Vai ticība Jēzus Kristus Izpirkšanai ir ierakstīta mūsu sirdīs?

Linda K. Bērtone

Palīdzības biedrības vispārējā prezidente

Derību slēgšana, ievērošana un priecāšanās par tām parāda, ka Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana patiesi ir ierakstīta mūsu sirdīs.

Manas mīļotās māsas, domas par jums ir bijušas manā prātā un sirdī mēnešiem ilgi, kamēr esmu apsvērusi šo savu izaicinājuma pilno atbildību. Kaut gan nejūtos atbilstoša atbildībai, kas uzlikta maniem pleciem, zinu, ka šis aicinājums nācis no Tā Kunga caur Viņa izredzēto pravieti, un šobrīd man ar to ir pietiekami. Svētie Raksti māca — „vai ar [Tā Kunga] balsi, vai ar [Viņa] kalpu balsi, tas ir viens un tas pats”.¹

Viena no vērtīgākajām dāvanām, ko esmu saņēmusi šajā aicinājumā, ir pārliecība, ka Debesu Tēvs mīl visas Savas meitas. Esmu sajutusi Viņa mīlestību pret ikvienu no mums!

Man, tāpat kā jums, patīk Svētie Raksti! Jeremijas grāmatā ir kāds man ļoti mīļš pants. Jeremija dzīvoja grūtos laikos un apstākļos, bet Tas Kungs ļāva viņam paredzēt cerību laiku, kad notiks pēdējo dienu Israēla pulcināšana² — mūsdienas. Jeremija pravietoja:

„Pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. …

… Visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”³

Mēs esam tie ļaudis, ko redzēja Jeremija. Vai mēs esam aicinājušas, lai Tas Kungs ieraksta Savu bauslību jeb mācību mūsu sirdīs? Vai mēs ticam, ka piedošana, kas pieejama caur Izpirkšanu, uz ko atsaucas Jeremija, attiecas uz mums katru personīgi?

Pirms dažiem gadiem elders Džefrijs R. Holands stāstīja savas izjūtas par dziļi iesakņojušos ticību, kas piemita pionieriem, kuri turpināja doties uz Soltleiksitijas ieleju pat pēc savu bērnu nāves. Viņš teica: „Tas nebija tādēļ, lai izpildītu programmu, tā nebija dalība sabiedriskā pasākumā, viņi darīja to, jo viņu dvēselēs bija ticība Jēzus Kristus evaņģēlijam, tā bija viņu kaulu smadzenēs.”

Dziļi saviļņots Viņš turpināja:

„Tikai pateicoties tam, mātes varēja apglabāt [savus bērniņus] maizes kastēs un turpināt ceļu, sakot: „Kaut kur atrodas apsolītā zeme. Mēs aizkļūsim līdz ielejai.”

Viņas varēja to teikt, pateicoties derībām, mācībai, ticībai, atklāsmēm un Garam.”

Un nobeigumā viņš rosināja mūs apdomāt šādus vārdus: „Ja vien mēs spētu uzturēt šādu attieksmi mūsu ģimenēs un Baznīcā, iespējams, daudz kas nokārtotos pats no sevis. Iespējams, daudzas ne tik noderīgas lietas pašas izkristu no „mūsu ratiem”. Esmu dzirdējis, ka rokas ratiņos satilpa pavisam nedaudz. Mūsu priekštečiem bija jāizvēlas, ko ņemt līdzi, tāpat varbūt 21. gadsimts liks mums atbildēt uz jautājumu: „Ko mēs liksim savos „rokas ratiņos”?”. Un tā būs mūsu dvēseles būtība, tas, kas ir mūsu kaulu smadzenēs.”⁴ Jeb, citiem vārdiem sakot, tas, kas ierakstīts mūsu sirdīs!

Kā jaunais Palīdzības biedrības prezidijs — mēs esam no sirds meklējušas To Kungu, lai zinātu, kādas būtiskas lietas, saskaņā ar Viņa gribu, likt savos „Palīdzības biedrības ratiņos”, lai turpinātu veicināt Viņa darbu. Mēs esam sajutušas, ka pirmām kārtām Debesu Tēvs vēlas, lai mēs palīdzētu Viņa mīļotajām meitām izprast mācību par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu. Mēs zinām, ka tādējādi stiprināsies gan mūsu ticība, gan vēlme dzīvot taisnīgi. Otrkārt, esam sajutušas, ka, ņemot vērā būtisko vajadzību stiprināt mājas un ģimeni, Tas Kungs vēlas, lai mēs mudinātu Viņa mīļotās meitas ar prieku palikt pie savām derībām. Ievērojot derības, tiek stiprinātas ģimenes. Beigu beigās mēs jūtam, ka Viņš vēlas, lai mēs darbotos vienoti ar pārējām palīgorganizācijām un mūsu priesterības vadītājiem, cenšoties uzmeklēt tos, kam nepieciešama palīdzība, un palīdzot viņiem progresēt ceļā uz paaugstināšanu. Mēs dedzīgi lūdzam, lai mēs visas atvērtu savas sirdis un ļautu Tam Kungam iegravēt tajās mācību par Izpirkšanu, derībām un vienotību!

