Patiesie gani

Prezidents Tomass S. Monsons

Caur mājmācību tiek atbildētas daudzas lūgšanas, un tā ļauj mums saskatīt pārmaiņas, kas var notikt cilvēku dzīvē.

Šovakar Konferenču centrā Soltleiksitijā un citās vietās tuvu un tālu ir sapulcējušies tie, kuriem ir Dieva priesterība. Patiesi jūs esat „ķēnišķīgi priesteri” — pat „izredzēta cilts”, kā paziņoja apustulis Pēteris.¹ Es jūtos pagodināts par privilēģiju uzrunāt jūs.

Kad es biju bērns, katru vasaru mūsu ģimene brauca uz Provo kanjonu aptuveni 72 kilometrus uz dienvidiem un nedaudz uz austrumiem no Soltleiksitijas, kur mēs vairākas nedēļas pavadījām ģimenes mājiņā. Mēs, zēni, vienmēr ļoti vēlējāmies iet makšķerēt uz upi vai peldēties, un mēs parasti centāmies mudināt manu tēvu braukt nedaudz ātrāk. Toreiz manam tēvam bija 1928. gada Oldsmobīlis. Ja viņš brauca ātrāk par 56 km/h, mana māte teica: „Brauc lēnāk! Brauc lēnāk!” Es parasti teicu: „Spied gāzes pedāli, tēti! Brauc ātrāk!”

Tēvs parasti visu ceļu līdz Provo kanjonam brauca ar ātrumu 56 km/h, līdz mēs izbraucām kādu ceļa līkumu, un mūsu ceļojumu apturēja avju bars. Mēs tad skatījāmies, kā simtiem avju garā rindā šķērsoja ceļu, šķietami bez gana, dažiem suņiem rejot uz tām. Tālumā pašā galā mēs redzējām avju ganu uz zirga — bez iemauktiem, tikai ar pavadu. Viņš dažreiz sēdēja seglos sakumpis un snauduļoja, jo zirgs zināja, kurp jāiet, un rejošie suņi paveica nepieciešamo darbu.

Salīdziniet to ar skatu, ko es redzēju Minhenē, Vācijā, pirms daudziem gadiem. Bija svētdienas rīts, un mēs devāmies uz misionāru konferenci. Kad paskatījos ārā pa misijas prezidenta automašīnas logu, es ieraudzīju ganu ar nūju rokās, vadot avis. Tās sekoja viņam, lai kur viņš ietu. Ja viņš devās pa kreisi, tās sekoja viņam pa kreisi. Ja viņš gāja pa labi, tās sekoja viņam pa labi. Es salīdzināju patiesu ganu, kas vadīja savas avis, ar avju ganu, kas pavirši jāja zirgā aiz savām avīm.

Jēzus teica: „ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis.”² Viņš mums sniedz pilnīgu paraugu tam, kādam vajadzētu būt patiesam ganam.

Brāļi, tāpēc, ka mums ir Dieva priesterība, mums ir ganīšanas pienākums. Tas Kungs Savā gudrībā ir nodrošinājis vadlīnijas, kā mēs varam būt gani baznīcas ģimenēm, kurām mēs varam kalpot, kuras mēs varam mācīt un kurām mēs varam liecināt. Šo aktivitāti sauc par mājskološanu, un tieši par to es šovakar vēlos ar jums runāt.

Katras baznīcas bīskapijas bīskaps pārrauga priesterības nesēju nozīmēšanu par mājskolotājiem, lai viņi katru mēnesi apmeklētu baznīcas locekļus mājās. Viņi dodas mājskološanā pa pāriem. Kur iespējams, jauns vīrietis, priesteris vai skolotājs Ārona priesterībā, pavada pieaugušo, kuram ir Melhisedeka priesterība. Kad viņi iet to cilvēku mājās, par kuriem viņi ir atbildīgi, Ārona priesterības nesējam būtu jāpiedalās mācīšanā. Šādi uzdevumi palīdzēs sagatavot šos jaunos vīriešus misijām, kā arī visa mūža kalpošanai priesterībā.

