Dieva ģimenes sapulcināšana
Dievs Tēvs vēlas, lai Viņa bērni atgrieztos mājās kopā ar savām ģimenēm un visā godībā.
Mani dārgie brāļi un māsas, es priecājos par iespēju būt kopā ar jums šīs vispārējās konferences sesijas sākumā. Es sveicinu jūs jo sirsnīgi.
Vispārējā konference pēdējo dienu svētajiem allaž ir bijis pulcēšanās laiks. Lai gan mēs jau sen esam pārauguši iespēju fiziski sapulcēties vienviet, Tas Kungs ir nodrošinājis veidu, kā jūs varat iegūt vispārējās konferences svētības, lai kur jūs atrastos. Lai gan svēto pulcēšanās šajā milzīgajā Konferenču centrā ir iespaidīgs skats, mēs, kas stāvam pie šīs kanceles, allaž gara acīm uzlūkojam miljoniem cilvēku, kuri ir pulcējušies kopā ar mums, lai skatītos un klausītos šo konferenci visā pasaulē. Daudzi no jums ir pulcējušies kopā ģimenēs, daži, iespējams, ir pulcējušies kopā ar draugiem vai citiem Baznīcas locekļiem.
Lai kur jūs atrastos un lai kā jūs dzirdētu manu balsi, lūdzu, ziniet: lai gan jūs neesat kopā ar mums fiziski, mēs jūtam, ka jūs esat kopā ar mums garīgi. Mēs ceram, ka jūs visi jutīsieties vienoti ar mums, ka jūs sajutīsiet to garīgo spēku, kas rodas ikreiz, kad ticīgo saime sapulcējas Jēzus Kristus Vārdā.
Es esmu sajutis iedvesmu šodien runāt ar jums par vēl kādu pulcēšanos. Tā nenotiek tikai reizi sešos mēnešos kā šī vispārējā konference. Tā turpinās nepārtraukti kopš Baznīcas Atjaunošanas agrīnajām dienām, un pēdējos gados tas notiek paātrināti. Es runāju par Dieva ģimenes pulcēšanos.
Aprakstot šo pulcēšanos, vislabāk būtu sākt ar laiku, pirms mēs ieradāmies šajā pasaulē, — vēl pirms tā laika, kas Bībelē tiek dēvēts par „iesākumu” (1. Mozus 1:1). Tolaik mēs dzīvojām kopā ar Debesu Tēvu kā Viņa gara bērni. Tas attiecas uz ikvienu cilvēku, kas dzīvojis uz šīs Zemes.
Redzat, mūsu vidū vārdi „brālis” un „māsa” nav tikai draudzīga uzruna vai mīloša frāze. Tie izsaka mūžīgu patiesību: Dievs pavisam burtiski ir visas cilvēces Tēvs; katrs no mums ir daļa no Viņa mūžīgās ģimenes. Tā kā Viņš mīl mūs, būdams nevainojams Tēvs, Viņš vēlas, lai mēs pilnveidotos un attīstītos, kļūstot tādi kā Viņš. Saskaņā ar Viņa iedibināto ieceri, mēs varam nākt šajā pasaulē, piedzimstot ģimenēs, un gūt pieredzi, kas sagatavos mūs atgriezties pie Viņa, lai dzīvotu tā, kā dzīvo Viņš.
Šīs ieceres centrā ir Jēzus Kristus solījums, ka Viņš pienesīs Sevi par upuri, lai paglābtu mūs no grēka un nāves. Mūsu uzdevums šajā iecerē ir pieņemt Glābēja upuri, paklausot evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem. Mēs visi atbalstījām šo ieceri. Patiesībā mēs par to pat līksmojām, kaut arī tas nozīmēja, ka mums būs jāpamet mūsu Tēva klātbūtne un jāaizmirst tas, ko esam piedzīvojuši, esot kopā ar Viņu.
