Dievība un pestīšanas iecere
Pateicoties tam, ka mēs zinām patiesību par Dievību un savām attiecībām ar tās locekļiem, mūsu rokās ir vislabākā karte mūsu laicīgā ceļa veikšanai.
I
Mūsu pirmais Ticības apliecinājums vēsta: „Mēs ticam Dievam, Mūžīgajam Tēvam, un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, un Svētajam Garam.” Lai gan savā ticībā Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam mēs pievienojamies pārējiem kristiešiem, tomēr tas, kam mēs attiecībā uz Tiem ticam, atšķiras no viņu uzskatiem. Mēs neticam tam, kas kristiešu pasaulē tiek dēvēts par Svētās Trīsvienības doktrīnu. Savā Pirmajā vīzijā Džozefs Smits redzēja divas atšķirīgas personas, divas būtnes, tādējādi noskaidrojot, ka tā laika vadošie uzskati par Dievu un Dievību ir nepatiesi.
Par spīti uzskatam, ka Dievs ir neaptverama un neizdibināma mistērija, patiesība ir tāda, ka Dieva īstenā daba un mūsu attiecības ar Viņu ir izzināmas un tā ir atslēga visas pārējās mūsu doktrīnas izprašanai. Bībelē ir pierakstīta Jēzus diženā aizlūgšana par mums, kurā Viņš pasludina: „Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi [iepazīst] Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.)
Mūsu pūliņi iepazīt Dievu un Viņa darbu aizsākās vēl pirms šīs laicīgās dzīves un turpināsies arī pēc tās. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Paies ļoti ilgs laiks kopš brīža, kad būsiet izgājuši cauri priekškaram, kamēr jūs būsiet apguvuši … visus paaugstināšanas principus.”1 Mēs balstāmies uz zināšanām, ko ieguvām pirmslaicīgajā garu pasaulē. Tādēļ, cenšoties mācīt Israēla tautai par Dieva dabu un Viņa attiecībām ar Saviem bērniem, pravietis Jesaja, kā rakstīts Bībelē, pasludināja:
„Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? …
Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs [vēl to neesat sapratuši, kopš tika likti zemes pamati]?” (Jesajas 40:18, 21.)
Mēs zinām, ka Dievības locekļi ir trīs atsevišķas, atšķirīgas būtnes. Mēs zinām to, pateicoties norādījumiem, kas tika doti pravietim Džozefam Smitam: „Tēvam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat taustāms kā cilvēka, Dēlam arī; bet Svētajam Garam nav ķermeņa no miesas un kauliem, bet tas ir gars. Ja tas tā nebūtu, Svētais Gars nevarētu mājot mūsos.” (M&D 130:22.)
Runājot par Dieva Tēva pārāko stāvokli Dievībā, kā arī konkrētu lomu, ko pilda katrs no Dievības locekļiem, pravietis Džozefs Smits skaidro:
„Jebkurš cilvēks, kurš ir redzējis Debesis atveramies, zina, ka Debesīs ir trīs personas, kuras tur varas atslēgas, un viena no Tām valda pār visām. …
… Šīs personas … sauc: pirmais Dievs, Radītājs; otrais Dievs, Izpircējs; un trešais Dievs, Liecinieks vai Liecinātājs.
Tēva joma ir prezidēt kā Vadītājam jeb Prezidentam, Jēzus ir kā Starpnieks un Svētais Gars — kā Liecinieks vai Liecinātājs.”2
II Iecere
Mūsu izpratne par savām attiecībām ar Dievības locekļiem izriet no tā, kas mums atklāts par pestīšanas ieceri.
Atbildes uz jautājumiem — „No kurienes mēs nākam?”, „Kādēļ mēs šeit esam?” un „Kurp mēs dosimies?” — ir iegūstamas, izzinot to, kas Svētajos Rakstos tiek saukta par „pestīšanas ieceri”, „diženo laimes ieceri” vai „izpirkšanas ieceri” (Almas 42:5, 8, 11). Šīs ieceres centrā ir Jēzus Kristus evaņģēlijs.
Būdami Dieva bērni un dzīvodami pirmslaicīgajā esamībā, mēs vēlējāmies īstenot savu mūžīgās dzīves sūtību, taču bez laicīgās pieredzes fiziskā ķermenī mūsu pilnveide bija apstājusies. Dāvājot mums iespēju pilnveidoties, mūsu Debesu Tēvs pārraudzīja šīs pasaules Radīšanu, kur, zaudējuši atmiņas par dzīvi pirms laicīgās piedzimšanas, mēs varam pierādīt savu vēlmi — ievērot Viņa pavēles, kā arī gūt pieredzi un augt, pārvarot laicīgās dzīves grūtības. Taču, pieredzot laicīgo dzīvi, mūsu pirmo vecāku Krišanas dēļ mums ir jāizcieš garīgā nāve, tiekot nošķirtiem no Dieva vaiga, kā arī jātiek grēka aptraipītiem un pakļautiem laicīgajai nāvei. Taču tas bija paredzēts Tēva iecerē, kas dāvā veidu, kā mēs varam pārvarēt visus minētos šķēršļus.
