Pastāvīgi un cieši turēties

Elders Kevins S. Hamiltons

no Septiņdesmitajiem

Kaut mēs pastāvīgi un cieši turētos pie dzelzs margas, kas vada uz Debesu Tēva klātbūtni.

Mans tēvs spēja atsaukt atmiņā to dienu un to brīdi, kad viņa ģimene — tēvs, māte un četri bērni — pameta baznīcu, un daudzi no viņiem šīs dzīves laikā vairs neatgriezās. Viņš bija 13 gadus vecs diakons, un tolaik ģimenes no rīta apmeklēja Svētdienas skolu, bet Svētā Vakarēdiena sanāksme notika pēcpusdienā. Skaistā pavasara dienā, kad viņi bija atgriezušies mājās pēc svētdienas rīta sanāksmēm un kopīgi ieturēja ģimenes pusdienas, viņa māte pagriezās pret tēvu un vienkārši pavaicāja: „Dārgais, kā tu domā, vai mums šopēcpusdien vajadzētu doties uz Vakarēdiena sanāksmi vai izbraukt kopā ar ģimeni uz laukiem?”

Manam tēvam nekad nebija ienācis prātā, ka Vakarēdiena sanāksmei varētu būt kāda alternatīva, taču viņš un viņa trīs pusaugu brāļi un māsas saslējās un uzmanīgi ieklausījās. Svētdienas pēcpusdienas izbraukums uz laukiem visdrīzāk bija jauks ģimenes pasākums, taču šis šķietami maznozīmīgais lēmums aizsāka jaunu virzienu, kas galu galā attālināja viņa ģimeni no baznīcas — līdz ar tās drošību, aizsardzību un svētībām —, uzvedot uz pavisam cita ceļa.

Sniedzot mācību tiem no mums, kuri mūsdienās varētu just kārdinājumu izvēlēties kādu citu ceļu, Mormona Grāmatas pravietis Lehijs dalījās ar savu ģimeni vīzijā, kurā bija redzējis „neskaitāmus ļaužu pulkus, daudzi no kuriem spiedās uz priekšu, lai viņi varētu sasniegt taku, kas veda uz koku, pie kura [viņš stāvēja].

Un … viņi nāca uz priekšu un iesāka iet pa taku, kas veda uz to koku.

Un … tur izcēlās tumsības migla, … tā ka tie, kas bija uzsākuši taku, pazaudēja savu ceļu, ka viņi noklīda un pazuda”¹.

Lehijs redzēja vēl otru ļaužu grupu, „spiežoties uz priekšu, un viņi nāca uz priekšu un satvēra dzelzs margas galu; un viņi virzījās uz priekšu caur tumsības miglu, turoties pie margas no dzelzs, līdz kamēr viņi atnāca un nobaudīja koka augli”. Diemžēl, „kad viņi bija nobaudījuši koka augli, viņi pameta acis apkārt, it kā viņi būtu nokaunējušies” to dēļ, kas bija „lielajā un plašajā ēkā”, kuri „izsmēja un rādīja ar pirkstiem uz tiem, kas bija atnākuši un nobaudījuši augli”. Tad šie cilvēki „atkrita uz aizliegtajām takām un pazuda”². Viņi nespēja vai varbūt nemaz nevēlējās pastāvēt līdz galam.

Taču tur bija vēl arī trešā grupa, kas ne vien veiksmīgi nonāca līdz dzīvības kokam, bet arī vēlāk neatkrita. Par šo grupu Rakstos teikts, ka viņi virzījās „uz priekšu, pastāvīgi cieši turoties pie margas no dzelzs, kamēr viņi atnāca un nometās zemē, un nobaudīja tā koka augli”³. Dzelzs marga šai ļaužu grupai nozīmēja vienīgo drošību un aizsardzību, ko viņi varēja rast, un viņi pastāvīgi un cieši pie tās turējās; viņi atteicās to atlaist, pat ja tas bija kaut kas tik nebūtisks kā svētdienas pēcpusdienas izbraukums uz laukiem.

