Paļaujies uz To Kungu un nenosliecies
Mēs varam centrēt savu dzīvi Glābējā, iepazīstot Viņu, un Viņš darīs līdzenas mūsu takas.
Kad es apceļoju Āziju, mani uzrunāja kāda dārga māsa. Viņa, apskaujot mani, vaicāja: „Vai tu patiešām tici, ka šis evaņģēlijs ir patiess?” Dārgā māsa, es zinu, ka tas ir patiess. Es paļaujos uz To Kungu.
Salamana pamācību 3:5–6 mēs varam izlasīt šādu padomu:
„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un [nenosliecies par labu savai saprašanai],
bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”
Šajos pantos ir izteikti divi pamudinājumi, brīdinājums un varens solījums. Divi pamudinājumi: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds” un „domā uz To Kungu visos savos ceļos.” Brīdinājums vēsta: „Nenosliecies par labu savai saprašanai.” Un varenais solījums vēsta: „Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”
Sākumā parunāsim par brīdinājumu. Tā vizualizācija sniedz vielu pārdomām. Brīdinājums tiek izteikts ar vārdiem „nenosliecies” — „nenosliecies par labu savai saprašanai”. Angļu valodā vārds nosliekties nozīmē arī tīri fiziski sasvērties vai novirzīties uz kādu pusi. Fiziski nosliecoties uz vienu vai otru pusi, mēs novirzāmies no centra, zaudējam līdzsvaru un sagāžamies. Garīgi nosliecoties par labu savai saprašanai, mēs attālināmies no mūsu Glābēja. Ja mēs nosliecamies uz kādu pusi, mēs vairs neesam centrēti, mēs neesam līdzsvarā, mēs neesam pievērsušies Kristum.
Māsas, atcerieties, ka mūsu pirmslaicīgajā dzīvē mēs atbalstījām Glābēju. Mēs paļāvāmies uz Viņu. Mēs ar entuziasmu un prieku paudām atbalstu laimes iecerei, kuru mums atklāja mūsu Debesu Tēvs. Mēs nenosliecāmies par labu kam citam. Mēs cīnījāmies ar savas liecības spēku un „pievienojāmies Dieva spēkiem, un šie spēki svinēja uzvaru”1. Šī cīņa starp labo un ļauno ir pārcēlusies uz Zemi. Mums jau atkal ir svēts pienākums — turpināt būt lieciniecēm un paļauties uz To Kungu.
Katrai no mums būtu jāvaicā: Kā lai es saglabāju stabilitāti, nenosliecoties par labu savai saprašanai? Kā lai es atpazīstu Glābēja balsi un sekoju tai, ja pasaulīgās balsis ir tik pārliecinošas? Kā lai es pieaugu paļāvībā uz Glābēju?
Ļaujiet man ieteikt trīs veidus, kā vairot savas zināšanas un paļāvību uz Glābēju. Jūs redzēsiet, ka tas nav nekas jauns, bet gan vispārzināmi pamatprincipi. Par tiem tiek dziedāts katrā Sākumskolā, tie tiek atbalsoti Jauno sieviešu stundās un izmantoti kā atbilde uz daudziem Palīdzības biedrībā uzdotajiem jautājumiem. Tie ir centrēšanās, nevis nosliekšanās principi.
Pirmkārt, mēs varam iepazīt To Kungu un paļauties uz Viņu, baudot „Kristus vārdus; jo lūk, Kristus vārdi pateiks [mums visu, kas mums] jādara”2.
Pirms vairākiem mēnešiem mūsu ģimenē noritēja Svēto Rakstu studijas. Mans divgadīgais mazdēls sēdēja man klēpī, kamēr mēs lasījām. Es ļoti priecājos par savu vecmāmiņas lomu, pilnībā izbaudot sava dēla ģimenes apciemojumu.
Kad mūsu Svēto Rakstu studēšana bija beigusies, es aizvēru savu grāmatu. Mans mazdēls zināja, ka drīz būs laiks doties gulēt. Viņš palūkojās augšup ar savām zilajām, dedzīgajām actiņām un izteica mūžīgu patiesību: „Vēl Svētos Rakstus, omīt!”
