„Staigā ar Mani!”
Mūsu ordinēšana priesterībā ir aicinājums no Tā Kunga — staigāt ar Viņu, darīt to, ko Viņš dara, kalpot tā, kā Viņš kalpo.
Mani mīļotie priesterības brāļi, mans nolūks šodien ir no jauna jūs pārliecināt, kā arī stiprināt jūs priesterības kalpošanā. Savā ziņā tas ir līdzīgs mērķis, kāds, iespējams, bija Glābējam, kad Viņš satika bagāto jaunekli, kurš jautāja: „Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” (Mateja 19:16.) Iespējams, jūs esat ieradušies uz šo konferenci, līdzīgi kā šis jauneklis devās pie Glābēja, prātojot, vai jūsu kalpošana ir pieņemama. Un tajā pašā laikā, iespējams, jūs noprotat, ka ir vēl daudz darāmā — varbūt pat ļoti daudz! Es lūdzu, kaut es varētu paust Tā Kunga atzinīgo novērtējumu par to, ko jūs jau esat izdarījuši, kā arī sniegt iedrošinājumu attiecībā uz nākotni, — ko ar Viņa palīdzību jūs vēl varētu paveikt kā Viņa svētās priesterības nesēji.
Bagātajam jauneklim tika prasīts pārdot visu, kas viņam bija, atdot to nabagiem un sekot Glābējam. Lai gan jūsu pilnveidošanās procesam tas, iespējams, nebūs nepieciešams, tomēr būs vajadzīga zināma uzupurēšanās. Lai nu kā, es ceru, ka mans vēstījums nebūs par iemeslu, lai jūs dotos projām noskumuši, kā to darīja šis jauneklis. (Skat. Mateja 19:20–22.) Es drīzāk ticu, ka jūs iesit „savu ceļu līksmi” (M&D 84:105), jo vēlaties pilnveidoties, un jūs domājat, ka jūs to varat.
Turklāt izjust zināmu nepiemērotības sajūtu ir dabiski, ja mēs apsveram, ko Tas Kungs ir aicinājis mūs darīt. Patiesībā, ja jūs man sacītu, ka jums ir sajūta, ka pilnībā spējat izpildīt savus priesterības pienākumus, mani satrauktu, ka jūs tos neizprotat. No otras puses, ja jūs man sacītu, ka esat gatavi padoties, jo uzdevums krietni pārsniedz jūsu spējas, tad es gribētu jums palīdzēt saprast, kā Tas Kungs paaugstina un stiprina Savus priesterības nesējus, lai viņi varētu paveikt to, ko nekad nepaveiktu saviem spēkiem.
Tas attiecas uz manu aicinājumu tikpat lielā mērā, kā uz jūsu aicinājumu. Neviens no mums nevar paveikt priesterības darbu un to izdarīt labi, paļaujoties tikai uz savu gudrību un talantiem. Tas tā ir tāpēc, ka tas nav mūsu darbs — tas ir Tā Kunga darbs. Tāpēc paļaušanās uz Viņu ir vienīgais veids, kā gūt panākumus, neatkarīgi no tā, vai esat tikko aicināts diakons, kuram ir uzticēts dot garīgā spēka pienesumu Svētā Vakarēdiena priekšrakstā; vai mājskolotājs, ko Dievs ir nozīmējis mīlēt un kalpot ģimenei, kuru nezināt un kura, šķiet, nevēlas jūsu mīlestību un jūsu kalpošanu; vai tēvs, kurš zina, ka viņam ir jāprezidē taisnīgumā savās mājās, taču, iespējams, nav pārliecināts, kā to paveikt, un, šķiet, ka laiks skrien tik ātri, — bērni aug, un pasaule šķiet tik skarba un naidīga.
Tāpēc, ja jūtaties nedaudz nomākti, uztveriet to kā labu zīmi. Tas norāda, ka jūs apjaušat to lielo uzticību, ko Dievs jums ir izrādījis. Tas nozīmē, ka jums ir kaut neliela izpratne par to, kas īsti ir priesterība.
Pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kuriem ir šī izpratne. Pat tie, kuri var nocitēt pieņemamu definīciju, iespējams, līdz galam to nemaz neizprot. Vairākas rakstvietas caur Svētā Gara spēku, ko tās sevī ietver, var padziļināt mūsu godbijību attiecībā uz svēto priesterību. Šeit ir dažas no šīm rakstvietām:
„Augstākās jeb Melhisedeka priesterības spēks un pilnvaras ir turēt visu baznīcas garīgo svētību atslēgas;
priekšrocības saņemt Debesu valstības noslēpumus, redzēt debesis tiem atvērtas, satikties ar vispārējo sapulci un Pirmdzimtā baznīcu un baudīt Dieva Tēva un Jēzus — Jaunās Derības Starpnieka, sazināšanos un klātbūtni.
