Redzēt citus viņu potenciāla gaismā
Prezidents Tomass S. Monsons
Mums ir jāattīsta spēja redzēt cilvēkus nevis tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi tie var kļūt.
Mani dārgie brāļi, divreiz gadā šis varenais konferences centrs ir piepildīts līdz pēdējai vietai ar Dieva priesterības nesējiem, kad mēs pulcējamies, lai dzirdētu iedvesmotus vēstījumus. Šo Baznīcas vispārējo priesterības sanāksmi piepilda brīnišķīgs gars. Šis gars izriet no konferenču centra un iekļūst katrā ēkā, kurā ir pulcējušies Dieva dēli. Mēs noteikti šo garu esam sajutuši šovakar.
Pirms vairākiem gadiem, kad vēl šis skaistais konferenču centrs nebija uzcelts, Solteiksitijas Tempļa skvēra apmeklētājs devās arī uz Vispārējās konferences sesiju Tabernaklā. Viņš klausījās brāļu vēstījumos. Viņš pievērsa uzmanību lūgšanām. Viņš dzirdēja skaisto Tabernakla kora mūziku. Viņš apbrīnoja grandiozās Tabernakla ērģeles. Kad sapulce bija beigusies, viņu dzirdēja sakām: „Es atdotu visu, kas man ir, ja es zinātu, ka tas, ko runātāji šodien pateica, bija patiess.” Būtībā viņš teica: „Es gribētu, kaut man būtu liecība par evaņģēliju.”
Šajā pasaulē nav pilnīgi nekas, kas sniegs lielāku mierinājumu un laimi kā liecība par patiesību. Lai arī tā ir dažāda stipruma, es ticu — katram vīrietim un jaunietim, kas ir šovakar šeit, ir liecība. Ja jums ir sajūta, ka jūsu liecība vēl nav tik stipra, cik jūs to vēlētos, es jūs mudinu strādāt, lai šādu liecību sasniegtu. Ja tā ir stipra un dziļa, strādājiet, lai to tādu uzturētu. Cik svētīti mēs esam, ka zinām par patiesību!
Brāļi, mans vēstījums šovakar ir par neskaitāmiem cilvēkiem, kuriem šobrīd ir maza vai nekāda liecība, par tiem, kuri šādu liecību iegūtu, ja mēs būtu gatavi pielikt pūles un dalītos savā liecībā, un palīdzētu viņiem mainīties. Dažos gadījumos mēs varam būt par pamudinājumu izmaiņām. Pirmkārt, es runāšu par tiem, kuri ir Baznīcas locekļi, bet šobrīd nav pilnībā aktīvi evaņģēlijā.
Pirms daudziem gadiem Somijā, Helsinkos notiekošajā apgabala konferencē es dzirdēju spēcīgu, neaizmirstamu un motivējošu vēstījumu sesijas laikā, kas bija veltīta mātēm un meitām. Es neesmu aizmirsis to vēstījumu, kaut arī ir pagājuši gandrīz 40 gadi, kopš es to dzirdēju. Starp daudzajām patiesībām, ko runātāja vēstīja, viņa teica, ka sievietei ir nepieciešams dzirdēt, ka viņa ir skaista. Viņai ir nepieciešams dzirdēt, ka viņa ir novērtēta. Viņai ir nepieciešams dzirdēt, ka viņa ir nozīmīga.
Brāļi, es zinu, ka vīrieši, šajā ziņā, ir ļoti līdzīgi sievietēm. Mums ir nepieciešams dzirdēt, ka mums ir kāda vērtība, ka esam spējīgi un nozīmīgi. Mums ir nepieciešama iespēja kalpot. Lūgšanu pilni mēs varam meklēt veidu, kā aizsniegt tos Baznīcas locekļus, kuri ir pārstājuši būt aktīvi, vai tos, kuri atturas un kam pietrūkst apņēmības. Uzaicinājums kaut kur kalpot var būt tieši tas pamudinājums, kāds tiem ir nepieciešams, lai atgrieztos un būtu pilnībā aktīvi. Taču tie vadītāji, kuri varētu palīdzēt šajā ziņā, dažreiz nevēlas to darīt. Mums ir jāpatur prātā, ka cilvēki var mainīties. Viņi var atstāt sliktos ieradumus sev aiz muguras. Viņi var nožēlot pārkāpumus. Viņi var būt cienīgi priesterības nesēji. Un viņi var uzcītīgi kalpot Tam Kungam. Ļaujiet man dalīties dažos piemēros.