Mans dēls, kurš ir labs un konsekvents tēvs, brīdināja mani: „Mammu, nekļūsti par vājo posmu! Viņš vienkārši cenšas izvairīties no gulētiešanas.”
Taču, ja mans mazdēls prasa vairāk Svēto Rakstu, mēs lasām vairāk! Vairāk Svēto Rakstu apgaismo mūsu prātu, pabaro mūsu garu, sniedz atbildes uz mūsu jautājumiem, vairo mūsu paļāvību uz To Kungu un palīdz mums centrēt savu dzīvi Viņā. Neaizmirstiet tos pētīt cītīgi, lai jūs tādējādi varētu gūt labumu.3
Otrkārt, mēs varam iepazīt To Kungu un paļauties uz Viņu caur lūgšanu. Tā ir tik liela svētība — spēt lūgt mūsu Dievu! „[Lūgt] Tēvu ar visu savas sirds spēku.”4
Es loloju jaukas atmiņas par kādu lūgšanu. Vienā no koledžas vasaras brīvlaikiem es pieteicos kādam darbam Teksasā. Man vajadzēja mērot simtiem jūdžu no Aidaho līdz Teksasai savā vecajā auto, ko es sirsnīgi dēvēju par Vernu. Verna bija piekrauta līdz pat jumtam, un es biju gatava jaunam piedzīvojumam.
Kad es, dodoties uz durvīm, apskāvu savu dārgo māti, viņa teica: „Palūgsim pirms tavas aizbraukšanas.”
Mēs nometāmies ceļos, un mana māte sāka lūgt. Viņa lūdzās Debesu Tēvam, lai es būtu drošībā. Viņa lūdza par manu auto, kam nebija gaisa kondicionētāja, lūdzot, lai tas darbojas, kā vajadzīgs. Viņa lūdza, lai man visu vasaru būtu līdzās eņģeļi. Viņa lūdza, lūdza un lūdza.
Tas miers, ko šī lūgšana dāvāja, sniedza man drosmi paļauties uz To Kungu un nenosliekties par labu savai saprašanai. Tas Kungs vadīja manus ceļus daudzos tās vasaras lēmumos.
Ja mēs izveidosim ieradumu — vērsties pie Debesu Tēva lūgšanā —, mēs iepazīsim Glābēju. Mēs sāksim uz Viņu paļauties. Mūsu vēlmes kļūs līdzīgākas Viņējām. Mēs spēsim nodrošināt sev un citiem tās svētības, ko Debesu Tēvs ir gatavs mums dāvāt, ja vien mēs lūgsim ticībā.5
Treškārt, mēs varam iepazīt To Kungu un paļauties uz Viņu, kalpojot citiem. Ar Eimijas Raitas atļauju es padalīšos ar jums stāstā par to, kā viņa spēja izprast šo principu, par spīti biedējošai un nāvējošai slimībai. Eimija raksta:
„2015. gada 29. oktobrī es atklāju, ka man ir vēzis. Ar šāda veida vēzi izdzīvo tikai 17 procenti saslimušo. Izredzes nebija labas. Es zināju, ka man būs jācīnās par savu dzīvību. Es biju apņēmusies veltīt tam visus savus spēkus — ne tikai sevis, bet, kas vēl svarīgāk, arī savas ģimenes dēļ. Decembrī es uzsāku ķīmijterapiju. Es biju lietas kursā par daudzām pretvēža medikamentu blaknēm, bet es nezināju, ka cilvēks var justies tik slims, tajā pašā laikā esot pie dzīvības.
Vienubrīd es pasludināju, ka ķīmijterapija ir cilvēktiesību pārkāpums. Es pateicu savam vīram, ka man pietiek. Es padodos! Es vairs neatgriezīšos slimnīcā. Mans mīļotais savā gudrībā mani pacietīgi uzklausīja un pēc tam atbildēja: „Tad mums jāatrod kāds, kam kalpot.””
Ko? Vai viņš bija aizmirsis, ka viņa sievai ir vēzis un ka viņa nevar izturēt pat nākamo nelabuma lēkmi vai mokošo sāpju brīdi?
