Dieva aicināti sludināt Viņa vārdu
Elders Rendijs D. Fanks
no Septiņdesmitajiem
Ja jūs būsiet pazemīgi, paklausīgi un uzklausīsiet Svētā Gara balsi, kalpošana misijā darīs jūs ļoti laimīgus.
Kad pagājušā gada aprīlī tiku atbalstīts par Augstāko pilnvaroto, es kalpoju par misijas prezidentu Indijā. Kalpojot es varēju personīgi pārliecināties par to, ko man bija teicis kāds bijušais misijas prezidents: „Šīs Baznīcas misionāri ir vienkārši apbrīnojami.”1
Viens no daudziem izciliem misionāriem, ar kuru mēs ar māsu Fanku vienlaicīgi kalpojām, bija elders Pokrels no Nepālas. Būdams baznīcas loceklis tikai divus gadus, viņš tika aicināts doties misijā uz Bangaluru pilsētu Indijā, kur sarunvaloda bija angļu. Ja prasītu viņam, viņš teiktu, ka nebija tam īsti labi sagatavojies. Tas bija pats par sevi saprotams. Viņš nekad nebija redzējis misionārus līdz brīdim, kad pats par tādu kļuva, jo Nepālā nav neviena gados jauna misionāra. Un viņš nepārvaldīja angļu valodu pat tik lielā mērā, lai saprastu misijas aicinājumā iekļautos norādījumus. Kad viņš ieradās misionāru apmācību centrā, izejamo bikšu, baltu kreklu un kaklasaišu vietā viņš bija paņēmis līdzi, runājot viņa vārdiem: „Piecas džinsu bikses, dažus T-kreklus un lielu daudzumu matu želejas.”2
Viņš teica, ka pat, saņemot piemērotu apģērbu, misijas pirmajās nedēļās visu laiku jutis, ka nav pietiekami kvalificēts šim darbam. Viņš apraksta šo misijas posmu, sakot: „Man bija grūti runāt angļu valodā, un arī pats darbs bija tikpat liels izaicinājums. … Turklāt, es biju izsalcis, noguris un ārkārtīgi ilgojos pēc mājām. … Par spīti šiem grūtajiem apstākļiem, es biju apņēmības pilns. Es jutos vārgs un nepiemērots. Šādos brīžos es lūdzu, lai Debesu Tēvs man palīdz. Un ikreiz, bez izņēmuma, lūdzot, es saņēmu mierinājumu.”3
Kaut arī misionāru darbs elderam Pokrelam izvērtās par izaicinājumu, viņš kalpoja ar lielu ticību un uzticību, cenšoties izprast un sekot tam, ko apguva, lasot Svētos Rakstus un Sludini Manu evaņģēliju, kā arī uzklausot savus misijas vadītājus. Viņš kļuva par spēcīgu, angļu valodā runājošu evaņģēlija skolotāju un par izcilu vadītāju. Pēc savas misijas, kādu laiku pavadījis Nepālā, viņš atgriezās Indijā, lai turpinātu izglītoties. Kopš janvāra viņš kalpo par draudzes prezidentu Deli pilsētā. Pateicoties ievērojamajai izaugsmei, kuru pieredzēja, kalpojot misijā, viņš ievērojami sekmē baznīcas izaugsmi Indijā.
Kā gan jaunietis, kurš nekad agrāk nebija redzējis misionāru, varēja kļūt par tik garīgi spēkpilnu misionāru? Kā jūs, kalpojot misijā, varat iegūt garīgu spēku, lai atvērtu durvis un sirdis, kā arī uzsāktu saraksti ar cilvēkiem misijā, kurā kalposit? Kā vienmēr atbildi uz to var rast Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu un apustuļu vārdos.