Drīz pēc tam, kad es kļuvu par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, man bija iespēja pievienoties prezidentam N. Eldonam Teneram, Prezidenta O. Makeija padomniekam, un doties uz staba konferenci Albertā, Kanādā. Sapulces laikā staba prezidents nolasīja četru brāļu vārdus, kuri bija gatavi, lai tiktu ordinēti par elderiem. Prezidents Teners pazina šos vīriešus, jo kādu laiku bija dzīvojis tajā apvidū. Taču prezidents Teners pazina un atcerējās viņus tādus, kādi tie reiz bija, un nezināja, ka viņi bija izmainījušies un tagad pilnībā atbilda tam, lai tiktu iecelti par elderiem.
Staba prezidents nolasīja pirmā vīrieša vārdu un lūdza viņu piecelties. Prezidents Teners man pačukstēja: „Paskaties uz viņu. Es nekad nedomāju, ka viņam tas izdosies.” Staba prezidents nolasīja otrā vīrieša vārdu, un viņš piecēlās. Prezidents Teners piebikstīja man un izteica savu apbrīnu. Tā tas bija ar visiem četriem brāļiem.
Pēc sanāksmes prezidentam Teneram un man bija iespēja apsveikt šos četrus vīriešus. Viņi bija pierādījuši, ka cilvēki var mainīties.
1940-ajos un 1950-ajos gados kāda Amerikas cietuma priekšnieks, Klintons Dafijs, bija labi pazīstams savu panākumu dēļ — cietuma vīriešu rehabilitācijā. Kāds kritiķis teica: „Vai tad tu nezini, ka leopards nevar mainīt savus plankumus?”
Priekšnieks Dafijs atbildēja: „Jums vajadzētu zināt, ka es nestrādāju ar leopardiem. Es strādāju ar vīriešiem, un vīrieši mainās katru dienu.”1
Pirms daudziem gadiem man bija iespēja kalpot par Kanādas misijas prezidentu. Tur mums bija kāda draudze ar dažiem priesterības nesējiem. Kāds misionārs vienmēr prezidēja draudzē. Es saņēmu spēcīgu pamudinājumu, ka mums ir nepieciešams draudzes loceklis, kurš tur prezidētu.
Mums bija viens pieaudzis draudzes loceklis, kurš bija diakons Ārona priesterībā, bet kurš pietiekami daudz neapmeklēja Baznīcu, lai saņemtu augstāku priesterību. Es sajutu iedvesmu aicināt viņu par draudzes prezidentu. Es vienmēr atcerēšos to dienu, kad viņu intervēju. Es viņam pateicu, ka Tas Kungs mani ir iedvesmojis, lai aicinātu viņu būt par draudzes prezidentu. Pēc lielas pretestības no viņa puses un liela iedrošinājuma no viņa sievas puses, viņš teica, ka kalpos. Es viņu iesvētīju par priesteri.
Šim vīrietim tas bija jaunas dzīves sākums. Viņa dzīve ātri tika sakārtota, un viņš man apliecināja, ka dzīvos saskaņā ar baušļiem tā, kā tas tiek no viņa sagaidīts. Pēc dažiem mēnešiem viņu iesvētīja par elderu. Galu galā, viņš un viņa sieva devās uz templi un tika saitīti. Viņu bērni kalpoja misijās un salaulājās Tā Kunga namā.
Dažreiz tas, ka pasakām mūsu brāļiem, ka viņi ir nepieciešami un novērtēti, var viņiem palīdzēt spert apņemšanās un aktivitātes soļus. Tas var attiekties uz priesterības nesējiem jebkurā vecumā. Mēs esam atbildīgi par to, lai dotu viņiem iespēju dzīvot tā, kā viņiem vajadzētu. Mēs varam viņiem palīdzēt pārvarēt viņu trūkumus. Mums ir jāattīsta spēja redzēt cilvēkus nevis tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi tie var kļūt tad, kad saņems liecību par Kristus evaņģēliju.
Es reiz apmeklēju sanāksmi Ledvilā, Kolorādo. Ledvila atrodas vairāk nekā 3000 metru virs jūras līmeņa. Es atceros šo sanāksmi lielā augstuma dēļ, un es to atceros arī tā dēļ, kas norisinājās tajā vakarā. Kopā ar mums bija tikai neliels skaits priesterības nesēju. Līdzīgi kā Kanādas misijas draudzē, šajā draudzē prezidēja kāds misionārs, un tas vienmēr tā bija bijis.
Tovakar mums bija burvīga sanāksme, tomēr noslēguma dziesmas laikā es saņēmu iedvesmu, ka ir nepieciešams, lai draudzē prezidētu kāds vietējais draudzes loceklis. Es vērsos pie misijas prezidenta un vaicāju: „Vai nav kāds, kurš varētu prezidēt, — kāds vietējais vīrietis?”