Ārona priesterības spēks un pilnvaras ir turēt eņģeļu kalpošanas atslēgas” (M&D 107:18–20).
Priesterības priekšrakstos „tiek pasludināts dievišķības spēks. …
jo bez tām neviens cilvēks nevar redzēt Dieva, patiesi Tēva, seju un palikt dzīvs” (M&D 84:20, 22).
„Šī Augstā priesterība, būdama pēc Viņa Dēla kārtas, kas bija no pasaules radīšanas; jeb, citiem vārdiem, būdama bez dienu sākuma vai gadu beigām, būdama sagatavota no mūžības uz visiem mūžiem, saskaņā ar Viņa paredzējumu par visām lietām” (Almas 13:7).
„Katram, kas būs ordinēts pēc šīs kārtas un aicinājuma, būs spēks ar ticību gāzt kalnus, sadalīt jūras, nosusināt ūdeņus, pagriezt tos viņu tecējumos;
nostāvēt pret tautu karapulkiem, sadalīt zemi, saraut ikvienu saiti, stāvēt Dieva klātbūtnē; darīt visu saskaņā ar Viņa gribu, saskaņā ar Viņa pavēli, pakļaujot valdības un varas; un to paveicot saskaņā ar Dieva Dēla gribu, kas pastāvēja pirms pasaules radīšanas” (Džozefa Smita tulkojums, 1. Mozus 14:30–31 (Svēto Rakstu ceļvedī)).
Mēs varam reaģēt uz šādu bijību iedvesošu aprakstu par priesterības spēku, pieņemot, ka šis apraksts uz mums neattiecas. Vai arī mēs varam reaģēt, uzdodot dziļus jautājumus savā sirdī, piemēram: Vai es kādreiz esmu jutis, ka debesis man ir atvērtas? Vai kāds izmantotu frāzi „eņģeļu kalpošana”, raksturojot manu priesterības kalpošanu? Vai es ienesu „dievišķības spēku” to cilvēku dzīvē, kuriem es kalpoju? Vai es kādreiz esmu sadalījis kalnu, stāvējis pret armiju, sarāvis kāda saites vai pakļāvis laicīgo varu — pat ja tikai pārnestā nozīmē —, lai paveiktu Dieva gribu?
Šāda sevis izvērtēšana vienmēr rada sajūtu, ka mēs varētu darīt vairāk, kalpojot Tam Kungam. Es ceru, ka jums arī rodas vēlme darīt vairāk — ilgas daudz lielākā mēra iesaistīties Tā Kunga brīnumainajā darbā. Šādas izjūtas ir pirmais solis pretī tam, lai kļūtu par tādiem vīriešiem, kādiem priesterības kalpošanas rezultātā mums būtu jākļūst.
Nākamais solis ir aprakstīts Jehovas saskarsmē ar Ēnohu. Mēs zinām Ēnohu kā varenu pravieti, kas izveidoja Ciānu lielu ļaundarību laikā. Taču, pirms viņš kļuva par varenu pravieti, Ēnohs sevi uzskatīja par zēnu, kurš ir lēns runā, kā tādu, ko visi cilvēki ienīst (Mozus 6:31). Ieklausieties Tā Kunga vārdos, ko Viņš sacīja, lai iedrošinātu Ēnohu. Šos vārdus Viņš saka arī jums, priesterības nesēji, kas esat aicināti kalpot citiem:
„Un Tas Kungs sacīja uz Ēnohu: Ej un dari, kā Es tev esmu pavēlējis, un neviens cilvēks tevi necaurdurs. Atver savu muti, un tā tiks piepildīta, un Es došu tev ko runāt, jo visa miesa ir Manās rokās, un Es darīšu, kā Man šķitīs labi. …
Lūk, Mans Gars ir uz tevis, tādēļ visus tavus vārdus Es attaisnošu; un kalni atkāpsies tavā priekšā, un upes novirzīsies no savas gultnes; un tu paliksi Manī un Es tevī, tādēļ staigā ar Mani” (Mozus 6:32, 34).
Brāļi, mūsu ordinēšana priesterībā ir aicinājums no Tā Kunga — staigāt ar Viņu. Un ko tas nozīmē — staigāt ar To Kungu? Tas nozīmē — darīt to, ko Viņš dara, kalpot tā, kā Viņš kalpo. Viņš upurēja Savas paša ērtības, lai svētītu tos, kam ir kāda vajadzība, — tāpēc arī mēs cenšamies tā darīt. Viņš, šķiet, īpaši pievērsa uzmanību cilvēkiem, kas tiek piemirsti un pat atstumti no sabiedrības, — tāpēc arī mums būtu jācenšas tā darīt. Viņš liecināja drosmīgi, bet mīloši par patieso doktrīnu, ko Viņš saņēma no Sava Tēva, pat ja tas bija nepopulāri, — arī mums tā ir jārīkojas. Viņš sacīja visiem: „Nāciet šurp pie Manis” (Mateja 11:28), un mēs sakām visiem: „Nāciet pie Viņa.” Kā priesterības nesēji, mēs esam Viņa pārstāvji. Mēs rīkojamies nevis savā, bet Viņa vārdā. Mēs runājam nevis savus, bet Viņa vārdus. Cilvēki, kuriem mēs kalpojam, iepazīst Viņu labāk, pateicoties mūsu kalpošanai.