III Dievība
Izprotot Dieva diženās ieceres nolūku, mēs tagad varam padomāt par tīs Dievības locekļu lomām šīs ieceres īstenošanā.
Mēs sāksim ar kādu Bībeles mācību. Noslēdzot savu otro vēstuli korintiešiem, apustulis Pāvils, tikpat kā garām ejot, piemin Dievību, kurā ietilpst Tēvs, Dēls un Svētais Gars: „Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara sadraudzība3 lai ir ar jums visiem!” (2. korintiešiem 13:14.)
Šis Bībeles pants raksturo Dievības dabu, pieminot visu nosakošo un motivējošo Dieva Tēva mīlestību, Jēzus Kristus žēlastīgo glābšanas misiju un Svētā Gara sadraudzību.
Dievs Tēvs
Viss iesākas ar Dievu Tēvu. Lai gan mēs par Viņu zinām salīdzinoši nedaudz, mūsu zināšanām ir izšķiroša nozīme, lai izprastu Viņa pārāko stāvokli, savas attiecības ar Viņu un to, ka Viņš pārrauga pestīšanas ieceres īstenošanu, Radīšanu un visu, kas noticis pēc tam.
Elders Brūss R. Makonkijs tieši pirms savas nāves rakstīja: „Augstākajā un būtiskākajā šī vārda nozīmē ir tikai viens patiesais un dzīvais Dievs. Viņš ir Tēvs, Visvarenais Elohims, Augstākā būtne, šī Visuma Radītājs un Valdnieks.”4 Viņš ir arī Jēzus Kristus, tāpat kā mūsu visu, Dievs un Tēvs. Prezidents Deivids O. Makejs mācīja, ka „pirmais patiesais pamatprincips, kuru popularizēja Jēzus Kristus, bija tas, ka aiz visa, caur visu un pār visu stāv Dievs Tēvs, kurš ir Kungs pār Debesīm un Zemi”5.
Visas mūsu zināšanas par Dieva Tēva dabu galvenokārt izriet no tā, ko mēs zinām par Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Jēzus Kristus, kalpošanu un mācībām. Elders Džefrijs R. Holands ir mācījis, ka viens no Jēzus kalpošanas svarīgākajiem mērķiem bija atklāt mirstīgajiem, „kāds tad ir Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, … atklājot un personificējot Sava Tēva un mūsu Tēva Debesīs patieso dabu”.6 Bībelē ir ietverta apustuļu liecība, ka Jēzus bija Sava Tēva personīgās „būtības attēls” (Ebrejiem 1:3), kas tikai papildina paša Jēzus mācību, kura vēsta: „Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jāņa 14:9.)
Dievs Tēvs ir mūsu garu Tēvs. Mēs esam Viņa bērni. Viņš mīl mūs, un visu, ko Viņš dara, Viņš dara mūsu mūžīgās labklājības labad. Viņš ir pestīšanas ieceres autors, un tikai ar Viņa spēku tiek īstenots Viņa ieceres mērķis — Viņa bērnu mūžīgā godība.