Par šo ļaužu grupu elders Deivids A. Bednārs ir mācījis: „Atslēgas frāze šajā pantā ir „pastāvīgi cieši turoties” pie dzelzs margas. … Iespējams, šī trešā ļaužu grupa pastāvīgi lasīja un studēja, un iedziļinājās Kristus vārdos. … Šī ir tā grupa, kurai jums un arī man jācenšas pievienoties.”⁴

Tie no mums, kas mūsdienās pievienojušies Dieva baznīcai, esam noslēguši derību sekot Jēzum Kristum un paklausīt Dieva baušļiem. Kristoties mēs noslēdzām derību stāvēt kā Glābēja liecinieki⁵, palīdzēt vājajiem un trūcīgajiem⁶, ievērot Dieva baušļus un vajadzības gadījumā nožēlot grēkus, jo, kā mācīja apustulis Pāvils, „visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”⁷.

Katru nedēļu mums ir iespēja apmeklēt dievkalpojumu, kur mēs varam atjaunot savas derības, pieņemot maizi un ūdeni Svētā Vakarēdiena priekšraksta laikā. Pateicoties šai vienkāršajai rīcībai, mēs varam no jauna apņemties sekot Jēzum Kristum un nožēlot grēkus, kad esam pieļāvuši kļūdas. Savukārt Dievs mums apsola dāvāt Savu Garu, kas mūs vadīs un pasargās.

Saskaņā ar Sludini Manu evaņģēliju misionāri māca, ka mēs saņemam atklāsmi un liecību, apmeklējot baznīcas sanāksmes svētdienās: „Apmeklējot baznīcas sanāksmes un kopīgi pielūdzot, mēs stiprinām cits citu. Mēs tiekamies ar draugiem un ģimenes locekļiem un gūstam jaunus spēkus. Mēs stiprinām savu ticību, studējot Svētos Rakstus un turpinot apgūt atjaunoto evaņģēliju.”⁸

Kādam varbūt radīsies jautājums, kādēļ mums svētdienās ir trīs dažādas sanāksmes un kālab tās visas vajadzīgas. Īsumā aplūkosim šīs trīs sanāksmes:

Dalība Svētā Vakarēdiena sanāksmē sniedz iespēju piedalīties Svētā Vakarēdiena priekšrakstā. Mēs atjaunojam savas derības, saņemam vairāk Svētā Gara un iegūstam papildu svētību — tikt Svētā Gara mācītiem un iedvesmotiem.
Svētdienas skola dod mums iespēju „[mācīt] cits citam valstības mācību”⁹, lai visi varētu iedvesmoties un priecāties kopā”¹⁰. Izprotot atjaunotā evaņģēlija mācības, mēs gūstam lielu spēku un iekšējo mieru.
Priesterības sanāksmēs vīrieši un jaunie vīrieši var „māc[īties] savu pienākumu”¹¹ un „tikt apmācīti pilnīgāk”¹², bet Palīdzības biedrības sanāksmes sniedz baznīcas sievietēm iespēju „vairot savu ticību …, stiprināt savas mājas un ģimeni un palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams”¹³.

Tāpat arī mūsu jaunajām sievietēm un bērniem ir savas sanāksmes un klases, kur tiek mācīts evaņģēlijs, lai sagatavotu viņus svarīgiem pienākumiem, kas gaida nākotnē. Ikvienā no šīm unikālajām, bet tajā pašā laikā savstarpēji saistītajām sanāksmēm, mēs apgūstam doktrīnu, sajūtam Garu un cits citam kalpojam. Kaut arī attāluma, braukšanas izmaksu vai veselības problēmu dēļ var tikt pieļauti izņēmumi, mums jācenšas apmeklēt visas savas svētdienas sanāksmes. Es apsolu, ka jūs gūsiet liela prieka un miera svētības, pielūdzot Dievu mūsu trīs stundu svētdienas sanāksmju laikā.

Mūsu ģimene ir apņēmusies apmeklēt visas mūsu svētdienas sanāksmes. Mēs esam atklājuši, ka tas stiprina mūsu ticību un padziļina mūsu izpratni par evaņģēliju. Mēs esam sapratuši, ka jūtamies labi par savu lēmumu apmeklēt mūsu baznīcas sanāksmes — sevišķi, kad atgriežamies mājās un turpinām ievērot sabatu. Mēs apmeklējam visas savas svētdienas sanāksmes pat, esot atvaļinājumā vai ceļojot. Viena no mūsu meitām nesen atrakstīja, lai pateiktu, ka ceļojuma laikā apmeklējusi baznīcu kādā pilsētā, piebilstot: „Jā, tēti, es apmeklēju visas trīs svētdienas sanāksmes.” Mēs zinām, ka viņa tika svētīta par šo taisnīgo lēmumu.

