Spēks priesterībā
Elders Nīls L. Andersens
no Divpadsmit apustuļu kvoruma
Cilvēks var atvērt aizkarus, lai istabā ieplūstu siltā saules gaisma, taču viņam nepieder nedz saule, nedz tās izstarotā gaisma un siltums.
Priesterības svētības ir paredzētas visiem.
Kad bērni Svētā Vakarēdiena sanāksmē priecīgi dziedāja Sākumskolas dziesmu „Mīloši vārdi”, visi atzinīgi smaidīja. Kāda drosmīga māte, kura audzina piecus bērnus, uzmanīgi ieklausījās otrajā pantiņā: „Mājās ik brīdi jūtam mēs, kā svētī mūs priesterības spēks.”1 Viņa skumji nodomāja: „Maniem bērniem nekad nav bijušas šādas mājas.”2
Es vēršos pie šīs uzticīgās sievietes un jums visiem ar vēstījumu, ka mēs varam dzīvot tā, lai ik brīdi justu, kā mūs svētī priesterības spēks, lai arī kādi būtu mūsu apstākļi.
Dažkārt mēs priesterības spēku pārlieku sasaistām ar vīriešiem baznīcā. Priesterība ir Dieva spēks un pilnvaras, kas dotas, lai mēs varētu glābt un svētīt visus cilvēkus — gan vīriešus, gan sievietes, gan bērnus.
Cilvēks var atvērt aizkarus, lai istabā ieplūstu siltā saules gaisma, taču viņam nepieder nedz saule, nedz tās izstarotā gaisma un siltums. Priesterības svētības ir nesalīdzināmi dižākas par cilvēku, kam palūgts pienest šo dāvanu.
Priesterības svētību, spēka un solījumu saņemšana šajā dzīvē un pēc tās ir viena no mūsu dižajām iespējām un pienākumiem šajā laicīgajā dzīvē. Ja mēs esam cienīgi, priesterības priekšraksti bagātina mūsu dzīvi uz šīs Zemes un sagatavo mūs brīnišķīgiem apsolījumiem, kuri īstenosies pēc šīs dzīves. Tas Kungs teica: „Priekšrakstos tiek pasludināts dievišķības spēks.”3
Dievs ir sagatavojis īpašas svētības katram cienīgam cilvēkam, kas tiek kristīts, saņem Svēto Garu un regulāri pieņem Svēto Vakarēdienu. Templis dāvā mums vēl lielāku gaismu un spēku, apvienojumā ar mūžīgās dzīves apsolījumu.4
Visi priekšraksti aicina mūs vairot savu ticību Jēzum Kristum, kā arī slēgt un ievērot derības ar Dievu. Ievērojot šīs svētās derības, mēs saņemam priesterības spēku un svētības.
Vai tad mēs nesajūtam šo priesterības spēku savā dzīvē un neredzam, kā tas īstenojas arī citu baznīcas locekļu dzīvē, kuri ievēro savas derības? Mēs redzam, kā to saņem jaunpievērstie, kuri iznāk no kristību ūdeņiem, sajūtot, ka ieguvuši piedošanu, un jūtoties tīri. Mēs redzam, ka mūsu bērni un jaunieši ir jutīgāki pret Svētā Gara vadību un pamudinājumiem. Mēs redzam, kā tempļa priekšraksti kļūst par spēka un gaismas bāku taisnīgiem vīriešiem un sievietēm visā pasaulē.
Pagājušajā mēnesī es redzēju, kā jauns pāris, kuram nedēļu pēc piedzimšanas nomira dēliņš, rod ārkārtīgi lielu spēku tempļa saistīšanas apsolījumos. Caur priesterības priekšrakstiem šis jaunais pāris un mēs visi varam saņemt mierinājumu, spēku, aizsardzību, mieru un mūžīgus apsolījumus.5
Ko mēs zinām par priesterību.