Dēls
Mirstīgo acīs pats uzskatāmākais Dievības loceklis ir Jēzus Kristus. 1909. gadā Augstākais prezidijs nāca klajā ar varenu doktrināro apgalvojumu, pasludinot, ka Jēzus ir „pirmdzimtais starp visiem Dieva dēliem — pirmais, kurš piedzima garā, un vienīgais, kurš piedzima miesā”7. Tēvs izraudzījās šo Dēlu — dižāko no visiem —, lai Tas īstenotu Tēva ieceri: izmantotu Tēva spēku neskaitāmu pasauļu radīšanai (skat. Mozus gr. 1:33) un caur Savu Augšāmcelšanos izglābtu Dieva bērnus no nāves, bet caur Savu Izpirkšanu — no grēka. Šo dievišķo upuri tik tiešām var dēvēt par „centrālo notikumu visas cilvēces vēsturē”.8
Tajos unikālajos un svētajos brīžos, kad Dievs Tēvs pats personīgi iepazīstina cilvēkus ar Dēlu, Viņš saka: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uzklausiet Viņu!” (skat. Marka 9:7; Lūkas 9:35; 3. Nefija 11:7; Džozefs Smits — Vēsture 1:17). Tādējādi tas ir Jēzus Kristus, Jehova, Israēla Kungs un Dievs, kurš runā ar un caur praviešiem.9 Tieši tādēļ, pēc Savas Augšāmcelšanās parādoties nefijiešiem, Viņš iepazīstināja tos ar Sevi kā ar „visas zemes Dievu” (3. Nefija 11:14). Tieši tādēļ Jēzus bieži runā ar Mormona Grāmatas praviešiem un pēdējo dienu svētajiem kā „Tēvs un Dēls”, izmantojot titulu, kas pirms 100 gadiem tika skaidrots Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu iedvesmotajā, doktrinārajā vēstījumā.10
Svētais Gars
Trešais Dievības loceklis ir Svētais Gars, ko dēvē arī par Garu, Tā Kunga Garu un Mierinātāju. Caur šo Dievības locekli mēs varam saņemt personīgu atklāsmi. Tā kā Tas ir gars (skat. M&D 130:22), Tas var mājot mūsos, veicot būtisku saziņas nodrošinātāja lomu starp Tēvu, Dēlu un Dieva bērniem uz šīs Zemes. Daudzos pantos tiek mācīts, ka Gara misija ir liecināt par Tēvu un Dēlu (skat. Jāņa 15:26; 3. Nefija 28:11; M&D 42:17). Glābējs solīja, ka Mierinātājs mācīs mums visu, atgādinās mums visu un vadīs mūs visā patiesībā (skat. Jāņa 14:26; 16:13). Tādējādi Svētais Gars palīdz mums atšķirt patiesību no maldiem, vada mūs svarīgāko lēmumu pieņemšanā un palīdz tikt galā ar laicīgās dzīves grūtībām.11 Gars ir arī Tas, caur kuru mēs varam tikt iesvētīti jeb attīrīti un šķīstīti no grēka (skat. 2. Nefija 31:17; 3. Nefija 27:20; Moronija 6:4).
IV
Kā šī dievišķi atklātā mācība par Dievību un pestīšanas ieceri un izpratne par to var palīdzēt mums mūsu pašreizējās grūtībās?
Pateicoties tam, ka mēs zinām patiesību par Dievību un savām attiecībām ar tās locekļiem, kā arī šīs dzīves mērķi un mūsu mūžīgās sūtības iedabu, mūsu rokās ir vislabākā karte, lai pārliecinoši veiktu šo laicīgās dzīves ceļu. Mēs zinām, ko mēs pielūdzam un kādēļ mēs pielūdzam. Mēs zinām, kas mēs esam un par ko varam kļūt (skat. M&D 93:19). Mēs zinām, kurš paver mums šo iespēju, un mēs zinām, kas mums jādara, lai mēs varētu baudīt mūžīgās svētības, kuras dāvā Dieva pestīšanas iecere. Kā tad mēs to visu zinām? Mēs to zinām, pateicoties atklāsmēm, ko Dievs devis praviešiem un katram no mums personīgi.
Taču, lai sasniegtu to, ko apustulis Pāvils dēvē par „Kristus diženuma pilnības mēru” (Efeziešiem 4:13), mums būs nepieciešams daudz vairāk par zināšanu iegūšanu. Ar pārliecību par evaņģēlija patiesumu vien nepietiek; mums ir jārīkojas un jādomā tā, lai evaņģēlijs pievērstu mūs Dievam. Pretēji pasaulīgajām institūcijām, kas māca kaut ko izzināt, pestīšanas iecere un Jēzus Kristus evaņģēlijs aicina mūs kļūt par kaut ko vairāk.
Iepriekšējā vispārējā konferencē prezidents Tomass S. Monsons mums mācīja:
„Mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, ir izšķiroša loma šajā [pestīšanas] iecerē. Bez Viņa īstenotās Izpirkšanas upura viss būtu zaudēts. Taču ar ticību Viņam un Viņa misijai vien nepietiek. Mums ir jāstrādā un jāmācās, jāmeklē un jālūdz, jānožēlo grēki un jākļūst labākiem. Mums ir jāizzina Dieva likumi un jādzīvo saskaņā ar tiem. Mums ir jāsaņem Viņa glābšanas priekšraksti. Tikai tā mēs iegūsim patiesu, mūžīgu laimi. …
Es no visas sirds dziļumiem un visā pazemībā,” pasludināja prezidents Monsons, „liecinu par to, cik dižena dāvana ir mūsu Tēva iecere mūsu dzīvei. Tas ir vienīgais, patiesais ceļš uz mieru un laimi gan šeit, gan pēc šīs dzīves.”12
Es savā liecībā pievienojos mūsu mīļotā pravieša un prezidenta liecībai. Es liecinu, ka mums ir Debesu Tēvs, kurš mūs mīl. Es liecinu, ka mums ir Svētais Gars, kurš mūs vada. Un es liecinu par Jēzu Kristu, mūsu Glābēju, kurš ir padarījis to visu iespējamu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.