Pieprasiet no jūsu derībām izrietošās svētības!

Linda Š. Rīvsa

Otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā

Ja mēs atjaunojam un godājam savas derības, mūsu slogi var tikt atviegloti un mēs varam turpināt tikt šķīstītas un stiprinātas.

Māsas, cik brīnišķīgi ir būt atkal kopā ar jums!

Nesen es tikos ar kādu sievieti, kura gatavojās kristīties. To svētdien, dodoties uz baznīcu, viņa bija mērojusi divas jūdzes (3 km), brienot pa dziļiem dubļiem. Viņa nekavējoties devās uz labierīcībām, novilka dubļainās drēbes, nomazgājās un uzģērba tīras svētdienas drēbes. Palīdzības biedrības sanāksmē šī sieviete pastāstīja par savu pievēršanos. Mani saviļņoja viņas spēcīgā vēlme tikt attīrītai un kļūt šķīstai caur grēku nožēlošanu un Glābēja veiktās Izpirkšanas upuri un viņas vēlme atteikties no savas „vecās dzīves”, lai slēgtu svētās derības ar mūsu Tēvu Debesīs. Viņa bija izšķīrusies ar savu draugu; centās pārvarēt kaitīgo ieradumus, lai dzīvotu saskaņā ar Gudrības vārdu; viņa bija atteikusies strādāt svētdienās; un zaudējusi mīļu cilvēku draudzību, paziņojot par ieceri kristīties. Viņa nepacietīgi vēlējās atmest visus savus grēkus, lai varētu tikt mazgāta tīra un sajust Glābēja pestījošo mīlestību. Torīt mani ļoti iedvesmoja viņas vēlme kļūt tīrai — gan fiziski, gan garīgi.

Mēs zinām, ka daudzas no jums ir nesušas līdzīgus upurus tādēļ, ka sajutušas Svētā Gara apliecinājumu un ilgojušās nožēlot grēkus, tikt kristītas un mazgātas tīras. Laikam jau nav tāda mirkļa, kad mēs vēl lielākā mērā sajustu Glābēja dievišķo mīlestību kā tad, kad nožēlojam grēkus un jūtam, kā Viņš pastiepj Savas mīlošās rokas, lai mūs ieskautu, apliecinot, ka mīl un ir mūs pieņēmis.

Pirms dažām nedēļām es klausījos Svētā Vakarēdiena lūgšanā un mani aizkustināja tas, cik izjusti priesteris izrunā katru tās vārdu. Vēlāk es piezvanīju šim priesterim, lai pateiktos par to, ka viņš palīdzēja padarīt Svētā Vakarēdiena pieņemšanu par ļoti garīgu pieredzi gan man, gan visai draudzei. Viņa paša gan nebija mājās, tādēļ atbildēja māte: „Ak, viņš tik ļoti priecāsies, ka jūs piezvanījāt! Šī bija pirmā reize, kad viņš saka Svētā Vakarēdiena lūgšanu, un mēs abi kopā tai gatavojāmies, apspriežot Svētā Vakarēdiena nozīmi un to, cik svarīgi cienīgi atjaunot savas kristību derības ar Glābēju.” Kā gan es mīlu šo dārgo māti par to, ka viņa mācīja savam dēlam par kristību derību spēku un par to, kā viņš var palīdzēt bīskapijas locekļiem to sajust!

Es pazīstu vēl kādu māti, kura gadiem ilgi sēdējusi baznīcā viena ar četriem maziem bērniem. Tā kā Svētā Vakarēdiena laikā šī māte tikai paretam var pievērsties domām par Glābēju, viņa ir izstrādājusi kādu plānu. Tagad viņa cenšas katru sestdienu pavadīt kādu laiku, pārskatot iepriekšējo nedēļu, domājot par savām derībām un grēkiem, kurus būtu jānožēlo. „Tādējādi,” viņa teic, „neatkarīgi no tā, kā mani bērni svētdien uzvedas, es esmu gatava pieņemt Svēto Vakarēdienu, atjaunot savas derības un izjust Izpirkšanas attīrošo spēku.”