Kad 1837. gada jūlijā Anglijā tika uzsākts sludināt evaņģēliju, Tas Kungs atklāja: „Katram, ko jūs sūtīsit Manā Vārdā, ar savu brāļu, Divpadsmito, balsi, jūsu pienācīgi ieteiktu un pilnvarotu, būs spēks atvērt Manas valstības durvis katrai tautai, kurp vien jūs tos sūtīsit.”4
Lai kurp arī jūs nosūtītu, lai kādā misijā jūs tiktu norīkoti, atcerieties, ka Divpadsmito loceklis ir pienācīgi ieteicis jūs šim uzdevumam un ka jūs ir aicinājis Tā Kunga pravietis. Jūs esat tikuši aicināti „caur pravietojumu un roku uzlikšanu.”5
Un Tas Kungs ir darījis zināmus savus nosacījumus. Viņš ir teicis, ka šis apsolījums piepildīsies „tiktāl, cik (kas nozīmē, ka apsolījums tiks piepildīts, ja viņi (domājot norīkotos misionārus) [1] pazemosies Manā priekšā un [2] paliks Manā vārdā, un [3] uzklausīs Mana Gara balsi.”6
Tā Kunga apsolījumi ir skaidri. Lai iegūtu garīgo spēku, kas nepieciešams Dieva valstības durvju atvēršanai tajā valstī, uz kuru tiekat nosūtīti, jums jābūt pazemīgiem un paklausīgiem, kā arī jāspēj sadzirdēt Svēto Garu un sekot Tam.
Visas šīs īpašības ir savstarpēji saistītas. Ja jūs būsiet pazemīgi, jūs gribēsiet būt paklausīgi. Ja jūs būsiet paklausīgi, jūs jutīsit Svēto Garu. Svētajam Garam ir izšķiroša loma, jo, kā mācījis prezidents Ezra Tafts Bensons: „Bez Svētā Gara jūs nekad negūsit panākumus, neskatoties uz saviem talantiem un spējām.”7
Kalpojot par misijas prezidentu, es laiku pa laikam intervēju misionārus, kuriem bija grūtības, jo viņi vēl nebija pilnībā attīrījušies. Viņi neīstenoja savu garīgo potenciālu. Lai cik smagi viņi strādāja vai cik daudz laba darīja, viņi nespēja rast mieru un baudīt Svētā Gara klātbūtni, kamēr nebija kļuvuši pazemīgi, visā pilnībā nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Glābēja žēlastību un labvēlību.
Tas Kungs liek, lai Viņa kalpi būtu pazemīgi, jo garīgās atveseļošanās process sākas ar salauztu sirdi. Padomājiet par visu labo, kas notiek lūšanas procesa rezultātā! Augsne tiek lauzīta jeb uzarta kviešu stādīšanai. Kvieši tiek salauzīti un apstrādāti, lai pagatavotu maizi. Maize tiek lauzta, lai kļūtu par Svētā Vakarēdiena simbolu. Kad cilvēks, kurš nožēlojis grēkus, pieņem Svēto Vakarēdienu ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, viņš vai viņa kļūst vesels.8 Ja mēs nožēlojam grēkus un caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu topam veseli, mēs varam daudz pilnvērtīgāk kalpot Savam Glābējam. „Jā, nāciet pie Viņa un upurējiet visu savu dvēseli kā upuri Viņam.”9
Ja jūs nomāc grēki, kurus būtu jānožēlo, lūdzu, dariet to nekavējoties! Dziedinot ciešanu nomocītos, Glābējs bieži aicināja viņus piecelties. Svētie Raksti vēsta, ka viņi to darīja uzreiz un nekavējoties.10 Ja jūs vēlaties tapt dziedināti, atbrīvojoties no savām garīgajām ciešanām, lūdzu, pieņemiet Viņa aicinājumu piecelties! Nekavējoties runājiet ar savu bīskapu, draudzes prezidentu vai misijas prezidentu, šai pašā brīdī uzsākot grēku nožēlas procesu.
Izpirkšanas dziedinošais spēks dāvās mieru jūsu dvēselei un jūs atkal varēsiet sajust Svēto Garu. Glābējs pienesa neizmērojamu upuri, bet mūsu grēki — lai vai cik un kādi tie būtu — var tikt uzskaitīti un izsūdzēti, atmesti un piedoti. „Un cik liels ir Viņa prieks par dvēseli, kas nožēlo grēkus!”11
Mācībā un Derībās ir dots iespaidīgs apsolījums: „Lai tikumība rotā tavas domas nepārtraukti; un tad tava paļāvība kļūs stipra Dieva klātbūtnē.”12 Dzīvojot tikumīgi, jūs jutīsit mieru un pārliecību par savu cienīgumu Dieva priekšā un ar jums būs Svēta Gara spēks.13
Daži jauni baznīcas locekļi vai tie, kas nesen atsākuši aktīvi apmeklēt baznīcu, iespējams, teiks: „Es tagad esmu cienīgs un vēlos kalpot, taču nezinu, vai man ir pietiekami daudz zināšanu.” Aprīlī prezidents Tomass S. Monsons mācīja mums: „Zināšanas par patiesību un atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem var saņemt, paklausot Dieva pavēlēm.”14 Cik gan mierinoša ir apziņa, ka caur paklausību mēs saņemam zināšanas!