Taču mēs netikām sūtīti šurp pilnīgā tumsībā. Katram no mums tika dota daļiņa no Dieva gaismas, ko dēvē par „Kristus gaismu”, lai palīdzētu mums atšķirt labu no ļauna un pareizo no nepareizā. Tādēļ pat tie, kam šajā dzīvē ir pavisam nelielas zināšanas vai vispār nav zināšanu par Tēva ieceri, tomēr sirdī jūt, kāda rīcība ir taisnīga un tikumīga, bet kāda — nav.
Mūsu izjūta par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, īpaši saasinās laikā, kad mēs audzinām savus bērnus. Gandrīz visi vecāki jūt dabisku vēlmi mācīt saviem bērniem morāles vērtības. Tā ir daļa no Debesu Tēva brīnumainās ieceres. Viņš vēlas, lai Viņa bērni nāktu pasaulē pēc tāda mūžīgās ģimenes modeļa, kāds pastāv debesīs. Ģimene ir mūžīgo valstību pamata struktūrvienība, tādēļ Dievs ir iecerējis, ka tai jābūt sabiedrības pamatvienībai arī uz Zemes. Kaut arī pasaulīgās ģimenes ir tālu no pilnības, tās paver Dieva bērniem iespēju — tikt uzņemtiem pasaulē ar vienīgo šīs Zemes mīlestību, kas ir kaut cik pietuvināta tai, ko izjutām debesīs, — vecāku mīlestību. Ģimenes dzīve ir arī labākais veids, kā saglabāt un nodot tālāk morāles vērtības un patiesos principus, kas dāvā mums vislielāko iespēju atgriezties Dieva klātbūtnē.
Tikai ļoti neliels Dieva bērnu skaits šīs dzīves laikā iegūst pilnīgu izpratni par Dieva ieceri, kā arī pieeju priesterības priekšrakstiem un derībām, kas ļauj Glābēja īstenotās Izpirkšanas spēkam pilnībā darboties mūsu dzīvē. Pat tie, kuriem ir vislabākie vecāki un kuri dzīvo, būdami uzticīgi tai gaismai, kas viņiem dota, var tā arī nekad nedzirdēt par Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu vai nesaņemt aicinājumu kristīties Viņa Vārdā. Tā ir noticis ar neskaitāmiem miljoniem mūsu brāļu un māsu šīs pasaules vēsturē.
Daži var domāt, ka tas nav taisnīgi. Daži pat var uzskatīt to par pierādījumu tam, ka tādas ieceres vai īpašu prasību glābšanas iegūšanai nemaz nav, jūtot, ka taisnīgs, mīlošs Dievs nenāktu klajā ar tādu ieceri, kas ir pieejama tik nelielam skaitam Viņa bērnu. Citi var nospriest, ka Dievs jau iepriekš ir nolēmis, kurus no Saviem bērniem Viņš izglābs, dāvājot tiem iespēju — pieņemt evaņģēliju, kamēr tie, kuri nekad par to nav dzirdējuši, vienkārši nav starp šiem „izredzētajiem“.
Taču, pateicoties patiesībai, kas tika atjaunota caur pravieti Džozefu Smitu, mēs zinām, ka Dieva iecere ir daudz mīlošāka un taisnīgāka. Mūsu Debesu Tēvam ir liela vēlme sapulcināt un svētīt visu Savu ģimeni. Kaut arī Viņš zina, ka ne visi izvēlēsies tikt sapulcināti, Viņa iecere dod katram no Viņa bērniem iespēju — pieņemt vai noraidīt Viņa aicinājumu. Un ģimene ir šīs ieceres centrālais elements.
Pirms vairākiem gadsimtiem pravietis Maleahijs teica, ka turpmākajās dienās Dievs sūtīs Ēliju, kam būs „jāpiegriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem” (Maleahija 3:24).
