Mums ir milzīgs iemesls priecāties

Kerola M. Stīvensa

Pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā

Mīlot, gādājot un kalpojot citiem nelielos un vienkāršos veidos, jūs aktīvi līdzdarbojaties glābšanas darbā.

Kad mūžībā aizgāja mans vīratēvs, mūsu ģimene sanāca kopā, lai apsveicinātos ar visiem, kuri bija nākuši atdot godu aizgājējam. Vakara gaitā, pavadot laiku sarunās ar ģimenes locekļiem un draugiem, pamanīju, ka mūsu desmitgadīgais mazdēls Porters bieži uzturas manas vīramātes, savas „vecmāmuļas”, tuvumā. Ik pa laikam viņš nostājās viņai aiz muguras, uzraugot viņu. Vienubrīd pamanīju, ka viņš ir ieķēries viņas elkonī. Es redzēju, ka viņš noglāsta viņas plaukstu, ik pa laikam apskauj un stāv līdzās.

Pēc tam es vairākas dienas nespēju aizmirst to, ko biju redzējusi. Sajutu pamudinājumu uzrakstīt Porteram ziņu, lai dalītos savos novērojumos. Es aizsūtīju viņam e-pastu, pastāstot, ko tiku redzējusi un sajutusi. Es atgādināju Porteram par derībām, kuras viņš slēdza kristoties, un citēju Almas vārdus no Mosijas 18. nodaļas:

„Un tagad, tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esiet gatavi nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli;

Jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās, lai jūs tādi varētu palikt līdz pat nāvei, … lai jums varētu būt mūžīgā dzīve — …

Ja tā ir jūsu sirds vēlēšanās, kas jums ir pret to, lai taptu kristīti Tā Kunga Vārdā kā liecinieki Viņa priekšā, ka jūs stājaties derībā ar Viņu, ka jūs kalposit Viņam un turēsit Viņa pavēles, lai Viņš vēl pilnīgāk varētu izliet Savu Garu pār jums?”¹

Es paskaidroju Porteram Almas mācību, ka cilvēkiem, kuri vēlas tikt kristīti, jābūt gataviem kalpot Tam Kungam, kalpojot citiem visu savu dzīvi! Es teicu: „Es nezinu, vai tu to apzinies, bet tas, kā tu izrādīji savu mīlestību un rūpes par savu vecmāmuļu, bija derību ievērošana. Mēs ievērojam savas derības katru dienu, esot laipni, izrādot mīlestību un cits par citu gādājot. Es tikai gribēju, lai tu zini, ka es lepojos ar to, ka tu ievēro savas derības! Ievērojot derības, ko noslēdzi kristoties, tu būsi cienīgs un gatavs ordinēšanai priesterībā. Šī turpmākā derība dos tev vēl vairāk iespēju svētīt citus, kalpot citiem un sagatavoties derībām, kuras tu slēgsi templī. Paldies, ka esi tik labs piemērs man! Paldies, ka parādīji man, kā rīkojas cilvēks, kurš ievēro savas derības!”

Porters atrakstīja: „Vecmammu, paldies par vēstuli! Es nemaz nezināju, ka, apskaujot vecmāmuļu, ievēroju savas derības, taču man ap sirdi bija silti un es jutos ļoti labi. Es zinu, ka tas bija Svētais Gars, ko jutu savā sirdī.”

Arī man kļuva silti ap sirdi, redzot, ka Porters ir sasaistījis savu derību ievērošanu ar apsolījumu, ka „Viņa Gars [varēs vienmēr būt ar mums]”² — ar apsolījumu, kas tiek iedzīvināts caur Svētā Gara dāvanas saņemšanu.

Māsas, tiekoties ar jums daudzviet visā pasaulē, esmu pamanījusi, ka daudzas no jums līdzinās Porteram. Jūs klusi pastāvat kā Dieva liecinieces, sērojat kopā ar tiem, kuri sēro, un mieriniet tos, kuriem nepieciešams mierinājums, pat neapzinoties, kā šādi ievērojat savas derības — kristību ūdeņos un templī noslēgtās derības. Mīlot, gādājot un kalpojot citiem nelielos un vienkāršos veidos, jūs aktīvi līdzdarbojaties glābšanas darbā jeb Dieva darbā — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”³.

Kā Tā Kunga valstības meitas⁴, mēs esam noslēgušas svētas derības. Mēs esam uz takas, ko Nefijs nodēvēja par „[šauro jo šauro taku], kas ved uz mūžīgo dzīvi”⁵. Katra no mums šobrīd ir atšķirīgā ceļa posmā, taču mēs varam sadarboties, lai palīdzētu cita citai „[virzīties] uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem”⁶.

