ar tevi izdarīs tieši to pašu, ko izdarīja ar mani.”

Vēlāk, uzrunājot visus apustuļus, Pestītājs, iespējams, teica ko līdzīgu šim: „Vai jūs bijāt tikpat pārsteidzīgi kā rakstu mācītāji un farizeji? Vai kā Hērods un Pilāts? Vai jūs, tāpat kā viņi, domājāt, ka šo darbu var pārtraukt, vienkārši Mani nogalinot? Vai jūs, tāpat kā viņi, domājāt, ka krusts un naglas, un kaps bija visa beigas un ka katrs var svētlaimīgi atgriezties pie sava iepriekšējā dzīvesveida? Bērni, vai Mana dzīve un Mana mīlestība neaizskāra jūsu sirdis daudz dziļāk?”

Mani dārgie brāļi un māsas, es neesmu pārliecināts, ar ko tieši mēs saskarsimies Tiesas dienā, taču es būšu ļoti pārsteigts, ja kādā mūsu sarunas brīdī Dievs mums nepajautātu tieši to, ko Kristus pajautāja Pēterim: „Vai tu Mani mīlēji?” Es domāju, ka Viņš vēlēsies zināt, vai mēs savā ļoti mirstīgajā, ļoti nepilnīgajā un dažreiz bērnišķīgajā pasaules izpratnē sapratām vismaz vienu bausli, pirmo un augstāko bausli no visiem: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, [un no visa sava spēka,] un no visa sava prāta.”¹³ Un, ja šādā situācijā mēs būsim spējīgi pateikt: „Jā, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu,” tad, iespējams, Viņš mums atgādinās, ka mīlestības būtība ir vienmēr bijusi uzticība.

Jēzus teica: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”¹⁴ Tādējādi mums ir līdzcilvēki, kurus jāsvēta, bērni, kurus jāaizsargā, nabadzīgie, kurus jāiedrošina, un patiesība, kas jāaizstāv. Ir netaisnība, kura ir jānovērš, patiesība, ar ko jādalās, labais, kas ir jādara. Īsumā — mums ir jāizrāda sava mīlestība Tam Kungam, esot uzticīgiem Viņa mācekļiem visa mūža garumā. Mēs nevaram pārtraukt, un nav arī atpakaļceļa. Pēc sastapšanās ar dzīvā Dieva dzīvo Dēlu nekad nekas vairs nebūs tā, kā iepriekš. Krustā sišana, Izpirkšana un Jēzus Kristus Augšāmcelšanās iezīmē kristīgās dzīves sākumposmu, nevis tās beigas. Tieši šī patiesība un īstenība ļāva nelielam skaitam Galilejas zvejnieku, kas atkal bija kļuvuši par apustuļiem, „bez nevienas sinagogas vai zobena”¹⁵ pamest savus tīklus otro reizi un turpināt darbu, kas izmainīja pasaules, kurā mēs tagad dzīvojam, vēsturi.

Es no visas sirds un savas dvēseles dedzībā liecinu visiem, kas dzird manu balsi, ka senās apustuļu atslēgas ir atjaunotas uz Zemes, un tās ir atrodamas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Tiem, kuri vēl nav mums pievienojušies šajā brīnišķīgajā un beidzamajā Kristus lietā, mēs sakām: „Lūdzu, nāciet.” Tiem, kuri agrāk bija kopā ar mums, bet ir atkāpušies, izvēloties nobaudīt tikai dažas uzkodas no Atjaunošanas sortimenta, un ir pametuši pārējo mielastu, es saku, ka baiļojos par jums, ka jums priekšā ir garas naktis un tukši tīkli. Aicinājums ir nākt atpakaļ, palikt patiesiem, mīlēt Dievu un sniegt palīdzīgu roku. Šajā aicinājumā — nelokāmībai uzticībā — es iekļauju katru bijušo misionāru, kurš jebkad ir stāvējis kristību baseinā un, turot roku taisnā leņķī, ir teicis: „Būdams pilnvarots no Jēzus Kristus.”¹⁶ Šīm pilnvarām vajadzēja uz mūžu izmainīt jaunpievērsto, turklāt, tām noteikti vajadzēja uz mūžu izmainīt arī jūs. Baznīcas jauniešiem, kuri gatavojas misijām, tempļiem un laulībām, mēs sakām: „Mīliet Dievu un palieciet tīri no šīs paaudzes asinīm un grēkiem. Jums ir jāveic milzīgs darbs, ko vakar no rīta uzsvēra prezidents Tomass S. Monsons savā brīnišķīgajā paziņojumā. Jūsu Debesu Tēvs vēlas, lai jūs izrādītu uzticību un mīlestību katrā savas dzīves posmā.”

Visiem, kas dzird manu vēstījumu, es saku, ka Kristus balss atskan skaļi un skaidri pa laika koridoriem, jautājot katram no mums, kamēr vēl ir laiks: „Vai tu mani mīli?” Ar godu un no visas sirds es atbildu par katru no mums: „Jā, Kungs, mēs Tevi mīlam.” Un, „savu roku [likuši] pie arkla”¹⁷, mēs nekad neskatīsimies atpakaļ, līdz šis darbs būs pabeigts, un mīlestība pret Dievu un līdzcilvēkiem valdīs pār pasauli. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.