Šis pravietojums bija tik svarīgs, ka Glābējs citēja to, apmeklējot Ameriku pēc Savas Augšāmcelšanās (skat. 3. Nefija 25:5–6). Un, apmeklējot pravieti Džozefu Smitu, arī eņģelis Moronijs citēja pravietojumu par Ēliju, cilvēku sirdīm, tēviem un bērniem (skat. Džozefs Smits — Vēsture 1:36–39).
Šodien ir 1. aprīlis. Pēc divām dienām, 3. aprīlī, būs apritējis 181 gads, kopš dienas, kad Maleahija pravietojums tika piepildīts. Tanī dienā Ēlija ieradās, lai dāvātu Džozefam Smitam priesterības spēku, kas sasaista ģimenes uz visu mūžību (skat. M&D 110:13–16).
Kopš tās dienas interese par ģimenes vēstures izpēti ir ļoti strauji pieaugusi. Ņemot vērā pieaugošo ātrumu, šķiet, ka cilvēki pievēršas saviem priekštečiem ne tikai aiz ziņkāres. Visā pasaulē tiek veidotas ģenealoģijas bibliotēkas, biedrības un radītas tehnoloģijas, kas palīdz veicināt šo interesi. Jaudīgais internets, kas veicina saziņu, ir ļāvis ģimenes locekļiem darboties kopā, veicot ģimenes vēstures izpēti tik ātri un pamatīgi, kā nav bijis iespējams nekad agrāk.
Kādēļ tas viss notiek? Tā kā mums nav labāka termina, tad mēs dēvējam to par „Ēlijas garu”. Tikpat lielā mērā mēs to varētu dēvēt arī par pravietojuma piepildīšanos. Es liecinu, ka Ēlija patiesi ieradās. Bērnu sirdis — mūsu visu sirdis — ir pievērsušās mūsu tēviem, mūsu priekštečiem. Jūsu pieķeršanās saviem priekštečiem ir daļa no šī pravietojuma piepildījuma. Tā ir dziļi iesakņojusies izjūtā par to, kas esat. Taču tas nav saistīts tikai ar mūsu pārmantoto DNS.
Piemēram, sekojot pamudinājumiem — iepazīt savas ģimenes vēsturi, jūs, iespējams, atklāsiet, ka kādam attālam radiniekam ir līdzīgi sejas vaibsti, tāda pati interese par grāmatām vai tāds pats dziedāšanas talants kā jums. Tas var izrādīties ļoti interesanti un pat izzinoši. Taču, ja jūsu darbs beigsies tikai ar to, jūs jutīsiet, ka kaut kā pietrūkst. Tā notiks tādēļ, ka Dieva ģimenes sapulcināšana un vienošana prasa vairāk par sirsnīgām sajūtām. Tā prasa, lai tiktu slēgtas svētas derības, kas saistās ar priesterības priekšrakstiem.
Daudzi no jūsu priekštečiem nav saņēmuši šos priekšrakstus. Taču ar Dieva labvēlību — jūs esat. Un Dievs zināja, ka jūs jutīsiet mīlošu vēlmi pievērsties saviem priekštečiem un ka jums būs tehnoloģijas, kas nepieciešamas to uzmeklēšanai. Viņš zināja arī to, ka jūs dzīvosiet laikā, kad svētie tempļi, kur šie priekšraksti var tikt izpildīti, būs tik pieejami, kā nekad agrāk visas cilvēces vēsturē. Un Viņš zināja, ka var uz jums paļauties un ka jūs paveiksiet šo darbu savu priekšteču labā.
Protams, mums visiem ir daudz neatliekamu un svarīgu pienākumu, kas prasa mūsu uzmanību un laiku. Mēs visi uzskatām, ka dažkārt tas, ko Tas Kungs no mums sagaida, pārsniedz mūsu iespēju robežas. Taču, par laimi, Tas Kungs nodrošina katram no mums ceļu, kā rast pārliecību un justies apmierinātiem, veicot kalpošanu, tai skaitā arī kalpošanu ģimenes vēstures jomā. Mēs rodam spēku darīt to, ko Viņš prasa, ticot, ka Glābējs nedod pavēles, „ja vien Viņš [nav sagatavojis ceļu, lai mēs] varētu paveikt to, ko Viņš [mums] ir pavēlējis” (1. Nefija 3:7).