Mājskološanas programma ir atbilde uz mūsdienu atklāsmi, kas uzdod tiem, kuri ir ordinēti priesterībā, „mācīt, izskaidrot, skubināt, kristīt … un apmeklēt mājās katru baznīcas locekli, un skubināt tos lūgt Dievu balsī un slepenībā, un izpildīt visus ģimenes pienākumus, … vienmēr uzraudzīt baznīcas locekļus, un būt ar tiem un stiprināt tos; un skatīties, lai baznīcā nebūtu nekrietnības, nedz cietsirdības savā starpā, nedz melu, aprunāšanas, nedz ļauna runāšanas.”³

Prezidents Deivids O. Makejs pamācīja: „Mājskološana ir viena no mūsu visneatliekamākajām un visvērtīgākajām iespējām audzināt un iedvesmot, dot padomu un vadīt mūsu Tēva bērnus. … [Tā] ir dievišķa kalpošana, dievišķs aicinājums. Mūsu kā Mājskolotāju pienākums ir ienest … garu katrās mājās un sirdī. Mīlestība pret šo darbu un mūsu labākās pūles nesīs nebeidzamu mieru, prieku un gandarījumu [cēlam] un uzticamam Dieva bērnu [skolotājam].”⁴

Mormona Grāmatā mēs lasām, ka Alma „iesvētīja visus viņu priesterus un visus viņu skolotājus; un neviens netika iesvētīts, ja vien viņi nebija taisnīgi vīri.

Tādēļ viņi uzraudzīja savu tautu un baroja viņus ar to, kas pieder pie taisnības.”⁵

Veicot savus mājskološanas pienākumus, mēs būsim gudri, ja uzzināsim un sapratīsim katras ģimenes locekļu grūtības, lai mēs spētu efektīvi mācīt un sniegt palīdzību.

Mājskološanas apmeklējums droši vien būs sekmīgāks, ja tikšanās būs norunāta iepriekš. Lai ilustrētu šo domu, es pastāstīšu par kādu pieredzi, kas man bija pirms vairākiem gadiem. Tajā laikā Misionāru rīcības komitejā kalpoja Spensers V. Kimbals, Gordonu B. Hinklijs un Tomass S. Monsons. Kādu vakaru brālis un māsa Hinkliji rīkoja vakariņas savās mājās komitejas locekļiem un viņu sievām. Mēs bijām tikko kā pabeiguši garšīgu maltīti, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Prezidents Hinklijs atvēra durvis un ieraudzīja pie tām stāvam vienu no saviem mājskolotājiem. Mājskolotājs teica: „Es zinu, ka neesmu sarunājis tikšanos, un man līdzi nav mana pārinieka, taču es sajutu, ka man jānāk šovakar. Es nezināju, ka jums būs ciemiņi.”

Prezidents Hinklijs laipni ieaicināja mājskolotāju ienākt un apsēsties, un apmācīt trīs apustuļus un viņu sievas par mūsu kā baznīcas locekļu pienākumiem. Ar nelielu satraukumu mājskolotājs izdarīja labāko, ko spēja. Prezidents Hinklijs pateicās viņam par apmeklējumu, pēc kā mājskolotājs steidzīgi devās prom.