Daži, izjūtot patiesu interesi, vaicās: „Ja priesterības spēks un svētības ir pieejamas visiem, kādēļ priesterības priekšrakstus izpilda tikai vīrieši?”
Kad eņģelis pajautāja Nefijam: „Vai tu zini Dieva labvēlību?”, Nefijs godīgi atbildēja: „Es zinu, ka Viņš mīl Savus bērnus, tomēr es nezinu visu lietu nozīmi.”6
Taču, runājot par priesterību, ir daudz kā tāda, ko mēs zinām.
Visi cilvēki ir līdzvērtīgi.
Mēs zinām, ka Dievs mīl visus Savus bērnus un neuzlūko cilvēka vaigu. „Viņš nevienam neliedz nākt pie Viņa, … nedz vīram, nedz sievai; … un visi ir vienādi Dieva priekšā.”7
Tikpat skaidri, kā mēs zinām, ka Dievs „vienādi” mīl gan Savus dēlus, gan meitas, mēs zinām arī to, ka vīrieši un sievietes netika radīti kā identiskas būtnes. Mēs zinām, ka dzimums ir būtiska iezīme, kas nosaka mūsu identitāti un mērķi gan laicīgajā, gan mūžīgajā dzīvē. Katram dzimumam ir uzticēti svēti pienākumi.8
Kopš pirmsākumiem.
Mēs zinām, ka Tas Kungs jau kopš pirmsākumiem ir iedibinājis kārtību, kādā tiek izmantota Viņa priesterība. „Ādamam pirmajam tika dota priesterība.”9 Noass, Ābrahāms un Mozus — visi izpildīja priesterības priekšrakstus. Jēzus Kristus bija un ir diženais augstais priesteris. Viņš aicināja apustuļus. „Ne jūs Mani esat izredzējuši,” Viņš teica, „bet Es jūs esmu izredzējis un [ordinējis].”10 Jānis Kristītājs, Pēteris, Jēkabs un Jānis atjaunoja priesterību uz šīs Zemes caur pravieti Džozefu Smitu.11 Šādā veidā mūsu Debesu Tēvs ir piešķīris ļaudīm Savu priesterību.12
Daudz dāvanu no Dieva.
Mēs zinām, ka svētās priesterības spēks nedarbojas atrauti no ticības, Svētā Gara un Gara dāvanām. Svētie Raksti brīdina: „[Nenoliedziet] Dieva dāvanas, jo to ir daudz. … Un ir dažādi ceļi, kā šīs dāvanas tiek dotas; bet tas ir tas pats Dievs, kas darbojas visur un visā.”13
Cienīgums.
Mēs zinām, ka cienīgums ir svarīgākais nosacījums priesterības priekšrakstu izpildīšanā un saņemšanā. Māsa Linda K. Bērtone ir teikusi: „Taisnīgums ir priekšnoteikums …, lai varētu ieaicināt savā dzīvē priesterības spēku.”14
Piemēram, padomājiet par pornogrāfijas sērgu, kas strauji izplatās pa visu pasauli. Saskaņā ar Tā Kunga cienīguma standartu, starp tiem, kas pilda priesterības priekšrakstus, pornogrāfija ir nepieļaujama. Glābējs teica:
„Nožēlojiet … savas slepenās negantības.”15
„Miesas spīdeklis ir acs; … ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša.”16
„Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.”17
Necienīga Svētā Vakarēdiena svētīšana vai pasniegšana, necienīga slimo svētīšana vai dalība citos priesterības priekšrakstos ir, kā teicis elders Deivids A. Bednārs, Dieva Vārda nelietīga valkāšana.18 Ja kāds ir necienīgs, viņam vajadzētu atturēties no priesterības priekšrakstu pildīšanas un ar lūgšanu sirdī vērsties pie sava bīskapa, sperot pirmo soli ceļā uz grēku nožēlošanu un atgriešanos pie baušļu turēšanas.
Pazemība.