Kā gan mēs varam stiprināt savas ģimenes vai palīdzēt citiem, ja mūsu pašu sirdīs nav ierakstīta dziļa un patiesa ticība Jēzum Kristum un Viņa bezgalīgajai Izpirkšanai? Šovakar es vēlos dalīties trijos, ar Izpirkšanu saistītos principos, kas, ja vien ierakstīsim tos savās sirdīs, stiprinās mūsu ticību Jēzum Kristum. Es ceru, ka izpratne par šiem principiem svētīs ikvienu no mums, neatkarīgi no tā, vai esam jaunpievērstās vai arī nākam uz Baznīcu jau kopš bērnības.

1. princips: „Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana var nolīdzināt visas mums nodarītās netaisnības.”⁵

Mēs, līdz ar jums, dalāmies liecībā par mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, veikto Izpirkšanu. Mūsu liecība, tāpat kā jūsējā, ir ierakstīta mūsu sirdīs, sastopoties ar dažādām grūtībām un pārbaudījumiem, kas veicinājuši garīgu izaugsmi. Bez izpratnes par Debesu Tēva nevainojamo laimes ieceri un Glābēja Izpirkšanu kā šīs ieceres centrālo elementu, šīs grūtības varētu uztvert kā netaisnību. Katrai no mums dzīvē ir grūtības. Taču uzticīgā sirdī ierakstīts, ka „Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana var nolīdzināt visas mums nodarītās netaisnības”.

Kādēļ Tas Kungs pieļauj, lai mūsu dzīvē ienāktu ciešanas un nelaimes? Vienkāršiem vārdiem sakot, tā ir daļa no mūsu izaugsmes un pilnveidošanās ieceres! Mēs līksmi „gavilējām”⁶, uzzinot, ka mums tiek dota iespēja nākt uz Zemes un piedzīvot laicīgo dzīvi. Elders Dalins H. Oukss māca: „Mums tik nepieciešamā pievēršanās bieži vien daudz vieglāk panākama caur ciešanām un likstām, nekā ērtos un mierīgos apstākļos.”⁷

Šo patiesību ilustrē kādas ticīgas pionieru māsas piemērs. Marijai Loisai Valkerei bija 17 gadu, kad viņa Sentluisā, Misūri štatā, apprecējās ar Džonu T. Morisu. 1853. gadā viņi kopā ar svētajiem šķērsoja līdzenumus un neilgi pēc pirmās kāzu gadadienas ienāca Soltleikas ielejā. Ceļojuma laikā arī viņi, tāpat kā citi svētie, bija cietuši no trūkuma. Taču viņu ciešanas un likstas nebeidzās ar Soltleikas ielejas sasniegšanu. Nākamajā gadā Marija, kurai tolaik bija 19, rakstīja: „Mums piedzima dēls. … Kādu vakaru, kad viņam bija divi vai trīs mēneši, … kāds man pačukstēja: „Tu zaudēsi šo mazulīti.”

Ziemai turpinoties, bērniņa veselības stāvoklis pasliktinājās. „Mēs darījām, ko varējām, … taču bērniņam kļuva arvien sliktāk. … Otrajā februārī viņš nomira, … un tā nu es izdzēru rūgto kausu, šķiroties no savas pašas miesas un asinīm.” Taču ar to viņas pārbaudījumi nebeidzās. Trīs nedēļas pēc bērniņa zaudēšanas savārga un nomira arī Marijas vīrs.

Marija rakstīja: „Tā nu es savos padsmitu gados pavisam īsā, 20 dienu, laikā biju zaudējusi vīru un mūsu vienīgo bērniņu, atrodoties svešā zemē, simtiem jūdžu tālumā no saviem asins radiniekiem, un manā priekšā slējās grūtību kalni, … un es vēlējos, kaut es arī varētu mirt un pievienoties saviem [mīļajiem].”