Es minēšu vēl vienu piemēru, kā nepareizi veikt mājskološanu. Prezidents Merions Dž. Romnijs, kurš bija padomnieks Augstākajā prezidijā pirms vairākiem gadiem, mēdza stāstīt par savu mājskolotāju, kurš reiz ieradās Romniju mājā kādā aukstā ziemas vakarā. Viņš turēja savu cepuri rokā un izturējās nervozi, kad viņu aicināja apsēsties un sniegt savu vēstījumu. Paliekot stāvam kājās, viņš teica: „Es jums teikšu, brāli Romnij, ka ārā ir auksts un es atstāju savu automašīnu darbojamies, lai nenoslāptu dzinējs. Es vienkārši pienācu, lai varētu pateikt bīskapam, ka esmu veicis savus mājskološanas apmeklējumus.”⁶

Prezidents Ezra Tafts Bensons, pēc prezidenta Romnija pieredzes atstāstīšanas kādā priesterības nesēju sapulcē, teica: „Mēs varam veikt mājskološanu labāk, brāļi, — daudz labāk!”⁷ Es piekrītu.

Mājskološana ir kas vairāk par automātisku apmeklējumu reizi mēnesī. Mūsu pienākums ir mācīt, iedvesmot, motivēt un tad, kad apmeklējam tos, kas nav aktīvi, atgriezt aktivitātē un galu galā palīdzēt Dieva dēliem un meitām gūt paaugstināšanu.

Lai palīdzētu mūsu pūliņos, es dalīšos šajā gudrajā padomā, kas noteikti attiecas uz mājskolotājiem. To teica Ābrahāms Linkolns: „Ja vēlaties pārliecināt cilvēku pieņemt jūsu nostāju, vispirms pārlieciniet viņu, ka esat viņa patiess draugs.”⁸ Prezidents Ezra Tafts Bensons skubināja: „Svarīgāk par visu, esiet patiess draugs tiem cilvēkiem un ģimenēm, kuras mācāt. … Draugs dara vairāk par pienākuma apziņas dzītu vizīti katru mēnesi. Draugs vairāk uztraucas par palīdzības sniegšanu cilvēkiem, nekā par nopelnu saņemšanu. Draugs rūpējas. Draugs [izrāda] mīlestību. Draugs uzklausa, un draugs piedāvā palīdzību.”⁹

Caur mājmācību tiek atbildētas daudzas lūgšanas, un tā ļauj mums saskatīt pārmaiņas, kas var notikt cilvēku dzīvē.

Tam piemērs ir Diks Hammers, kas ieradās Jūtā ar Civilo restaurācijas korpusu Lielās Depresijas laikā. Viņš satika un apprecēja jaunu pēdējo dienu svēto sievieti. Viņš atvēra Dika kafejnīcu Seintdžordžā, Jūtā, kas kļuva par iecienītu tikšanās vietu.

Mans draugs Vilards Mailns bija nozīmēts par Hammeru ģimenes mājskolotāju. Tā kā arī es pazinu Diku Hammeru, jo biju iespiedis viņa kafejnīcas ēdienkarti, es parasti jautāju savam draugam brālim Mailnam, kad apmeklēju Seintdžordžu: „Kā progresē mūsu draugs Diks Hammers?”

Atbilde parasti skanēja: „Viņš progresē, taču lēni.”

Kad Vilards Mailns un viņa pārinieks katru mēnesi apmeklēja Hammeru mājas, viņiem vienmēr izdevās sniegt kādu evaņģēlija vēstījumu un dalīties savās liecībās ar Diku un viņa ģimeni.

Pagāja gadi, un tad kādu dienu man piezvanīja Vilards ar labām ziņām. „Brāli Monson,” viņš iesāka, „Diks Hammers ir pievērsts ticībai un plāno tikt kristīts. Viņš ir 90-ajā savas dzīves gadā, un mēs esam bijuši draugi visu savu pieauguša cilvēka mūžu. Viņa lēmums priecē manu sirdi. Es esmu bijis viņa mājskolotājs daudzus gadus.” Vilarda balsī bija jūtamas emocijas, kad viņš sniedza savu iepriecinošo vēsti.

Brālis Hammers tiešām tika kristīts un pēc gada devās uz skaisto Seintdžordžas templi, kur saņēma savu endaumentu un saistīšanas svētības.

Es pajautāju Vilardam: „Vai tu jebkad zaudēji drosmi, būdams viņa mājskolotājs tik ilgu laiku?”