Viņš atbildēja: „Es tādu nezinu.”
Dziesmas dziedāšanas laikā es uzmanīgi paskatījos uz vīriešiem, kuri sēdēja pirmajās trīs rindās. Es pievērsu īpašu uzmanību vienam no brāļiem. Es pavaicāju misijas prezidentam: „Vai viņš varētu kalpot par draudzes prezidentu?”
Viņš atbildēja: „Es nezinu. Iespējams, ka varētu.”
Es teicu: „Prezident, es došos ar viņu uz citu telpu un viņu intervēšu. Pēc noslēguma dziesmas tu runā, līdz mēs atgriezīsimies.”
Kad mēs abi atgriezāmies atpakaļ telpā, misijas prezidents noslēdza ar savu liecību. Es nosaucu brāļa vārdu, kurš būs jaunais draudzes prezidents. Turpmāk no tās dienas Baznīcas vienību Ledvilā, Kolorādo, vadīja vietējais Baznīcas loceklis.
Brāļi, tas pats princips attiecas arī uz tiem, kas vēl nav Baznīcas locekļi. Mums ir jāattīsta spējas redzēt vīriešus nevis tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi tie var kļūt tad, kad būs Baznīcas locekļi un kad viņiem būs liecība par evaņģēliju, un kad viņu dzīves būs saskaņā ar tā mācībām.
Tālajā 1961. gadā tika noturēta vispasaules konference visiem misijas prezidentiem, un katrs Baznīcas misijas prezidents ieradās Soltleiksitijā uz šīm sanāksmēm. Es ierados Soltleiksitijā no savas misijas Toronto, Kanādā.
Vienā no sanāksmēm, N. Eldons Teners, kurš toreiz bija Divpadsmit apustuļu kvoruma asistents, bija nupat atgriezies un guvis pirmo pieredzi, prezidējot pār misijām Lielbritānijā un Rietumeiropā. Viņš pastāstīja par misionāru, kurš bija pats veiksmīgākais no visiem, kurus viņš jebkad bija saticis visās paša vadītajās intervijās. Viņš teica, ka, intervējot šo misionāru, viņam teica: „Es pieņemu, ka visus cilvēkus, kurus tu kristīji un kuri pievienojās Baznīcai, tev sākotnēji kāds ieteica.”
Jaunietis atbildēja: „Nē, mēs ar viņiem iepazināmies, klauvējot pie durvīm.”
Brālis Teners viņam pavaicāja, ar ko atšķīrās viņa pieeja, kāpēc viņam bija tik pārsteidzoši panākumi, kamēr citiem tādu nebija. Jaunietis teica, ka centās kristīt katru cilvēku, ko sastapa. Viņš teica, ka, pieklauvējot pie durvīm un redzot vīrieti, kurš smēķē cigāru un ir ģērbies vecās drēbēs, un viņu šķietami nekas neinteresē — jo sevišķi reliģija — iztēlojās savā prātā to, kā šis vīrietis izskatītos citos apstākļos. Savā prātā viņš skatījās uz viņu kā uz glīti skūtu un nēsājam baltu kreklu un baltas bikses. Un misionārs spēja iztēloties, kā viņš ved šo vīrieti kristību ūdeņos. Viņš teica: „Kad es uz kādu skatos šādā veidā, es spēju dalīties savā liecībā ar viņu tā, ka tas var aizskart viņa sirdi.”
Mums ir pienākums skatīties šādā veidā uz saviem draugiem, kolēģiem vai kaimiņiem. Un vēlreiz, mūsu atbildība ir redzēt cilvēkus nevis tādus, kādi tie ir, bet gan tādus, kādi tie var kļūt. Es jūs lūdzu domāt par viņiem šādā veidā.
Brāļi, Tas Kungs mums ir kaut ko teicis par šo priesterību, kuru mēs nesam. Viņš teica, ka mēs to saņemam ar zvērestu un derību. Viņš mums ir devis norādījumu būt uzticīgiem un patiesiem visā, ko saņemam, un ka mums ir pienākums turēt šo derību līdz pat galam. Un tad viss, kas ir Tēvam, tiks mums dots.2
Drosme ir tā īpašība, par ko mums ir jādzird un kas mums ir jātur tuvu savai sirdij — drosme uzgriezt muguru kārdinājumiem, drosme runāt, lai liecinātu visiem, kurus mēs satiekam, atceroties: katram ir jābūt iespējai dzirdēt evaņģēlija vēstījumu. Vairumam cilvēku to izdarīt nav viegli. Taču mēs varam ticēt Pāvila sacītajiem vārdiem Timotejam:
„Jo Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.