Marija turpina: „Kādu svētdienas vakaru mēs ar draudzeni devāmies pastaigā, … tas man atgādināja par vīra zaudējumu un manu ārkārtīgo vientulību. Es, rūgti raudot, acu priekšā, gluži kā vīzijā, varēju redzēt stāvo dzīves kalnu, kurā man jārāpjas, es pavisam skaudri izjutu tā realitāti. Mani pārmāca dziļa depresija, jo pretinieks zina, kad mums uzbrukt, taču mūsu [Glābējs Jēzus Kristus] var mūs glābt. Pateicoties … Tēva sniegtajai palīdzībai, es spēju cīnīties pret visiem tiem spēkiem, kas tobrīd šķita pavērsušies pret mani.”⁸

Marija savā trauslajā 19 gadu vecumā apguva, ka Izpirkšana dāvā pārliecību — visas netaisnības mūsu dzīvē var tikt nolīdzinātas un tiks nolīdzinātas, pat vislielākās bēdas.

2. princips: „Izpirkšana var dot mums spēku pārvarēt miesīgo cilvēku sevī un kļūt par patiesām Jēzus Kristus māceklēm.”⁹

Ir kāda pazīme, kā saprast, vai esam apguvušas konkrēto evaņģēlija mācību jeb principu. Mēs esam apguvušas mācību jeb principu, ja varam mācīt to tā, lai mūs saprot pat mazs bērns. Vērtīgs resurss, lai mācītu bērniem izprast Izpirkšanu, ir kāda Sākumskolas stundas plānā ietvertā līdzība. Iespējams, tā palīdzēs mums, mācot savus bērnus, mazbērnus vai citām reliģijām piederošos draugus, kas vēlas izprast šo būtisko mācību.

„[Kāda sieviete], ejot pa ceļu, iekrita tik dziļā bedrē, ka nevarēja no tās izrāpties. Neskatoties uz visiem pūliņiem, [viņa] nespēja izkļūt no tās [pašas spēkiem]. [Sieviete] sauca pēc palīdzības un nopriecājās, kad kāds laipns garāmgājējs izdzirdēja viņu un nolaida bedrē trepes. Tas ļāva [viņai] izrāpties no bedres un atgūt brīvību.

„Mēs esam līdzīgi [sievietei] bedrē. Grēkošana ir līdzīga krišanai bedrē, no kuras pašu spēkiem izkļūt nevaram. Līdzīgi kā laipnais garāmgājējs, kas uzklausīja [sievietes] saucienu pēc palīdzības, Debesu Tēvs ir sūtījis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai nodrošinātu mums glābšanas ceļu. Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu var pielīdzināt bedrē nolaistām trepēm — tā sniedz mums iespēju izrāpties.”¹⁰ Taču Glābējs dara daudz vairāk par trepju nolaišanu, Viņš „nokāpj bedrē un parāda, kā trepes izmantot, lai mēs varētu no tās izkļūt.”¹¹ „[Sievietei] bedrē bija jārāpjas pa trepēm, un līdzīgi arī mums ir jānožēlo savi grēki un jāpaklausa evaņģēlija principiem un priekšrakstiem, lai izrāptos no savas personīgās „bedres” un ļautu Izpirkšanai darboties savā dzīvē. Tādējādi pēc visa, kas ir mūsu pašu spēkos, Izpirkšana ļauj, lai mēs būtu cienīgi atgriezties Debesu Tēva klātbūtnē.”¹²

Nesen man bija tas gods satikt kādu mūsdienu pionieri — Dieva mīļoto meitu un jaunpievērsto Baznīcas locekli no Čīles. Viņa kā vientuļā māte audzina divus dēliņus. Pateicoties Izpirkšanas spēkam, viņa ir spējusi atstāt pagātni aiz muguras un tagad no visas sirds pūlas kļūt par patiesu Jēzus Kristus mācekli. Atceroties viņu, prātā nāk princips, ko mācījis elders Deivids A. Bednārs: „Viena lieta ir zināt, ka Jēzus Kristus nāca uz Zemes, lai mirtu par mums, — tas ir Kristus mācības pamatu pamats. Taču mums jānovērtē arī tas, ka Tas Kungs vēlas caur Savu Izpirkšanu un Svētā Gara spēku dzīvot mūsos — ne vien vadīt mūs, bet arī spēcināt mūs.”¹³

Kad pārrunājām, kā palikt uz takas, kas ved uz mūžīgo dzīvi, māsa no Čīles aizrautīgi apliecināja man, ka apņēmusies šo ceļu turpināt. Lielāko dzīves daļu viņa bija nomaldījusies no šīs takas un tagad paziņoja, ka „tur, ārā,” nav nekā tāda, ko viņa vēlētos savā dzīvē atgūt. Viņā mājo sniegtais Izpirkšanas iespēju spēks. Tas ir ierakstīts viņas sirdī.