Vēl mēs zinām, ka ģimenēs, kur taisnīga māte un taisnīgs tēvs vienoti vada savus bērnus, ir papilnam priesterības svētību. Taču mēs zinām arī to, ka Dievs dedzīgi sniedz tās pašas svētības arī tiem, kuri nonākuši citā situācijā.19
Kāda māte, kurai uzkrautas rūpes gan par savas ģimenes garīgo, gan laicīgo labklājību, uztraukti skaidroja, ka zvanīšana mājskolotājiem, lai palūgtu svētību kādam no bērniem, prasa pazemību. Taču viņa saprotoši piebilda, ka tas neprasa vairāk pazemības kā tiek prasīts no viņas mājskolotājiem, kuri gatavojas svētīt viņas bērnu.20
Priesterības atslēgas.
Mēs zinām, ka ar priesterības atslēgām, kas dotas Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļiem, tiek vadīts Tā Kunga darbs uz šīs Zemes. Īpašas priesterības atslēgas tiek piešķirtas arī stabu prezidentiem un bīskapiem, lai viņi varētu pildīt noteiktus pienākumus savos reģionos. Un viņi caur atklāsmi aicina vīriešus un sievietes, kuri tiek atbalstīti un iesvētīti, lai īstenotu viņiem deleģētās pilnvaras, mācot un kalpojot.21
Kaut arī ir daudz kā tāda, ko mēs zinām par priesterību, laicīgās dzīves skatījums ne vienmēr dod pilnīgu izpratni par Dieva darbiem. Taču Viņa maigais atgādinājums: „Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi”22, apliecina mums, ka ar laiku, iegūstot mūžīgo perspektīvu, mēs saredzēsim lietas, „kādas tās patiesībā ir”23, un iegūsim izpratni par Viņa pilnīgo mīlestību.
Mēs visi labprātīgi kalpojam. Reizēm mēs jūtam, ka mūsu aicinājums ir pārāk niecīgs, un vēlamies, kaut mums lūgtu ko vairāk. Reizēm mēs esam pateicīgi par atbrīvošanu no kāda aicinājuma. Mēs paši nevaram noteikt to, kādus aicinājumus saņemam.24 Es apguvu šo mācību savas laulības pirmsākumos. Pēc laulībām mēs ar Keitiju dzīvojām Floridā. Kādu svētdienu staba prezidija padomnieks paskaidroja man, ka viņi ir sajutuši iedvesmu aicināt Keitiju par agrā rīta semināra pasniedzēju.
„Kā lai mēs to paveicam?” es jautāju. „Mums ir mazi bērni, seminārs sākas piecos no rīta, un es esmu bīskapijas Jauno vīriešu prezidents.”
Padomnieks pasmaidīja un teica: „Viss būs labi, brāli Andersen. Mēs aicināsim viņu un atbrīvosim tevi.”
Un tā arī notika.
Sieviešu ieguldījums.
Lūgt sievietēm izteikt savas domas un sirsnīgi ieklausīties viņu teiktajā ir ļoti svarīgi gan personīgajā dzīvē un laulībā, gan Dieva valstības celšanā.
Pirms divdesmit gadiem vispārējā konferencē elders M. Rasels Balards pastāstīja par kādu sarunu ar Palīdzības biedrības vispārējo prezidenti. Bija radies jautājums par to, kā palīdzēt jauniešiem, kuri gatavojas kalpot misijā, kļūt cienīgākiem. Māsa Elēna Džeka smaidot teica: „Zini, elder Balard, baznīcas [sievietēm] varētu būt daži labi ieteikumi …, ja vien viņām kāds pavaicās. Galu galā … mēs taču esam viņu mātes!”25
Prezidents Tomass S. Monsons visu mūžu ir lūdzis, lai sievietes dalītos ar viņu savās bažās, un attiecīgi rīkojies. Sieviete, kurai bijusi vislielākā ietekme viņa dzīvē, ir māsa Frensisa Monsone. Mums viņas ļoti pietrūkst. Vēl tikai šo ceturtdien prezidents Monsons atgādināja Augstākajiem pilnvarotajiem, cik daudz viņš iemācījies, kalpojot par bīskapu 84 atraitnēm. Viņas atstāja lielu ietekmi uz viņa kalpošanu un visu turpmāko dzīvi.