Mīļās māsas, kādēļ Glābējs tik ļoti uzsvēra Svētā Vakarēdiena nozīmi? Cik nozīmīga loma mūsu dzīvē ir šai iknedēļas kristību derību atjaunošanai? Vai mēs atzīstam, ka Glābējs spēj mūs pilnībā attīrīt katru nedēļu, ja mēs cienīgi un pārdomāti pieņemam Svēto Vakarēdienu? Prezidents Boids K. Pekers liecina: „Saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēlija un Izpirkšanas apsolījumu … [savas dzīves beigās mēs] varēsim iziet cauri priekškaram, nožēlojuši visus [savus] grēkus un tikuši mazgāti tīri caur Kristus asinīm.”¹

Mūsu prezidijs ļoti priecājas, kad mūsu māsas un viņu ģimenes locekļi slēdz un ievēro derības, taču mums sāp sirds par tām no jums, kuras savā dzīvē saskaras ar lielām grūtībām, jo viņu mīļie ir lauzuši savas derības. Tas Kungs pavēlēja Nefija brālim, pravietim Jēkabam, runāt ar saviem brāļiem, aizbilstot par taisnīgajām sievietēm un bērniem viņa laikā. Es liecinu, ka viņa vārdi ir tikuši saglabāti tieši mūsdienām. Viņš runā ar mums tā, it kā mūs uzrunātu pats Glābējs. Liecinot vīriem un tēviem, Jēkabu nomāca lielas raizes:

„Tas sāpina mani, ka man ir jāsaka tik daudz bargu vārdu … jūsu sievu un jūsu bērnu priekšā, daudziem no kuriem jūtas ir ļoti maigas un šķīstas, un smalkas. …

Viņu siržu šņuksti paceļas uz Dievu. … Daudzas sirdis ir mirušas, dziļu brūču caurdurtas.”²

Sievietēm un bērniem, kuri ievēroja un ievēro derības gan tolaik, gan mūsdienās, Jēkabs apsolīja:

„Raugieties uz Dievu ar stingru prātu un lūdziet Viņu ar lielu ticību, Un Viņš mierinās jūs jūsu ciešanās. …

Paceliet savas galvas un saņemiet iepriecinošu Dieva vārdu, un mūžīgi baudiet Viņa mīlestību.”³

Māsas, es liecinu — ja mēs no visas sirds lūdzam mūsu Debesu Tēvu, atklājot savu dziļāko sāpi un kvēlākās vēlmes, mūsu lūgšanām piemīt liels spēks un mēs varam saņemt atbildes, „baudot” Svētos Rakstus un mūsdienu praviešu vārdus.

Pagājuši jau gandrīz trīs gadi, kopš postoša uguns izdedzināja mūsu iemīļoto vēsturisko Tabernaklu Provo, Jūtas štatā. Šīs zaudējums kļuva par lielu traģēdiju gan baznīcas locekļu, gan vietējās sabiedrības acīs. Daudzi prātoja: „Kādēļ Tas Kungs to pieļāva? Nav šaubu, ka Viņš varēja novērst vai apturēt šo ugunsgrēku.”

Pēc desmit mēnešiem, 2011. gada oktobra vispārējā konferencē, varēja saklausīt, kā auditorija ievelk elpu, izdzirdot prezidenta Tomasa S. Monsona paziņojumu, ka Tabernakla krāsmatām ir lemts kļūt par svētu templi — Tā Kunga namu! Un mēs pēkšņi sapratām, ka Tas Kungs vienmēr zina! Viņš neizraisīja ugunsgrēku, taču ļāva ugunij izpostīt ēkas iekšpusi. Viņš skatīja Tabernaklu kā krāšņu templi — kā pastāvīgu mājvietu, kur slēgt svētas un mūžīgas derības.⁴

Manas dārgās māsas, Tas Kungs ļauj, lai mēs tiktu pārbaudītas — dažkārt līdz pat maksimālajai izturības robežai. Mēs esam pieredzējušas, kā mūsu mīļo tuvinieku dzīve – un, iespējams, mūsu pašu dzīve – pārnestā nozīmē nodeg līdz pašiem pamatiem, un esam prātojušas, kādēļ mīlošais un gādīgais Debesu Tēvs to pieļauj. Taču Viņš neatstāj mūs pelnos, Viņš stāv ar pavērtām rokām, dedzīgi aicinot nākt pie Sevis. Viņš veido mūsu dzīvi par krāšņu templi, kur mūžīgi mūžam varēs mājot Viņa Gars.

