Esiet lēnprātīgi un no sirds pazemīgi
Elders Ulisess Soaress
no Septiņdesmito prezidija
Būt lēnprātīgam nenozīmē būt vājam — tas nozīmē izturēties pret citiem labestīgi un laipni.
Mormons mācīja, ka cilvēkam „nevar būt ticība un cerība, kamēr viņš nebūs lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”.1 Viņš piebilda, ka bez šīm īpašībām „viņa ticība un cerība ir veltas, jo neviens nav pieņemams Dieva priekšā, kā vien lēnprātīgie un sirdī pazemīgie”.2
Lēnprātība piemīt tādiem cilvēkiem, kuri ir „godbijīgi, taisnīgi, pazemīgi, apmācāmi un pacietīgi panes savas ciešanas”.3 Cilvēki, kuriem piemīt šī īpašība, vēlas sekot Jēzum Kristum, un viņiem mierīgs, paklausīgs, iecietīgs un pakļāvīgs temperaments.
Apustulis Pāvils mācīja, ka lēnprātība ir Gara auglis.4 Tādēļ to visvieglāk iegūt, „[staigājot] Garā”.5 Un, lai mēs varētu staigāt Garā, mums jādzīvo taisnīgi Tā Kunga priekšā.
Kad mēs uzņemamies Kristus Vārdu, no mums tiek sagaidīts, ka mēs centīsimies atdarināt Viņa īpašības un mainīt savu raksturu, lai ar katru dienu arvien vairāk līdzinātos Viņam. Glābējs pamācīja Savus mācekļus, sakot: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”.6 Ja mēs nākam pie Kristus, noraidām jebkādu bezdievību un mīlam Dievu, tad, pateicoties Kristus labvēlībai, pienāks tā diena, kad mēs varēsim būt pilnīgi Viņā.7
„Kristum piemītošās īpašības ir Dieva dāvana. [Šīs īpašības] var iegūt, taisnīgi īstenojot savu rīcības brīvību. … [Mums ir jāatzīst] savas vājības un [jāizrāda] dedzīga vēlme pilnveidoties, lai iepriecinātu Dievu.”8
Lēnprātībai ir ļoti būtiska loma tajā, lai mēs arvien vairāk līdzinātos Kristum. Bez tās mēs nespētu izkopt citas svarīgas īpašības. Būt lēnprātīgam nenozīmē būt vājam — tas nozīmē izturēties pret citiem labestīgi un laipni, parādot garīgo spēku, mieru, veselīgu pašcieņu un paškontroli.
Lēnprātība ir viena no tām īpašībām, kas visspilgtāk izpaudās Glābēja dzīvē. Viņš pats mācīja Saviem mācekļiem: „Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”9
Mums ir tā svētība piedzimt ar lēnprātības sēkliņu savā sirdī. Mums ir jāsaprot, ka mēs nespēsim izaudzēt un attīstīt šo sēkliņu vienā acumirklī, tas prasīs laiku. Kristus aicina mūs „ik dienas [uzņemties] savu krustu”10, kas nozīmē, ka tai jābūt mūsu pastāvīgajai vēlmei un mērķim.
Prezidents Lorenco Snovs — mūsu atklāšanas laikmeta piektais pravietis — mācīja: „Mums ir pienākums censties būt nevainojamiem, … ik dienas kļūt labākiem un, atskatoties uz iepriekšējo nedēļu, šonedēļ rīkoties labāk — ar katru jaunu dienu rīkoties labāk nekā vakar.”11 Tātad pirmais solis ceļā uz lēnprātību ir censties ik dienu kļūt arvien labākiem. Mums katru dienu jācenšas kļūt labākiem nekā iepriekš, virzot uz priekšu šo procesu.
Prezidents Snovs piebilda:
„Mums katram ir savi trūkumiņi un vājībiņas. Mums jācenšas tās pēc iespējas ātrāk pārvarēt un … [iedvest] šo pašu tieksmi mūsu bērnu sirdīs, … lai viņi varētu iemācīties allaž [uzvesties] pienācīgi Viņa priekšā.