Nav brīnums, ka pirms prezidents Monsons ar lūgšanu pieņēma lēmumu samazināt pieļaujamo vecumu kalpošanai misijā, notika daudz pārrunu ar Palīdzības biedrības, Jauno sieviešu un Sākumskolas vispārējiem prezidijiem.
Bīskapi, ja jūs sekosiet prezidenta Monsona piemēram, jūs daudz lielākā mērā izjutīsiet Tā Kunga roku, kas vada un svētī jūsu svēto darbu.
Vairākus gadus mēs dzīvojām Brazīlijā. Drīz pēc ierašanās es iepazinos ar Adelsonu Parellu, kurš kalpoja par Septiņdesmito, un viņa brāli Adilsonu, kurš kalpoja mūsu staba prezidijā. Vēlāk es iepazinos ar viņu brāli Adaltonu, kurš kalpoja par staba prezidentu Florianopolisā, un vēl vienu brāli Adelmo, kurš kalpoja par bīskapu. Mani iespaidoja šo brāļu ticības spēks, un es apjautājos par viņu vecākiem.
Viņu ģimene tika kristīta pirms 42 gadiem Santosā, Brazīlijā. Adilsons Parella teica: „Sākumā šķita, ka tēvs ir sajūsmā par pievienošanos baznīcai. Taču [drīz vien] viņš kļuva mazaktīvs un lūdza, lai mūsu māte pārstāj apmeklēt baznīcu.”
Adilsons pastāstīja, ka māte esot šuvusi kaimiņiem drēbes, lai varētu nopirkt bērniem autobusa biļetes uz baznīcu. Četri mazie zēni kopīgi mēroja ceļu uz tuvējo pilsētu, kas atrādās vairāk nekā divu kilometru attālumā, pēc tam devās 45 minūšu garā braucienā ar autobusu un 20 minūšu gājienā līdz sanāksmju namam.
Lai arī māsa Parella nevarēja apmeklēt baznīcu kopā ar bērniem, viņa lasīja Svētos Rakstus ar saviem dēliem un meitām, mācīja viņiem evaņģēliju un kopīgi lūdza Dievu. Viņu pieticīgās mājas bija piepildītas ar bagātīgām priesterības spēka svētībām. Mazie zēni izauga, kalpoja misijā, ieguva izglītību un salaulājās templī. Priesterības svētības piepildīja arī viņu mājas.
Pēc vairākiem gadiem neprecējusies māsa Vanī Parella devās uz templi, lai saņemtu savu endaumentu, un vēlāk kalpoja trīs misijās Brazīlijā. Tagad viņai ir 84 gadi, un viņas ticība turpina svētīt paaudzes, kuras viņai sekojušas.
Liecība un apsolījums.
Dieva svētās priesterības spēks ir rodams Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Es liecinu, ka, ja jūs cienīgi piedalīsieties priesterības priekšrakstu veikšanā, Tas Kungs dāvās jums vēl vairāk spēka, miera un mūžīgās perspektīvas. Lai kādi būtu jūsu apstākļi, jūsu mājas tiks svētītas ar priesterības spēku un jūsu tuvinieki jutīs arvien lielāku vēlmi iegūt šīs svētības arī savā dzīvē.
Kā vīrieši un sievietes, māsas un brāļi, Dieva dēli un meitas mēs virzāmies uz priekšu visi kopā. Tā ir mūsu iespēja, mūsu pienākums un mūsu svētība. Tas ir mūsu liktenis — sagatavot Dieva valstību Glābēja atgriešanās dienai. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.