Eimija turpina, skaidrojot: „Mani simptomi pakāpeniski pasliktinājās līdz tādai pakāpei, ka mēnesī bija tikai viena vai divas paciešamas dienas, [kad] es varēju kaut cik funkcionēt kā dzīva, elpojoša un cilvēcīga būtne. Tās bija dienas, kad mūsu ģimene atrada veidus, kā kalpot.”
Vienā no šīm dienām Eimijas ģimene izdalīja citiem pacientiem ķīmijterapijas atbalsta komplektus, kuros bija lietas, kas iepriecina un palīdz mazināt simptomus. Kad Eimija nevarēja pagulēt, viņa mēdza domāt par to, kā padarīt gaišāku kāda cita cilvēka dienu. Dažkārt tas bija kas liels, bet daudz biežāk tās bija nelielas zīmītes vai īsziņas ar iedrošinošu un mīlošu vēstījumu. Vienā no šīm naktīm, kad sāpes bija tikt lielas, ka viņa nevarēja aizmigt, Eimija gulēja gultā ar iPad un pētīja, kādi priekšraksti vēl būtu jāpaveic par saviem mirušajiem priekštečiem. Brīnumainā kārtā sāpes rimās, un viņa spēja tās izturēt.
„Kalpošana,” Eimija liecina, „izglāba man dzīvību. Tas, kas beigu beigās dāvāja man spēku turpināt, bija laimīgās sajūtas, ko atklāju, cenšoties mazināt ciešanas, kuras juta apkārtējie. Es ar lielu prieku un nepacietību gaidīju mūsu kalpošanas projektus. Man vēl joprojām tas šķiet savādi un paradoksāli. Varētu domāt, ka [sievietei], kura ir plikgalvaina, saindēta un cīnās par savu dzīvību, ir tiesības domāt, ka „šobrīd man ir jādomā tikai par sevi”. Taču, kad es domāju par sevi, savu situāciju, savām ciešanām un sāpēm, pasaule šķita ļoti tumša un nomācoša. Turpretī, pievēršanās citiem dāvāja man gaismu, cerību, spēku, drosmi un prieku. Es zinu, ka tas bija iespējams, pateicoties stiprinošajam, dziedinošajam un spēcinošajam Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas spēkam.”
Eimija sāka paļauties uz To Kungu, iepazīstot Viņu. Ja viņa būtu kaut nedaudz nosliekusies par labu savai saprašanai, viņa, iespējams, šo kalpošanas ideju būtu noraidījusi. Kalpošana deva viņai spēku izturēt savas sāpes un ciešanas, dzīvojot saskaņā ar pantu: „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam.”6
Jēzus Kristus ir uzveicis pasauli. Un, pateicoties Viņam, pateicoties Viņa bezgalīgajai Izpirkšanai, mums visiem tik tiešām ir pamats paļauties uz Viņu, zinot, ka galu galā viss būs kārtībā.
Māsas, ikviena no mums var paļauties uz To Kungu un nenosliekties. Mēs varam centrēt savu dzīvi Glābējā, iepazīstot Viņu, un Viņš darīs līdzenas mūsu takas.
Mēs dzīvojam uz Zemes, lai paļautos uz Viņu tikpat lielā mērā, kā tad, kad izrādījām savu atbalstu, dzirdot Jēzus Kristus paziņojumu: „Šeit es esmu, sūti mani.”7
Manas dārgās māsas, prezidents Tomass S. Monsons ir liecinājis, ka „mums ir apsolītas neizmērojamas svētības. Kaut pār mums savilktos negaisa mākoņi, kaut pār mums gāztos lietus, mūsu zināšanas par evaņģēliju un mūsu mīlestība pret savu Debesu Tēvu un savu Glābēju mierinās un stiprinās mūs … mūsu taisnīgajos ceļos. … Šajā pasaulē nebūs nekā, kas varētu mūs uzveikt.”8
Es savā liecībā pievienojos mūsu mīļotā pravieša liecībai. Ja mēs paļausimies uz mūsu Debesu Tēvu un mūsu Glābēju un nenoslieksimies par labu savai saprašanai, Viņi vadīs mūs mūsu ceļos, sniedzot mums savu žēlastīgo roku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
Piezīme: 2017. gada 1. aprīlī māsa Kordone tika atbrīvota no otrās padomnieces aicinājuma Sākumskolas vispārējā prezidijā un tika aicināta par pirmo padomnieci.