Ja vīrs var kaut vai vienu dienu sadzīvot ar sievu bez strīdiem, būt laipns pret visiem cilvēkiem, vai arī nesarūgtināt Dieva Garu …, tiktāl viņš ir pilnīgs. Tad lai viņš cenšas tāpat nodzīvot arī nākamo dienu. Taču, ja nu gadījumā nākamajā dienā viņam tas neizdodas, nav iemesla, kādēļ lai tas nevarētu izdoties trešajā dienā.”12
Redzot mūsu apņēmību un neatlaidību, Tas Kungs dāvās mums to, ko nespējam iegūt savu nepilnību un cilvēcisko vājību dēļ.
Vēl viens svarīgs solis pretī lēnprātībai ir mācīšanās savaldīt dusmas. Tā kā katrā no mums mājo miesīgais cilvēks un mēs dzīvojam stresa pilnā pasaulē, dusmu savaldīšana var kļūt par vienu no mūsu dzīves izaicinājumiem. Brīdi padomājiet — kā jūs reaģējat, ja kāds neatsaucas jūsu vēlmēm tanī brīdī, kad jūs to vēlaties. Kas notiek, ja cilvēki nepiekrīt jūsu domām, kaut arī jūs esat pilnīgi pārliecināti, ka tas atrisinātu radušos problēmu? Kā jūs izturaties, ja kāds jūs aizvaino, kritizē jūsu pūliņus vai vienkārši izturas nelaipni, jo viņam vai viņai ir slikts garastāvoklis? Tādos brīžos un vēl citās grūtās situācijās mums ir jāmācās savaldīt dusmas un paust savas jūtas pacietīgi, mēģinot otru maigi pārliecināt. Vislielākā nozīme tam ir mūsu mājās un attiecībās ar savu mūžīgo dzīvesbiedru. Trīsdesmit viena gada laikā, kopš esmu precējies ar savu mīļoto, viņa to „maigi” atgādina man ikreiz, kad pieredzam lielus pārbaudījumus.
Dodot norādījumus, kas atrodami otrajā vēstulē Timotejam, apustulis Pāvils teic:
„Bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu,
tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus — varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas,
un viņi atkal atgūtu skaidru prātu.”13
Kontrolējot savu reakciju, esot mierīgi un savaldīgi un izvairoties no strīdiem, mēs pakāpeniski kļūsim lēnprātības dāvanas cienīgi. Prezidents Henrijs B. Airings reiz teica: „Ja mēs ticības spēkā savaldām dusmas un apspiežam savu lepnību, mēs saņemam Svētā Gara atzinību un drošu cerību uz svēto apsolījumu un derību piepildījumu.”14
Vēl viens solis pretī lēnprātībai ir kļūšana pazemīgam. Tas Kungs pamācīja Tomasu B. Maršu caur pravieti Džozefu Smitu, sakot: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām.”15
Brāļi un māsas, es ticu, ka tikai pazemīgie spēj atpazīt un saprast Tā Kunga atbildes uz savām lūgšanām. Pazemīgie spēj mācīties, atzīstot, cik ļoti viņi ir atkarīgi no Dieva, un vēlas pakļauties Viņa gribai. Pazemīgie ir lēnprātīgi un spēj iedvesmot uz to arī citus. Dievs ir solījis pazemīgajiem, ka Viņš vedīs tos aiz rokas. Es patiesi ticu, ka, staigājot roku rokā ar To Kungu, mēs izvairīsimies no dzīves neceļiem un bēdām.
Vienu no brīnišķīgākajiem, man zināmajiem mūsdienu pazemīguma piemēriem ir parādījis brālis Mozus Mahlangu. Viņa pievēršanās aizsākās 1964. gadā, kad viņš saņēma Mormona Grāmatas eksemplāru. Šī grāmata viņu ieintriģēja, taču PDS baznīcas nosaukumu viņš ieraudzīja tikai 70.–to gadu sākumā uz kādas ēkas Johannesburgā, Dienvidāfrikā. Brālis Mahlangu bija ieinteresēts un iegāja šajā ēkā, lai uzzinātu ko vairāk par šo baznīcu. Tur viņam laipni pateica, ka viņš nedrīkst apmeklēt dievkalpojumus un kristīties, jo valsts likumi to aizliedz.