Žanna ir aicināta par Jauno sieviešu biedrības konsultanti. Pirms vairākiem mēnešiem viņa uzzināja, ka bīskapijā tiek plānots jauniešu pasākums — kāpšana kalnos, lai sasniegtu tā dēvēto Malena virsotni. Viņa bija sajūsmā, jo nesen bija izvirzījusi mērķi uzkāpt šajā virsotnē.

Kad viņa ieradās, lai uzsāktu kāpt pa kalnu taku, pie viņas pienāca draudzene Ešlija. Viņa ieķērās Žannas elkonī un piedāvāja kopīgi kāpt kalnā, sakot: „Es iešu ar tevi.” Ešlija, kurai tobrīd bija 16 gadu, cieta no veselības problēmām, un kāpšana kalnā sagādāja grūtības. Tādēļ viņas ar Žannu kāpa lēnītēm, aplūkojot Debesu Tēva radīto: klintsakmeņus uz kalna virsotnes, kas slējās pār viņām, un puķes, kas auga visapkārt. Vēlāk Žanna teica: „Pēc neliela brītiņa es pavisam aizmirstu par savu mērķi uzkāpt kalna virsotnē, jo ceļojums drīz vien izvērtās cita veida piedzīvojumā — piedzīvojumā, kura laikā aplūkot visu skaisto, kas gadās ceļā un no kā es daudz ko būtu palaidusi garām, ja vienkārši kāptu kalnā, lai sasniegtu mērķi — Malena virsotni.”

Kamēr Žanna un Ešlija kāpa kalnā, stipri atpaliekot no visiem pārējiem, viņām piebiedrojās Emma — kāda bīskapijas jauniete, kura bija nolēmusi pagaidīt, lai ietu kopā ar viņām. Emma parūpējās, lai viņu ceļš kļūtu jautrāks. Viņa iemācīja jaunietēm dziesmu un sniedza savu atbalstu un uzmundrinājumu. Žanna atceras: „Mēs apsēdāmies un atpūtāmies, mēs dziedājām, mēs runājāmies un smējāmies. Tas deva man iespēju iepazīt Ešliju un Emmu tādā veidā, kā citkārt nebūtu iespējams. Kāpšana kalnā tovakar nebija svarīgākais — mēs ieguvām daudz, daudz vairāk. Mēs mācījāmies palīdzēt cita citai iet pa taku, sperot soli pēc soļa.”

Kad Žanna, Ešlija un Emma kāpa kalnā, dziedāja, atpūtās un smējās, viņas visdrīzāk nedomāja: „Hei, pašlaik mēs ievērojam savas derības!” Taču viņas ievēroja savas derības. Viņas kalpoja cita citai, izrādot mīlestību, līdzjūtību un apņemšanos. Viņas stiprināja cita citas ticību, iedrošinot un kalpojot cita citai.

Elders Rasels M. Nelsons mācīja: „Kad mēs saprotam, ka esam derības bērni, mēs zinām, kas esam, un ko Dievs no mums sagaida. Viņa likums ir ierakstīts mūsu sirdīs.”⁷

Marija Kuzina ir Dieva derības meita, kura zina, kas viņa ir un ko Dievs no viņas sagaida. Kad viņa ieaicināja mani savās mājās Omskā, Krievijā, domāju, ka esmu ieradusies, lai kalpotu viņai, taču drīz vien atklāju, ka esmu tur, lai no viņas mācītos. Marija ir jaunpievērstā, kura dzīvo pēc norādījumiem, kas ietverti Lūkas 22. nodaļā: „Un, kad tu [būsi pievērsts], tad stiprini savus brāļus!”⁸ Viņa tic mūsdienu pravieša, prezidenta Tomasa S. Monsona, vārdiem, kurš saka:

„Ir pienācis laiks, lai baznīcas locekļi un misionāri sanāktu kopā, strādātu kopā un kopīgi darbotos Tā Kunga vīna dārzā, lai vestu pie Viņa dvēseles. …

Ja mēs rīkosimies ticībā, Tas Kungs parādīs mums, kā stiprināt Savu baznīcu savas apkaimes bīskapijās un draudzēs. Viņš būs ar mums un kļūs par aktīvu sabiedroto mūsu misionāru darbā. …

Pielietojiet savu ticību …, ar lūgšanu apdomājot, kurus no jūsu ģimenes locekļiem, draugiem, kaimiņiem vai paziņām jūs vēlētos uzaicināt uz savām mājām, lai viņi varētu tikties ar misionāriem un uzklausīt vēstījumu par Atjaunošanu.”⁹

Marija ņem vērā šo padomu — viņa kalpo un gādā par māsām, kuras viņai uzticēts mācīt kā apmeklējošajai māsai, un viņa dara pat vairāk, nekā pienākums prasa. Viņai ir daudz draudzeņu, kuras ir mazaktīvas vai vēl nav dzirdējušas vēsti par Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju. Katru dienu viņa pielieto savu ticību un lūdz, lai saprastu, kam nepieciešama viņas palīdzība, un pēc tam rīkojas saskaņā ar saņemto pamudinājumu. Viņa zvana savām draudzenēm un pauž mīlestību, sakot: „Tu mums esi vajadzīga.” Viņas dzīvoklī katru nedēļu notiek ģimenes mājvakari, uz kuriem tiek aicināti kaimiņi, baznīcas locekļi un misionāri. Un Marija viņus pamielo. Viņa aicina viņus uz baznīcu, sagaida un sēž līdzās, kad viņi ierodas.