Katram no mums ir jāveic daudz izvēļu attiecībā uz to, kā ievērot sabata dienu. Mums vienmēr būs kāds „labs” pasākums, ko var un ko vajadzētu upurēt labākai izvēlei — apmeklēt baznīcas sanāksmes. Būtībā tas ir viens no veidiem, kā pretinieks „apmāna [mūsu] dvēseles un uzmanīgi [noved mūs] lejā”¹⁴. Viņš izmanto „labus” pasākumus, lai mudinātu aizstāt ar tiem „labākus” vai pat „vislabākos” pasākumus.¹⁵

Pastāvīga un cieša turēšanās pie margas nozīmē, ka mēs, cik bieži vien iespējams, apmeklējam visas savas svētdienas sanāksmes: Svētā Vakarēdiena sanāksmi, Svētdienas skolu un priesterības vai Palīdzības biedrības sanāksmi. Mūsu bērni un jaunieši attiecīgi apmeklē Sākumskolas, Jauno vīriešu vai Jauno sieviešu klases. Mums nekad nevajadzētu būt izvēlīgiem attiecībā uz to, kuras sanāksmes apmeklēsim. Mēs vienkārši cieši turamies pie Dieva vārda, pielūdzot Viņu un apmeklējot savas svētdienas sanāksmes.

Pastāvīga un cieša turēšanās pie margas nozīmē, ka mēs tiecamies turēt visus Dieva baušļus, ik dienas lūgt gan personīgi, gan kopā ar ģimeni un katru dienu studēt Svētos Rakstus.

Pastāvīga un cieša turēšanās pie margas ir daļa no Kristus doktrīnas, kas mācīta Mormona Grāmatā. Mēs pielietojam ticību Jēzum Kristum, nožēlojam savus grēkus, mainām savu sirdi un tad sekojam Viņam kristību ūdeņos un saņemam apstiprinošo Svētā Gara dāvanu, kura kalpo par ceļvedi un mierinātāju. Un tad, kā mācīja Nefijs, mēs līdz pat savas dzīves beigām „[virzāmies] uz priekšu, baudot Kristus vārdu”¹⁶.

Mani brāļi un māsas, mēs esam derības ļaudis. Mēs labprātīgi noslēdzam un ievērojam savas derības, un par to mums tiek apsolīta svētība, ka mums „tiks dots viss, kas ir … Tēvam”¹⁷. Pastāvīgi un cieši turoties pie margas, ievērodami savas derības, mēs tiksim stiprināti, lai varētu stāties pretī kārdinājumiem un pasaulīgajām likstām. Mēs spēsim virzīties uz priekšu pa šo laicīgo dzīvi ar visām tās grūtībām, kamēr tik tiešām nonāksim līdz kokam, kura augļi „ir paši vērtīgākie un kārojamākie pār visiem citiem augļiem”¹⁸.

Manam tēvam palaimējās apprecēt labu sievieti, kura mudināja viņu atgriezties savā bērnības dienu baznīcā un atsākt iet pa šo ceļu. Viņu uzticīgā dzīve ir svētījusi visus viņu bērnus, mazbērnus un tagad arī mazmazbērnus.

Gluži kā nelielais lēmums apmeklēt vai neapmeklēt kādu no sabata dienas baznīcas sanāksmēm ieviesa būtiskas pārmaiņas manu vecvecāku ģimenē, mūsu ikdienas lēmumiem būs būtiska ietekme uz mūsu dzīvi. Tādam šķietami mazsvarīgam lēmumam kā, piemēram, apmeklēt vai neapmeklēt Vakarēdiena sanāksmi var būt tālejošas, pat mūžīgas sekas.

Kaut mēs izvēlētos būt uzcītīgi un saņemt tās dižās svētības un aizsardzību, kas gūstama, kopīgi pulcējoties un ievērojot derības! Es lūdzu par to, kaut mēs pastāvīgi un cieši turētos pie dzelzs margas, kas vada uz Debesu Tēva klātbūtni! Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.