Kļūstot par patiesu mācekli
Elders Daniēls L. Džonsons
no Septiņdesmitajiem
Ievērojot Viņa baušļus un kalpojot savam tuvākajam, mēs kļūstam par labākiem Jēzus Kristus mācekļiem.
Tie no mums, kas esam iegājuši kristību ūdeņos un saņēmuši Svēto Garu, esam noslēguši derību, ka mēs uzņemamies Kristus Vārdu, jeb citiem vārdiem sakot, mēs paziņojam, ka esam Tā Kunga mācekļi. Mēs katru nedēļu atjaunojam šo derību, pieņemot Svēto Vakarēdienu, un šo māceklību mēs parādām — dzīvojot pēc tās. Šāda māceklība tika lieliski nodemonstrēta nesenos notikumos Meksikā.
Augļkopības kopienām Ziemeļmeksikā tas bija brīnišķīgs pavasaris. Augļu koki bija pilni ziediem, un bija sagaidāma liela raža. Tika ieplānotas kredītu nomaksas, nepieciešamo iekārtu un novecojušo dārzu nomaiņa un tādu personīgo saistību izpilde kā mācību maksas segšana ģimenes locekļiem. Plāni tika veidoti pat ģimeņu atvaļinājumiem. Visapkārt valdīja optimisms. Tad kādā pirmdienas pēcpusdienā, marta beigās, uznāca ziemas vētra, un sāka snigt. Sniga līdz kādiem trijiem no rīta. Kad mākoņi izklīda, temperatūra strauji nokritās. Visu nakti un agri no rīta tika darīts viss, lai izglābtu vismaz daļu no augļu ražas. Tam visam nebija nekādu panākumu. Vienkārši bija par aukstu, un visa raža nosala. Šim gadam augļu novākšanai un pārdošanai nebija. Otrdiena uzausa ar riebīgu un nomācošu sajūtu par visu brīnišķīgo plānu, cerību un sapņu, kas vēl bija vakar, zudumu.
Es tajā briesmīgajā otrdienas rītā saņēmu e-pastu no Sandras Hačas, Kolonijas Huaresas Čihuahuas Tempļa prezidija pirmā padomnieka Džona Hača sievas. Lūk, daļas no šī e-pasta: „Džons agri piecēlās ap 6:30, lai dotos uz templi un noskaidrotu, vai mums vajadzētu atcelt rīta sesiju. Viņš atgriezās, sakot, ka stāvvietā un uz ceļa nav sniega, tāpēc mēs nolēmām noturēt sesiju. Mēs nodomājām, ka varbūt daži darbinieki, kuriem nebija dārzu, atnāks, un mēs varētu visus darbiniekus sūtīt uz rīta sesiju. … Tas bija tik iedvesmojoši redzēt vīriešus nākam iekšā, vienu pēc otra. Tur tie bija, negulējuši un domādami, ka viņu raža ir zudusi. … Mūsu sagatavošanās sapulcē es viņus vēroju, un viņiem bija grūti palikt nomodā. Taču, neskatoties uz to, ka viņiem bija labs iemesls nenākt, tomēr te viņi bija. Sesijā bija 38 cilvēki (pilna sesija)! Tas mums visiem bija pacilājošs rīts, un mēs pateicāmies Debesu Tēvam par labiem cilvēkiem, kuri pilda savus pienākumus, lai kas arī notiktu. Šajā rītā es sajutu īpašu garu. Es esmu droša, ka Viņš bija apmierināts zinot, ka mēs mīlam Viņa namu un jūtam, ka tā ir īstā vieta, kur atrasties šādā grūtā rītā.”
Stāsts ar to nebeidzas un patiesībā aizvien turpinās.
Lielākajai daļai no tiem, kas zaudēja savu augļu ražu, bija pieejams zemes gabals, kurā varēja iestādīt citus kultūraugus, tādus kā čili piparus vai pupiņas. Šāda raža varēja nodrošināt pietiekamus ienākumus, lai izdzīvotu līdz nākamās sezonas augļu ražai. Tomēr bija kāds labs brālis ar jaunu ģimeni, kam nebija papildus zemes gabala un kuram bija gaidāms gads bez jebkādiem ienākumiem. Pārējie, redzēdami šī brāļa bezcerīgo situāciju un rīkojoties pēc pašu iniciatīvas un līdzekļiem, sagādāja viņam zemas gabalu, izmantojot savas iekārtas, apstrādāja zemi un sagādāja čili piparu stādus stādīšanai.
Es pazīstu vīrus, par kuriem es tikko runāju. Zinot viņus, es nebiju pārsteigts par to, ko viņi izdarīja. Bet tie, kuri viņus nepazīst, iespējams, uzdos divus jautājumus, abiem sākoties ar kāpēc. Kāpēc viņi devās uz templi, lai pildītu savus pienākumus un kalpotu, visu nakti bijuši nomodā, lai tikai saprastu, ka ir zaudējuši lielāko daļu no visiem gada ienākumiem? Kāpēc gan viņi deva to, kas viņiem pašiem bija ļoti ierobežotā daudzumā, lai palīdzētu citam izmisumā nonākušam, kad viņi paši tagad bija tādās finanšu grūtībās?
Ja jūs saprotat, ko nozīmē būt par Jēzus Kristus mācekli, tad jūs zināsiet atbildes uz šiem diviem jautājumiem.