Viņš atbildēja: „Nē, tas bija katru pūļu vērts. Kad es redzu prieku, ko ir sajutuši Hammeru ģimenes locekļi, mana sirds pildās ar pateicību par svētībām, ko evaņģēlijs ir atnesis viņu dzīvē, un par privilēģiju, kas man ir bijusi, kaut kādā veidā palīdzēt. Es esmu laimīgs cilvēks.”

Brāļi, mums būs privilēģija gadu gaitā apmeklēt un mācīt daudzus cilvēkus — gan mazāk aktīvos, gan pilnīgi uzticīgos. Ja mēs esam apzinīgi savā aicinājumā, mums būs daudz iespēju svētīt citu cilvēku dzīvi. Tas, ka apmeklējam tos, kuri ir novērsušies no aktivitātes baznīcā, var kļūt par galveno iemeslu, kas galu galā palīdzēs viņiem atkal kļūt aktīviem.

Paturot šo domu prātā, piedāvāsim palīdzību tiem, par kuriem esam atbildīgi, un atvedīsim viņus pie Tā Kunga galda baudīt Viņa vārdu un Viņa Gara sadraudzību, lai viņi vairs „[nebūtu] svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime”.¹⁰

Ja kāds no jums ir kļuvis bezrūpīgs par saviem mājskološanas apmeklējumiem, es vēlētos teikt, ka tagad ir īstais laiks, lai no jauna veltītos savu mājskološanas pienākumu pildīšanai. Nolemiet tagad pielikt visas nepieciešamās pūles, lai aizsniegtu tos, par kuriem jums ir dota atbildība. Dažreiz var būt nepieciešams neliels uzmundrinājums arī jūsu mājskološanas pāriniekam, lai viņš atrastu laiku doties mājskološanā kopā ar jums, taču, ja būsiet neatlaidīgi, jūs gūsiet panākumus.

Brāļi, mūsu mājskološanas pūliņi ir vajadzīgi nepārtraukti. Šis darbs nekad nebeigsies, līdz mūsu Kungs un Skolotājs pateiks: „Jau diezgan.” Ir dzīves, kas jāuzlabo. Ir sirdis, kas jāaizskar. Ir dvēseles, kas jāglābj. Mūsu svēts pienākums ir uzmundrināt, aizskart un glābt tās dārgās dvēseles, kas ir uzticētas mūsu gādībā. Mums tas būtu jādara uzticīgi un ar prieka pilnām sirdīm.

Noslēgumā es vēršos pie viena īpaša parauga, lai raksturotu to, kādiem mājskolotājiem mums ir jābūt. Ir viens Skolotājs, kura dzīve bija dižāka par visām citām. Viņš mācīja par dzīvību un nāvi, pienākumu un likteni. Viņš dzīvoja, nevis lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu citiem, nevis lai saņemtu, bet lai dotu, nevis lai izglābtu Savu dzīvību, bet lai upurētu to par citiem. Viņš attēloja mīlestību, kas bija skaistāka par kaisli, nabadzību, kas bija vērtīgāka par dārgumiem. Par šo Skolotāju tika teikts, ka Viņš mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji.¹¹ Viņa likumi netika rakstīti uz akmens, bet cilvēku sirdīs.

Es runāju par vislielāko Skolotāju, kas ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls, visas cilvēces Glābējs un Pestītājs. Bībelē par Viņu teikts, ka Viņš „gājis apkārt, labu darīdams”.¹² Viņam esot mūsu uzticamajam padomdevējam un pilnīgajam paraugam, mēs saņemsim Viņa dievišķo palīdzību savos mājskološanas pienākumos. Dzīves tiks svētītas. Sirdis — mierinātas. Dvēseles — izglābtas. Mēs kļūsim par patiesiem ganiem. Lai tas tā varētu būt, es lūdzu diženā Gana, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.