Citiem cilvēkiem, domājot par kalpošanu, varētu šķist, ka viņi nav pietiekami talantīgi, spējīgi vai pieredzējuši. Ja jūs nomoka šādas bažas, atsauciet atmiņā eldera Pokrela pieredzi. Sagatavojieties, cik labi vien varat, un paturiet prātā, ka mūsu Debesu Tēvs vairos jūsu pazemīgo un paklausīgo pūliņu augļus. Elders Ričards G. Skots ir devis šādu uzmundrinošu padomu: „Ja mēs ievērojam Tā Kunga baušļus un nesavtīgi kalpojam Viņa bērniem, mēs gluži dabiski saņemam Dieva spēku — spēku paveikt vairāk, nekā spētu paši saviem spēkiem. Mūsu sapratne, mūsu talanti un spējas vairojas, jo Tas Kungs dod mums Savu spēku un izturību.”15
Ja jūs paļausities uz To Kungu un Viņa labestību, Visvarenais Dievs darbosies caur jums, svētot Savus bērnus.16 Elders Holings no Nevadas apguva to jau pašā misijas sākumā. Nākamajā dienā pēc ierašanās Indijā viņš kopā ar mani un māsu Fanku devās uz Rajahmundri — savu pirmo kalpošanas vietu. To pašu pēcpusdienu elders Holings kopā ar elderu Ganaparamu devās apciemot kādu baznīcas locekli un viņas māti. Viņas māte vēlējās uzzināt par šo baznīcu, jo bija redzējusi, kā evaņģēlijs svētī viņas meitas dzīvi. Māsa Fanka pievienojās viņiem, lai sniegtu savu atbalstu. Misionāri bija plānojuši mācīt angļu valodā, taču šī sieviete runāja vienīgi telugu valodā, tādēļ viens no draudzes brāļiem bija ieradies, lai mācīto pārtulkotu.
Eldera Holinga uzdevums šajā pirmajā pārrunā bija mācīt par Pirmo vīziju, citējot pravieša Džozefa Smita vārdus. Kad pienāca laiks runāt, zinot, ka viņa teikto tāpat vajadzēs pārtulkot, viņš vērsās pie māsas Fankas ar jautājumu: „Vai man to citēt vārds vārdā?”
Viņa atbildēja: „Citē vārds vārdā, lai Svētais Gars var liecināt par to, ko tu saki.”
Kamēr šis jaunais misionārs sirsnīgi stāstīja par Pirmo vīziju, citējot pravieša vārdus, šīs dārgās māsas sejas izteiksme izmainījās. Viņas acīs parādījās asaras. Kad elders Holings pabeidza savu brīnišķīgo vēstījumu, vēl pirms viņa teiktais tika pārtulkots, viņa asarām acīs savā dzimtajā valodā pajautāja: „Vai es varu kristīties? Un vai jūs varētu mācīt manu dēlu?”
Mani jaunie kalpošanas biedri, cilvēku durvis un sirdis ik dienu atveras evaņģēlija vēstījumam — vēstījumam, kas dāvā cerību, mieru un prieku Dieva bērniem visā pasaulē. Ja jūs būsiet pazemīgi, paklausīgi un uzklausīsiet Svētā Gara balsi, kalpošana misijā darīs jūs ļoti laimīgus.17 Šis ir brīnišķīgs laiks, kad būt par misionāru, — laiks, kad Tas Kungs paātrina Savu darbu!
Es liecinu par mūsu Glābēju Jēzu Kristu un Viņa „dievišķo pavēli”18 iet un darīt par mācekļiem visas tautas.19 Šī ir Viņa Baznīca. Viņš vada to caur mūsdienu praviešiem un apustuļiem. Visu nākamo stundu mūs mācīs Augstākais prezidijs. Kaut nu mēs būtu tik „apķērīgi”20 kā Mormons, lai, saņemot aicinājumu, varētu būt cienīgi un spētu paziņot ar Svētā Gara spēku: „Lūk, es esmu Jēzus Kristus, Dieva māceklis. Viņš mani ir aicinājis sludināt Viņa vārdu starp Viņa ļaudīm, lai tie varētu iegūt mūžīgo dzīvi.”21 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.