Marija saprot eldera Džefrija R. Holanda neseno atgādinājumu, ka „uzaicinājums, kas izteikts aiz mīlestības pret citiem un pret To Kungu Jēzu Kristu, … nekad netiks uztverts kā apvainojums vai nosodījums”¹⁰. Marijai ir saraksts ar cilvēkiem, kuri atzinuši, ka jūtas apvainoti, un viņa turpina tiem kalpot. Tā kā viņi sajūt Marijas mīlestību, viņa var atļauties pateikt: „Neturi aizvainojumu. Tas ir vienkārši smieklīgi!”

Marija ir Jēzus Kristus mācekle, kura ievēro savas derības. Lai gan viņas ģimenē nav priesterības nesēju, viņa katru dienu izjūt, kā Dieva spēks palīdz viņai izpildīt tempļa derības, kamēr viņa turpina šo taku, pastāvot līdz galam un pa ceļam palīdzot arī citiem piedalīties šajā glābšanas darbā.

Kamēr es dalījos šajos stāstos, vai jūs saredzējāt sevi glābšanas darbā? Veltiet mirkli pārdomām par kādu Dieva meitu, kurai nepieciešams iedrošinājums, lai atgrieztos uz šīs takas, vai kurai vajadzīga neliela palīdzība, lai paliktu uz tās. Apjautājieties Debesu Tēvam par viņu. Šī sieviete ir Dieva meita. Viņš zina, kā viņu sauc. Viņš pazīst arī jūs, un Viņš pastāstīs jums, kas konkrētajai māsai nepieciešams. Esiet pacietīgas, turpiniet ticībā un ar lūgšanu gādāt par šo māsu un rīkojieties saskaņā ar saņemtajiem pamudinājumiem. Ja jūs rīkosieties saskaņā ar šiem pamudinājumiem, Gars apliecinās jums, ka Tas Kungs ir pieņēmis jūsu ziedojumu.

Māsa Elīza R. Snova izteica pateicību un atzinību par māsu pūliņiem stiprināt citai citu. Viņa teica, ka, lai gan baznīca nereģistrē katru ziedojumu, ko viņas veikušas, palīdzot trūkumcietējiem, Tam Kungam ir pilnīgi pieraksti par viņu veikto glābšanas darbu:

„Prezidents Džozefs Smits teica, ka šī biedrība ir tikusi organizēta, lai glābtu dvēseles. Ko [mēs] darām, „lai atgūtu tos, kuri aizgājuši neceļos? Lai sasildītu sirdis, kuras atsalušas pret evaņģēliju? Par jūsu ticību, jūsu laipnību, jūsu labajiem darbiem un [jūsu] vārdiem tiek veikti ieraksti grāmatā. Par tiem tiek veikts pieraksts. Nekas nav zudis.”¹¹

Mormona Grāmatā Amons runā par to, kāds milzīgs iemesls mums ir priecāties. Viņš saka: „Un tagad es prasu, kādas lielas svētības Viņš ir mums dāvājis? Vai jūs varat pateikt?”

Prieka pārņemts, Amons negaida atbildi. Viņš saka: „Lūk, es jums atbildu; … tā ir svētība, ko Viņš ir mums dāvājis, ka mēs bijām padarīti par darbarīkiem Dieva rokās, lai veiktu šo lielo darbu.”¹²

Mēs esam derības meitas Tā Kunga valstībā, un mums ir dota iespēja būt par darbarīkiem Viņa rokās. Katru dienu piedaloties glābšanas darbā pavisam nelielos un vienkāršos veidos — gādājot, stiprinot un mācot citai citu — mēs varēsim piebiedroties Amonam, kurš pasludināja:

„Lūk, mans prieks ir pilnīgs, jā, mana sirds ir prieka pilna un es priecāšos savā Dievā.

Jā, es zinu, ka es neesmu nekas; kas attiecas uz manu spēku, es esmu vājš; tādēļ es nelielos ar sevi, bet es lielīšos par savu Dievu, jo Viņa spēkā es varu darīt visu.”¹³

Par šo es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.