Tad nu nekaunies liecināt par mūsu Kungu”.3
1974. gadā es ar brāli Džonu H. Grobergu biju Tongas salās. Mums bija nozīmēta tikšanās ar Tongas karali, un mēs tikāmies ar viņu oficiālā sanāksmē. Mēs apmainījāmies ar ierastajām pieklājības frāzēm. Taču, pirms mēs devāmies prom, Džons Grobergs pateica ko tādu, kas bija visai neparasti. Viņš teica: „Jūsu augstība, jums patiešām vajadzētu kļūt par mormoni un jūsu pakļautajiem tāpat, jo tad gan jūsu, gan viņu problēmas pārsvarā tiktu atrisinātas.”
Karalis plati pasmaidīja un atbildēja: „Džon Groberg, iespējams, tev ir taisnība.”
Es domāju par apustuli Pāvilu, stāvam Agripas priekšā. Es domāju par Agripas reakciju uz Pāvila liecību: „Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti”.4 Brālim Grobergam bija drosme sniegt savu liecību karalim.
Daudzi tūkstoši no mūsu priesterības nesējiem šobrīd kalpo Tam Kungam kā Viņa pilnlaika misionāri. Atsaucoties uz aicinājumu, viņi ir atstājuši mājas, ģimeni, draugus un skolu un ir devušies kalpot. Tie, kuri nesaprot, uzdod jautājumu: „Kāpēc viņi atsaucas tik labprātīgi un ir gatavi tik daudz dot?”
Mūsu misionāri varētu tikpat labi atbildēt Pāvila, šī nesalīdzināmā sendienu misionāra, vārdiem: „Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!”5
Svētajos Rakstos nav svarīgāka paziņojuma, saistošāku pienākumu vai tiešāku norādījumu par pavēli, ko deva augšāmcēlies Kungs, kad Viņš Galilejā parādījās vienpadsmit apustuļiem. Viņš teica:
„Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”6
Šī dievišķā pavēle, kopā ar tās brīnišķīgo apsolījumu, ir mūsu rīcības moto šodien, tāpat kā tas bija laika zenītā. Misionāru darbs ir raksturīga Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas iezīme. Vienmēr tā ir bijis, un vienmēr tā būs. Kā pravietis Džozefs Smits paziņoja: „Pēc visa, kas ir sacīts, lielākais un svarīgākais pienākums ir sludināt evaņģēliju.”7
Divu īsu gadu laikā visi pilnlaika misionāri, kas šobrīd kalpo ķēnišķajā Dieva armijā, būs pabeiguši savu pilnlaika kalpošanu un būs atgriezušies savās mājās un pie saviem tuviniekiem. Viņu aizvietotāji šovakar ir atrodami starp Baznīcas Ārona priesterības nesējiem. Jaunie vīrieši, vai jūs esat gatavi atsaukties? Vai esat gatavi strādāt? Vai esat gatavi kalpot?
Prezidents Džons Teilors ir apkopojis nosacījumus: „Evaņģēlija vēsts sludināšanai mēs vēlamies tādus vīriešus, kuri tic Dievam; vīriešus, kuri tic savai reliģijai; vīriešus, kuri godā savu priesterību; … vīriešus, kuri ir Svētā Gara un Dieva spēka pilni, … goda, godīguma, tikumības un šķīstības vīriešus”.8
Brāļi, katram no mums ir pavēlēts dalīties Kristus evaņģēlijā. Kad mūsu dzīves ir saskaņā ar Dieva standartiem, tiem, kas ir mūsu ietekmes lokā, nekad nevajadzēs šādi vaimanāt: „Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām.”9
Pilnīgais dvēseļu Gans, misionārs, kurš izpirka cilvēci, deva Savu dievišķo apsolījumu:
„Un ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!
Un tagad, ja jūsu prieks būs liels ar vienu dvēseli, ko jūs būsit atveduši pie Manis Mana Tēva valstībā, cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsit daudzas dvēseles pie Manis!”10
Par Viņu, kurš runāja šos vārdus, es paziņoju savu personīgo liecību. Viņš ir Dieva Dēls, mūsu Pestītājs un Glābējs.
Es lūdzu, lai mums būtu drosme pasniegt draudzīgu roku, izturība mēģināt un mēģināt atkal un pazemība, kas nepieciešama, lai meklētu vadību no Tēva, kad mēs pildām bausli dalīties evaņģēlijā. Brāļi, šī ir mūsu atbildība. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.