Mācībā un Derībās 58:3–4 Tas Kungs mums saka:

„Jūs nevarat ieraudzīt ar savām miesīgajām acīm šinī laikā jūsu Dieva nodomu attiecībā uz tām lietām, kas nāks vēlāk, un godību, kas sekos pēc daudzām bēdām.

Jo pēc daudzām bēdām nāk svētības. Tādēļ tā diena nāk, kad jūs tiksit kronēti ar lielu godību; tā stunda vēl nav, bet ir tuvu.”

Māsas, es liecinu, ka Tam Kungam ir iecere katrai no mums. Nekas no notiekošā Viņu nepārsteidz un nešokē. Viņš zina visu un mīl visus. Viņš dedzīgi vēlas mums palīdzēt, mierināt un remdēt mūsu ciešanas, ja vien mēs paļaujamies uz Izpirkšanas spēku un godājam savas derības. Pieredzētās grūtības un pārbaudījumi var kļūt par to faktoru, kas vedina mūs nākt pie Viņa un pieķerties savām derībām, lai mēs varētu atgriezties Viņa klātbūtnē un saņemt visu, kas ir Tēvam.

Visu šo gadu man ir bijis nepieciešams un es esmu vēlējusies daudz lielākā mērā sajust Tā Kunga mīlestību, saņemt personīgu atklāsmi, lai labāk izprastu savas tempļa derības, un pieredzēt, ka mani slogi tiek atviegloti. Esmu vēlējusies gūt daudz dziļāku izpratni par savām tempļa derībām. Lūdzot īpaši pēc šīm svētībām, esmu jutusi, ka Gars vedina mani apmeklēt templi un daudz rūpīgāk ieklausīties katrā vārdā, kas tur teikts, pasludinot man dotās svētības. Es liecinu, ka esmu centusies rūpīgāk ieklausīties un pielietot savu ticību, tādēļ Tas Kungs ir bijis pret mani žēlīgs un ir palīdzējis darīt vieglus manus slogus. Viņš ir palīdzējis man sajust dziļu mieru attiecībā uz lūgšanām, kuras pagaidām nav atbildētas. Tas Kungs ir saistīts un turēs savus solījumus, ja mēs ievērosim savas derības un pielietosim savu ticību.⁵ Nāciet uz templi, mīļās māsas, un pieprasiet savas svētības!

Es vēlos pieskarties vēl vienam aspektam, kas var iedvest pārliecību un stiprināt mūsu ticību. Mums kā sievietēm dažkārt ir tendence būt ļoti paškritiskām. Tādos brīžos mums būtu jātiecas pēc Svētā Gara vadības un jāvaicā: „Vai Debesu Tēvs vēlas, lai es par sevi tā domāju, vai arī tas ir Sātans, kurš cenšas mani sagraut?” Atminieties mūsu Debesu Tēva dabu — Viņš ir pilns mīlestības un līdzcietības.⁶ Viņš vēlas mūsu iedvesmot, nevis sagraut.

Kā baznīcas locekles mēs dažkārt uzskatām, ka mums būtu jābūt daļai no „ideālas PDS ģimenes”, lai Tas Kungs mūs pieņemtu. Mēs bieži domājam, ka neesam cienīgas iekļūt Valstībā vai tur neiederamies, jo neiekļaujamies šajā ideālā. Dārgās māsas, kad viss būs pateikts un padarīts, mūsu Debesu Tēva acīs nozīme būs tikai tam, cik labi mēs esam turējušas savas derības un cik lielā mērā esam centušās sekot mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, piemēram.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Pateicoties Viņa veiktās Grēku Izpirkšanas upurim, mēs katru nedēļu varam tikt mazgātas tīras, cienīgi pieņemot Viņa Svēto Vakarēdienu. Ja mēs atjaunojam un godājam savas derības, mūsu slogi var tikt atviegloti un mēs varam turpināt tikt šķīstītas un stiprinātas, lai savas dzīves beigās tiktu atzītas par paaugstināšanas un mūžīgās dzīves cienīgām. Par to es liecinu mūsu mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.