Šis spēks ne vien dod mums iespēju izrāpties no bedres, bet arī dod spēku turpināt iet pa šauro jo šauro taku, kas ved atpakaļ mūsu Debesu Tēva klātbūtnē.

3. princips: „Izpirkšana ir lielākais, mūsu rīcībā esošais, pierādījums Tēva mīlestībai pret Saviem bērniem.”

Būtu labi, ja mēs padomātu par šo saviļņojošo Eldera Ouksa domu: „Padomājiet, cik lielām vajadzēja būt Debesu Tēva ciešanām, sūtot Savu Dēlu izciest neaptveramās mokas par mūsu grēkiem! Tas ir lielākais pierādījums Viņa mīlestībai pret ikvienu no mums.”¹⁴

Šim pārākajam mīlestības apliecinājumam būtu jānoved mūs visas uz ceļiem pazemīgā lūgšanā, pateicoties Debesu Tēvam, ka Viņš mūs mīl tik ļoti, lai sūtītu Savu Vienpiedzimušo Dēlu ciest par mūsu grēkiem, mūsu sirdsēstiem un visām netaisnībām, kas šķiet nodarītas mūsu personīgajā dzīvē.

Vai atceraties sievieti, par ko nesen stāstīja prezidents Dīters F. Uhtdorfs? Viņš teica: „Kāda sieviete, kura pieredzējusi gadiem ilgus pārbaudījumus un bēdas asarām acīs teica: „Esmu sapratusi, ka esmu kā veca 20 dolāru banknote — sagumzīta, ieplēsta, netīra, nolietota un saskrambāta. Taču es joprojām esmu 20 dolāru banknote. Es esmu kaut kā vērta. Pat ja ne pēc kā neizskatos un pat ja esmu sagumzīta un nolietota, es joprojām esmu visu 20 dolāru vērta.””¹⁵

Šī sieviete zina, ka ir Debesu Tēva mīļota meita un ir pietiekami vērtīga, lai Viņš sūtītu Savu Dēlu izpirkt viņu — personīgi viņu. Ikvienai māsai Baznīcā būtu jāzina tas, ko zina šī sieviete, — ka mēs katra esam Dieva mīļota meita. Kā zināšanas par mūsu vērtību Viņa acīs maina to, kā ievērojam savas derības? Kā zināšanas par mūsu vērtību Viņa acīs ietekmē mūsu vēlmi kalpot citiem? Kā zināšanas par mūsu vērtību Viņa acīs palielina mūsu vēlmi palīdzēt tiem, kam, tāpat kā mums, pašos sirds dziļumos nepieciešama izpratne par Izpirkšanu? Ja katrai no mums sirds dziļumos būs ierakstīta mācība par Izpirkšanu, mēs sāksim mainīties, lai kļūtu par tādiem cilvēkiem, kādus Tas Kungs vēlas redzēt, atkal atgriežoties. Viņš atpazīs mūs kā Savas patiesās mācekles.

Lai Jēzus Kristus Izpirkšana rosina „varenu pārmaiņu” mūsu sirdīs!¹⁶ Es apsolu, ka atmostoties šai mācībai — saskaņā ar Dieva eņģeļa paziņojumu „liela prieka vēstij”¹⁷ — mēs jutīsimies tāpat kā ķēniņa Benjamīna ļaudis. Pēc tam, kad bija lūguši, lai Izpirkšana varētu tikt attiecināta uz viņu dzīvi, „viņi tika piepildīti ar prieku”¹⁸ un gribēja „stāties derībā ar … Dievu, lai darītu Viņa gribu un lai paklausītu visās lietās Viņa pavēlēm”.¹⁹ Derību slēgšana, ievērošana un priecāšanās par tām parāda, ka Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana patiesi ir ierakstīta mūsu sirdīs. Māsas, lūdzu, paturiet prātā šos trīs principus:

„Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana var nolīdzināt visas mums nodarītās netaisnības.”²⁰
„Izpirkšana var dot mums spēku pārvarēt miesīgo cilvēku sevī un kļūt par patiesām Jēzus Kristus māceklēm.”²¹
„Izpirkšana ir lielākais mūsu rīcībā esošais pierādījums Tēva mīlestībai pret Saviem bērniem.”²²

„Pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.”²³ Es aicinu mūs visas lūgt To Kungu ierakstīt šos Izpirkšanas principus mūsu sirdīs! Es liecinu, ka tie ir patiesi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.