Tajā brīdī, kad mēs pieņemam Tā Kunga uzaicinājumu „Staigā ar Mani!”, mainās mūsu priesterības kalpošana. Tā uzreiz kļūst augstāka un cēlāka, ar lielāku potenciālu, jo mēs zinām, ka neesam vieni. Es to spēcīgi sajutu, kad prezidents Tomass S. Monsons pirms deviņiem gadiem uzlika savas rokas man uz galvas un iesvētīja mani aicinājumā, kurā šobrīd kalpoju. Tajā svētībā viņš citēja šos Glābēja vārdus: „Un, kas pieņems jūs, tur Es būšu arī, jo Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu” (M&D 84:88).
Es esmu paļāvies uz šo solījumu daudzas reizes, un esmu redzējis, kā dažādos veidos tas tiek piepildīts manā priesterības kalpošanā 72 gadu garumā. Tas notika, kad biju jauns Ārona priesterības nesējs, kuram bija uzdevums — pasniegt Svēto Vakarēdienu. Nobijies, ka varētu pieļaut kļūdu, pirms sanāksmes izgāju ārā no dievkalpojuma zāles un sāku izmisīgi lūgt, lai Dievs man palīdz. Es saņēmu atbildi. Es jutu, ka Tas Kungs ir ar mani. Es jutu, ka Viņš man uzticas, tāpēc man bija pārliecība, ka spēšu paveikt savu daļu, veicot Viņa darbu.
Tas pats notika arī tad, kad kalpoju par bīskapu. Es saņēmu telefona zvanu no sievietes, kura bija pieļāvusi nopietnu kļūdu, un tagad bija jāpieņem grūts, dzīvi izmainošs lēmums. Satiekoties ar viņu, man bija sajūta, ka zinu atbildi uz viņas problēmu, taču es arī spēcīgi jutu, ka man nevajadzētu dot šo atbildi, jo viņai to vajadzēja iegūt pašai. Es viņai sacīju: „Es ticu, ka Dievs tev pateiks, kas tev ir jādara, ja tu Viņam vaicāsi.” Viņa vēlāk stāstīja, ka bija pajautājusi Viņam un Viņš atbildēja.
Kādā citā reizē, kad biju bīskaps, es saņēmu vēl kādu zvanu, šoreiz no policijas. Man pastāstīja, ka kāds piedzēries šoferis ar savu braucamo bija caur stiklu ietriecies bankas vestibilā. Kad pārsteigtais šoferis redzēja apsargu ar ieroci rokās, kas bija vērsts uz viņu, viņš sauca: „Nešaujiet! Es esmu mormonis!”
Tika noskaidrots, ka piedzērušais šoferis bija manas bīskapijas loceklis, kas nesen bija kristīts. Kad es viņu gaidīju bīskapa kabinetā, es plānoju, ko es viņam sacīšu, lai viņš justu nožēlu par to, ka viņš ir lauzis savas derības un apkaunojis Baznīcu. Bet, kad es apsēdos un raudzījos viņā, es dzirdēju balsi savā galvā sakām tik skaidri, it kā kāds ar mani runātu: „Es tev ļaušu viņu redzēt tā, kā Es viņu redzu.” Un tad, uz īsu mirkli, viss viņa izskats izmainījās. Es redzēju nevis apdullušu jaunieti, bet gaišu un cildenu Dieva dēlu. Es pēkšņi jutu Dieva mīlestību pret viņu. Šī vīzija izmainīja mūsu sarunu. Tā izmainīja arī mani.
Es apguvu svarīgas mācības no šīm pieredzēm, staigājot ar To Kungu un darot Viņa darbu. Es vēlētos dalīties trijās no šīm mācībām. Pirmā — Dievs pamana un atbalsta pat nepieredzējušāko un jaunāko diakonu. Jums nekad nevajadzētu būt sajūtai, ka esat pārāk mazs vai nenozīmīgs, lai Viņš jums un jūsu kalpošanai, ko veicat Viņa vārdā, pievērstu uzmanību.