Derības noslēgšana, kļūstot par Kristus mācekli, ir sākums mūžu ilgam procesam, un ceļš ne vienmēr ir viegls. Kad mēs nožēlojam savus grēkus un cenšamies darīt to, ko Viņš vēlētos, lai mēs darām, un kalpojam savam tuvākam tā, kā Viņš to darītu, mēs nenovēršami kļūstam līdzīgāki Viņam. Kļūt Viņam līdzīgiem un būt vienotiem ar Viņu ir galvenais mērķis un uzdevums — kas būtībā arī ir patiesas māceklības raksturojums.
Glābējs Saviem mācekļiem, kad Viņš apmeklēja Amerikas kontinentu, jautāja: „Tādēļ, kādiem vīriem jums ir jābūt?” Un tad, atbildot uz Savu jautājumu, Viņš teica: „Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es” (3. Nefijs 27:27).
Kļūt līdzīgiem Glābējam nav viegls uzdevums, it īpaši pasaulē, kurā mēs dzīvojam. Mēs saskaramies ar grūtībām un likstām praktiski katru savas dzīves dienu. Tam ir iemesls, un tas ir viens no galvenajiem laicīgās dzīves mērķiem. Kā varam lasīt Ābrahāma grāmatā 3:25: „Un mēs ar to viņus pārbaudīsim, lai redzētu, vai viņi darīs visu, ko Tas Kungs viņu Dievs tiem pavēlēs.”
Šie pārbaudījumi un grūtības atšķiras pēc rakstura un biežuma. Taču neviens neaizies no šīs laicīgās dzīves, neizgājis caur tām. Grūtības mēs iztēlojamies galvenokārt kā ražas vai darba zaudējumu, mīļotā cilvēka nāvi, slimību, fizisku, garīgu vai emocionālu nespēju, nabadzību vai draugu zaudējumu. Tomēr pat šķietami vērtīgu mērķu sasniegšana var radīt lepnības draudus, kad mēs vairāk tiecamies pēc cilvēku goda, nevis pēc atzinības no debesīm. Tas var ietvert pasaulīgu popularitāti, atpazīstamību sabiedrībā, lieliskas fiziskās spējas, māksliniecisku vai sportisku talantu, panākumus un bagātības. Attiecībā uz šiem pēdējiem pārbaudījumiem, kādam varētu būt līdzīgas sajūtas, kādas bija Tevijam filmā Vijolnieks uz jumta: „Ja bagātības ir lāsts, lai [Dievs] sit mani ar to un lai es nekad vairs neatgūstos.”1
Tomēr šie pēdējie pārbaudījumu veidi, ar kuriem mēs saskaramies, var būt vēl biedējošāki un bīstamāki, un grūtāk pārvarami nekā pirmie. Mūsu māceklība tiks pilnveidota un pārbaudīta nevis ar pārbaudījumu esamību, bet gan — kā mēs tos pārvaram. Kā mums to ir mācījis prezidents Henrijs B. Airings: „Tātad dzīves lielā pārbaude ir tajā, vai mūsu dzīves vētru vidū mēs ieklausīsimies un paklausīsim Dieva baušļiem. Pārbaude nav izturēt šīs vētras, bet gan izvēlēties pareizo, kamēr tās vēl plosās. Un dzīves traģēdija ir izkrist šajā pārbaudē, izkrist tā, ka vairs nevaram atgriezties godībā mūsu debesu mājās” („Spiritual Preparedness: Start Early and Be Steady”, Liahona, 2005. g. nov., 38).
Es esmu lepns 23 mazbērnu vectēvs. Viņi nepārstāj pārsteigt mani ar savu sapratni par mūžīgajām patiesībām, pat savos agrīnajos un jaunības gados. Gatavojoties šai runai, es katram no viņiem palūdzu man atsūtīt īsu aprakstu par to, ko viņiem nozīmē būt par Jēzus Kristus mācekli vai sekotāju. Es saņēmu brīnišķīgas atbildes no viņiem visiem. Taču es vēlos dalīties ar jums astoņgadīgā Bendžamina atbildē: „Būt Jēzus Kristus māceklim nozīmē būt piemēram. Tas nozīmē būt misionāram un gatavoties kļūt par misionāru. Tas nozīmē kalpot citiem. Tas nozīmē, ka tu lasi Svētos Rakstus un skaiti savas lūgšanas. Tas nozīmē, ka tu turi sabata dienu svētu. Tas nozīmē, ka tu ieklausies Svētā Gara pamudinājumos. Tas nozīmē Baznīcas apmeklēšanu un tempļa apmeklēšanu.”
Es piekrītu Bendžaminam. Māceklība ir tas, ko mēs darām un par ko kļūstam. Ievērojot Viņa baušļus un kalpojot savam tuvākajam, mēs kļūstam par labākiem Jēzus Kristus mācekļiem. Mūsu paklausība un paļaušanās Viņa gribai sniedz Svētā Gara klātbūtni kopā ar miera, prieka un drošības svētībām, kas vienmēr pavada šo trešo Dievības locekli. Un šīs svētības nevar iegūt nevienā citā veidā. Galu galā tikai pilnīga pakļaušanās Viņa gribai palīdz mums kļūt līdzīgākiem mūsu Glābējam. Vēlreiz — kļūt Viņam līdzīgiem un būt vienotiem ar Viņu ir galvenais mērķis un uzdevums — kas būtībā arī ir patiesas māceklības apraksts.
Māceklība ir tas, ko es redzēju Kolonijas Huaresas Templī un tuvumā esošajos laukos, kad Baznīcas brāļi un māsas no jauna apstiprināja savas saistības Dievam un cits citam, neskatoties uz sirdi plosošo nelaimi.
Es liecinu, ka, paklausot Viņa baušļiem, kalpojot cits citam un pakļaujoties Viņa gribai, mēs patiešām kļūsim patiesi Viņa mācekļi. To es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.