Es zinu, ka tā ir, pēc savas personīgās pieredzes. Pirms daudziem gadiem, būdams universitātes students, es satiku kādu vīru, kurš strādāja vienā no pasaules lielākajiem datoruzņēmumiem. Tās bija agrīnās datoru ieviešanas dienas, un tā nu bija sanācis, ka viņa uzņēmums bija sūtījis viņu pārdot datorus Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai.
Cik varēja spriest, šim pārdevējam nebija reliģiskas ticības. Taču viņš ar apbrīnu un pārsteigumu atklāja: „Šajā baznīcā viņi veic to, ko paši sauc par „ģenealoģijas darbu”, meklējot mirušo cilvēku vārdus un cenšoties atrast savus priekštečus. Cilvēki, pārsvarā sievietes, skraida starp kartotēkas skapjiem, pārlapojot nelielas kartītes, lai atrastu informāciju.” Ja es pareizi atceros, viņš teica, ka dāmas valkā tenisa apavus, lai varētu paskriet nedaudz ātrāk. Vīrietis turpināja, sakot: „Redzot šo apjomīgo darbu, ko viņi cenšas paveikt, es sapratu, ka esmu atklājis, kādēļ tikuši izgudroti datori.”
Viņam vismaz daļēji bija taisnība. Datoriem izrādījās svarīga loma turpmākajā ģimenes vēstures izpētē — tikai tie nebija tie datori, kurus pārdeva viņš. Kāds iedvesmots Baznīcas vadītājs izvēlējās nepirkt viņa datorus. Baznīcai bija jāgaida tādas tehnoloģijas, kādas tolaik vēl neviens nespēja iztēloties. Taču daudzu gadu gaitā, kas pagājuši kopš tā brīža, es esmu sapratis, ka pat labākās tehnoloģijas nevar aizvietot tādas debesu atklāsmes, kā, piemēram, atklāsmi, ko saņēma minētais Baznīcas vadītājs. Šis ir garīgs darbs, un Tas Kungs vada to caur Savu Svēto Garu.
Kad pirms dažām nedēļām veicu ģimenes vēstures izpētes darbu, man pie sāniem bija konsultants, un es sazvanījos ar vēl vienu palīgu. Uz datorekrāna manā priekšā atklājās kāda problēma, ko nebija iespējams atrisināt ar laicīgo spēku. Es skatījos uz diviem cilvēku vārdiem, kas man bija atsūtīti ar brīnumainās tehnoloģijas starpniecību, par kuriem varēja izpildīt tempļa priekšrakstus. Problēma bija tāda, ka, lai gan vārdi bija atšķirīgi, man bija pamats uzskatīt, ka tā ir viena un tā pati persona. Mans uzdevums bija noskaidrot, kā ir patiesībā.
Es lūdzu, lai to man pasaka konsultanti. Bet viņi teica: „Nē, izvēle jāizdara tev pašam.” Un viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka es noskaidrošu patiesību. Dators ar visu tā jaudu un informācijas klāstu bija atstājis šo svētību manā ziņā — raugoties uz šiem vārdiem ekrānā, izvērtēt pieejamo informāciju, veikt papildus izpēti un, klusiņām lūdzot, noskaidrot patiesību. Kamēr es lūdzu, es pavisam nešaubīgi sapratu, kas jādara, gluži kā citās situācijās, kad man bijis jāpaļaujas uz debesu palīdzību kādas problēmas risināšanā.
Mēs nezinām, kādu brīnumu radīšanai Dievs turpmāk iedvesmos cilvēkus, lai tie varētu palīdzēt Viņa darbā, pulcinot Viņa ģimeni. Taču, lai kādi būtu šie brīnumainie jaunievedumi, to izmantošanai būs nepieciešama Gara darbošanās tādu cilvēku dzīvē kā es un jūs. Tam nevajadzētu mūs pārsteigt. Beigu beigās šie cilvēki ir Dieva mīļotie dēli un meitas. Viņš sūtīs jebkādu iedvesmu, kas nepieciešama, lai dāvātu tiem iespēju atgriezties pie Viņa.