Otrā mācība — Tā Kunga darbs nav tikai atrisināt problēmas; Viņa darbs ir veidot cilvēkus. Tā kā jūs staigājat ar Viņu priesterības kalpošanā, jūs varat atklāt, ka dažkārt tas, kas šķiet kā visefektīvākais veids, nav Tā Kunga vēlamais risinājums, jo tas neļauj cilvēkam augt. Ja jūs ieklausīsieties, Viņš jums mācīs Savus ceļus. Atcerieties, ka Dieva darbs un godība ir „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”, nevis vadīt efektīvu organizāciju (Mozus 1:39). Tieši tāpēc Viņš dod Savas priesterības pilnvaras nepilnīgiem mirstīgajiem, tādiem kā jūs un es, un aicina mūs piedalīties Viņa darbā. Mūsu pilnveidošanās ir Viņa darbs!
Tagad — trešā mācība: Glābēja pieaicināšana priesterības kalpošanā izmainīs jūsu skatījumu uz citiem. Viņš jūs mācīs redzēt citus ar Viņa acīm, kas nozīmē — uzlūkot nevis ārējo izskatu, bet sirdi (skat. 1. Samuēla 16:7). Tāpēc Glābējs varēja redzēt Sīmani nevis kā impulsīvu zvejnieku, bet kā Pēteri, stabilu nākotnes vadītāju Viņa Baznīcā (skat. Lūkas 5:1–11). Tāpēc Viņš varēja redzēt Caķeju nevis kā korumpētu nodokļu iekasētāju, kā citi to redzēja, bet kā godīgu, godājamu Ābrahāma dēlu (skat. Lūkas 19:1–9). Ja jūs staigāsiet ar Glābēju pietiekami ilgi, jūs iemācīsieties redzēt ikvienu cilvēku kā Dieva bērnu — ar neierobežotu potenciālu, neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi viņa vai viņas pagātne. Un, ja jūs turpināsiet staigāt ar Glābēju, jūs attīstīsiet vēl vienu Viņa dāvanu — spēju palīdzēt cilvēkiem saskatīt viņu pašu potenciālu un nožēlot grēkus.
Mani dārgie priesterības brāļi, daudzējādā ziņā mēs esam līdzīgi diviem mācekļiem, kuri gāja pa ceļu uz Emavu tajā pirmajā Lieldienu svētdienā. Tas bija Augšāmcelšanās rīts, bet viņi vēl nebija pārliecināti, ka bija notikusi augšāmcelšanās vai ko vispār augšāmcelšanās nozīmēja. Viņi „cerēja, ka [Jēzus no Nācaretes] atpestīs Israēlu”, bet tie bija „sirdī kūtri” ticēt visam, ko Svētie Raksti vēsta par augšāmcelšanos. Ejot un mēģinot to kopā saprast, „Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.” (Skat. Lūkas 24:13–32.)
Es liecinu: kad mēs staigājam pa priesterības kalpošanas ceļu, Glābējs Jēzus Kristus iet kopā ar mums, jo tas ir Viņa ceļš, Viņa veids. Viņa gaisma iet mums pa priekšu, un Viņa eņģeļi ir mums apkārt. Mums var nebūt pilnīga izpratne par to, kas ir priesterība vai kā to pielietot tā, kā Viņš to dara. Bet, ja mēs pievērsīsim uzmanību tiem brīžiem, kad mūsu sirdis deg mūsos (Lūkas 24:32), mūsu acis var tikt atvērtas un mēs redzēsim Viņa roku mūsu dzīvēs un mūsu kalpošanā. Es liecinu, ka mēs vislabāk Viņu iepazīstam, strādājot ar Viņu un kalpojot Viņam lielajā darbā, īstenojot glābšanu Dieva bērniem. „Jo kā lai cilvēks pazīst kungu, kam viņš nav kalpojis un kas ir viņam svešs, un ir tālu no viņa sirds domām un vēlmēm?” (Mosijas 5:13). Jēzus Kristus ir mūsu Skolotājs. Šī ir Viņa Baznīca. Tā ir Viņa priesterība, kuru mēs godājam. Kaut mēs katrs izvēlētos staigāt ar Viņu un atpazīt, kā Viņš staigā ar mums.
Es sniedzu jums savu svinīgo liecību, ka Jēzus ir Kristus, mūsu augšāmceltais Kungs. Es jums liecinu, ka priesterība, ko Viņš mums uzticējis, ir spēks runāt un rīkoties Viņa vārdā. Mēs esam mīloša Debesu Tēva bērni, kurš atbild uz mūsu lūgšanām un sūta Svēto Garu, lai mūs stiprinātu katrā priesterības atbildībā, ko mēs esam svētīti saņemt. Džozefs Smits redzēja Tēvu un Dēlu. Viņš saņēma priesterības atslēgas, kuras ir tālāk nodotas prezidentam Tomasam S. Monsonam, kurš pielieto tās šodien. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.