Brālis Mahlangu to pieņēma lēnprātīgi, pazemīgi un bez jebkāda aizvainojuma, taču viņam joprojām bija stipra vēlme uzzināt par baznīcu ko vairāk. Viņš palūdza baznīcas vadītājiem, lai tie svētdienas sanāksmju laikā atstāj vaļā kādu no sanāksmju nama logiem, lai viņš, sēžot ārpusē, varētu klausīties dievkalpojumā. Vairākus gadus brāļa Mahlangu ģimene un draugi regulāri apmeklēja baznīcu, klausoties pa logu. Kādudien, 1980. gadā, viņiem tika paziņots, ka tagad viņiem ir ļauts apmeklēt baznīcu un kristīties. Cik brīnišķīga diena tā bija brālim Mahlangu!
Vēlāk baznīca izveidoja draudzi Soveto, kas atradās šī brāļa apkaimē. Tas bija iespējams tikai pateicoties apņēmībai, drosmei un uzticībai, ko izrādīja tādi cilvēki kā brālis Mahlangu, kurš tik daudzus gadus bija izrādījis uzticību, par spīti visiem sarežģījumiem.
Kāds no brāļa Mahlangu draugiem, kurš pievienojās baznīcai tajā pašā laikā, kad viņš, pastāstīja man šo stāstu, kad apmeklēju Soveto stabu. Mūsu sarunas noslēgumā viņš mani apskāva. Brāļi un māsas, tobrīd es jutos tā, it kā būtu ieskauts Glābēja mīlošajās rokās. Šī labā brāļa acis staroja lēnprātībā. Labestības un dziļas pateicības pilnu sirdi viņš lūdza, vai es varētu pateikt prezidentam Tomasam S. Monsonam, cik ļoti pateicīgs un svētīts viņš un daudzi citi jūtas par to, ka viņu dzīvē ir ienācis patiesais evaņģēlijs. Brāļa Mahlangu un viņa drauga lēnprātības piemērs patiešām ir iespaidojis daudzu cilvēku dzīvi — it sevišķi manējo.
Brāļi un māsas, es ticu, ka mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir pats pilnīgākais lēnprātības paraugs. Pat Savas laicīgās dzīves pēdējos brīžos, būdams netaisni apsūdzēts un notiesāts, sāpēs nesdams krustu Golgātas kalnā, Savu ienaidnieku izsmiets un nolādēts, pamests no daudziem, kuri pazina Viņu un bija Viņa veikto brīnumu liecinieki, Viņš tika pienaglots pie krusta.
Pat, izcietis vislielākās fiziskās ciešanas, Tas Kungs vērsās pie Sava Tēva, runājot no Savas lēnprātīgās un pazemīgās sirds dziļumiem: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.”16 Kristus pārcieta ārkārtīgas fiziskas un garīgas ciešanas, paverot mums iespēju mainīt savu garīgo raksturu un kļūt lēnprātīgiem kā Viņš.
Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Es jums liecinu, ka, pateicoties Viņa mīlestībai, mums ir iespēja mainīties. Mēs varam atbrīvoties no savām vājībām. Mēs varam noraidīt visu, kas mūs ietekmē uz ļaunu, savaldīt savas dusmas, kļūt lēnprātīgi un izkopt mūsu Glābēja rakstura īpašības. Viņš ir rādījis mums ceļu. Viņš ir sniedzis mums ideālu paraugu un pavēlējis, lai katrs no mums kļūtu tāds kā Viņš. Viņš aicina mūs sekot — sekot Viņa priekšzīmei, kļūstot tādiem kā Viņš. Par šo patiesību es liecinu Viņa svētajā Vārdā, patiesi Jēzus Kristus Vārdā, āmen.