Pēdējo gadu laikā Baznīcas jaunatne ir iedvesmojusi mūs, atsaucoties Ēlijas garam. Daudziem tagad ir pašiem sava ierobežotā tempļa rekomendācija, kuru tie bieži izmanto. Tempļu kristību telpu noslodze ir lielāka nekā jebkad agrāk; dažu tempļu darba grafiku pat ir bijis jāpiemēro tam, lai uzņemtu arvien lielāku skaitu jauniešu, kuri tos apmeklē.
Agrāk tie bija reti, kaut arī gaidīti izņēmumi, kad jaunieši nesa uz templi paši savu priekšteču vārdus. Tagad tas ir kļuvis par normu, un ļoti bieži šos priekšteču vārdus ir uzmeklējuši paši jaunieši.
Turklāt daudzi jaunieši ir atklājuši, ka, veltot laiku ģimenes vēstures izpētei un tempļa darbam, viņi ir stiprinājuši savu liecību par pestīšanas ieceri. Tas ir palielinājis Gara ietekmi viņu dzīvē un mazinājis pretinieka ietekmi. Tas tiem ir palīdzējis sajust lielāku tuvību ar saviem ģimenes locekļiem un ar To Kungu, Jēzu Kristu. Viņi ir sapratuši, kas šis darbs glābj ne tikai mirušos; tas glābj mūs visus (skat. M&D 128:18).
Jaunieši tik apbrīnojamā kārtā ir izpratuši šo vīziju, ka tagad to pašu nāksies darīt viņu vecākiem. Šobrīd, pateicoties jauniešu paveiktajam darbam, garu pasaulē daudzi ir pieņēmuši kristīšanos un gaida, lai par viņiem tiktu izpildīti pārējie priekšraksti, kurus šīs pasaules tempļos var veikt tikai pieaugušie. Debesu Tēva ģimenes pulcināšanas darbs nav tikai jauniešu pienākums, un tas nav tikai vecvecāku pienākums. Tas ir jādara mums visiem. Mēs visi esam pulcinātāji.
Tas ir mūsu paaudzes darbs šajā laikā, ko apustulis Pāvils dēvēja par evaņģēlija pilnības atklāšanas laikmetu, kad, viņa vārdiem izsakoties, Dievs apvienos visu „zem vienas galvas — Kristus, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes” (Efeziešiem 1:10). Tas var tikt īstenots, pateicoties Dieva mīļotā Dēla, Jēzus Kristus, Izpirkšanas darbam. Pateicoties Viņam, mūsu ģimenes locekļi, „kas kādreiz [bija] tālu, Kristus asinīs [ir] kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra” (Efeziešiem 2:13–14). Jūs, tāpat kā es, esat sajutuši to, uzlūkojot kāda priekšteča fotogrāfiju un sajūtot, kā jūsu mīlestība pret viņu pieaug. Jūs esat sajutuši to templī, kad kāds vārds uz kartītes šķiet kas vairāk par vienkāršu vārdu, un jūs nevarat nejust, ka šī persona zina par jums un ir sajutusi jūsu mīlestību.
Es liecinu, ka Dievs Tēvs vēlas, lai Viņa bērni atgrieztos mājās kopā ar savām ģimenēm un visā godībā. Glābējs dzīvo. Viņš vada un svēta šo darbu, un Viņš gādā par mums un vada mūs. Viņš pateicas jums par jūsu uzticīgo kalpošanu, pulcinot Viņa Tēva ģimeni, un es apsolu jums, ka jūs saņemsiet iedvesmoto palīdzību, pēc kuras jūs tiecaties un kura jums ir vajadzīga. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.