Evaņģēlija valoda
Efektīva mācīšana ir ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu evaņģēliju mūsu ģimenēs, un tas prasa uzcītību un pūles.
Kad es tiku aicināts par augstāko pilnvaroto, es ar ģimeni pārcēlos no Kostarikas uz Soltleiksitiju, lai veiktu savu pirmo uzdevumu. Šeit, Savienotajās Valstīs, man ir bijusi tā svētība — satikt brīnišķīgus cilvēkus ar dažādu etnisko izcelsmi un kultūru. To vidū ir daudzi, kuri gluži kā es ir dzimuši Latīņamerikas valstīs.
Esmu ievērojis, ka daudzi latīņamerikāņi, kuri uz šejieni atceļoja senāk, galvenokārt runā spāniski, bet angliski tikai tik daudz, lai varētu sazināties ar citiem. Otrā paaudze — tie, kuri vai nu ir dzimuši Savienotajās Valstīs, vai arī šeit ieradās, kad bija vēl bērni, un šeit apmeklē skolu, — runā ļoti labā angļu valodā un nedaudz lauzītā spāņu valodā. Savukārt trešā paaudze bieži vien vairs nerunā spāņu valodā, kas ir viņu priekšteču dzimtā valoda.1
Runājot valodniecības terminiem, to dēvē par „valodas zudumu”. Valodas zudums var rasties tad, kad ģimenes pārceļas uz svešu zemi, kurā viņu dzimtā valoda nav noteicošā. Tas notiek ne vien latīņamerikāņu vidū, bet ar iedzīvotājiem visā pasaulē, kad dzimtā valoda tiek aizstāta ar kādu citu valodu.2 Pat Nefijs, Mormona Grāmatas pravietis, gatavojoties doties uz apsolīto zemi, bija noraizējies par savu tēvu dzimtās valodas zaudēšanu. Nefijs rakstīja: „Un, lūk, tā ir gudrība Dievā, ka mums ir jādabū šie pieraksti, lai mēs varētu saglabāt savu tēvu valodu priekš mūsu bērniem.”3
Taču Nefijs baidījās pazaudēt arī kādu citu valodu. Nākamajā pantā viņš turpināja: „Un arī lai mēs varētu saglabāt priekš viņiem vārdus, kas ir runāti ar visu svēto praviešu muti, kas tika doti tiem ar Garu un Dieva spēku, kopš pasaule sākās un līdz pat šim laikam.”4
Es pamanīju līdzību starp dzimtās valodas un Jēzus Kristus evaņģēlija saglabāšanu mūsu dzīvē.
Šodien, izmantojot šo līdzību, es nevēlos uzsvērt kādu konkrētu zemes valodu, bet drīzāk mūžīgo valodu, ko mums vajadzētu saglabāt un nekad nepazaudēt savās ģimenēs. Es runāju par Jēzus Kristus evaņģēlija valodu.5 Ar „evaņģēlija valodu” es domāju visas mūsu praviešu mācības, mūsu paklausību šīm mācībām un mūsu sekošanu taisnīgām tradīcijām.
Es pastāstīšu par trīs veidiem, kā šo valodu var saglabāt.
Pirmais: Esot uzcītīgiem un vairāk rūpējoties par mājām
Mācībā un Derībās Tas Kungs aicināja daudzus ievērojamus Baznīcas locekļus, tai skaitā Nevelu K. Vitneju, sakārtot savas mājas. Tas Kungs teica: „Arī Mans kalps Nevels K. Vitnejs … ir jāpārmāca, un viņam ir jāsaved kārtībā sava ģimene un jāskatās, lai viņi būtu uzcītīgāki un vairāk rūpētos par māju, un lūgtu vienmēr, vai arī viņi tiks izstumti no savas vietas.”6
Viens no iemesliem, kāpēc tiek pazaudēta dzimtā valoda, ir tas, ka vecāki neatvēl laiku, lai to mācītu saviem bērniem. Nepietiek ar to, ka mājās tiek tikai runāts šajā valodā. Ja vecāki vēlas saglabāt savu valodu, tā ir jāmāca. Pētījumos noskaidrots, ka vecāki, kuri apzināti pieliek pūles, lai saglabātu savu dzimto valodu, to arī izdara.7 Tad kādas apzinātas pūles būtu jāpieliek, lai saglabātu evaņģēlija valodu?
Elders Deivids A. Bednārs, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis, brīdināja, ka „vāja evaņģēlija mācīšana un pielietošana mājās” var būt par būtisku iemeslu tam, ka ģimene, kuras locekļi vairākās paaudzēs ir bijuši Baznīcas locekļi, kļūst neaktīva.8
Tādējādi mēs varam secināt, ka efektīva mācīšana ir ārkārtīgi svarīga, lai saglabātu evaņģēliju mūsu ģimenēs, un tas prasa uzcītību un pūles.
Mēs vairākkārt esam tikuši aicināti izveidot ieradumu — ik dienu studēt Svētos Rakstus kopā ar ģimeni un individuāli.9 Daudzas ģimenes, kas to dara, katru dienu tiek svētītas ar lielāku vienotību un tuvākām attiecībām ar To Kungu.
Kā būtu jānotiek kopīgai ikdienas Svēto Rakstu studēšanai? Vecākiem ik dienu būtu jāpaņem rokās Svētie Raksti un ar mīlestību jāaicina ģimeni sapulcēties, lai tos kopīgi studētu. Ir grūti iedomāties, ka šāda studēšana varētu notikt kā citādāk.
Tēti un mammas, nepalaidiet garām šīs lieliskās svētības. Negaidiet līdz brīdim, kad būs jau par vēlu!
Otrais: Spēcīgs piemērs mājās
Kāds valodniecības eksperts rakstīja, ka, lai saglabātu dzimto valodu „un ieinteresētu bērnus, jums to vajag iedzīvināt”.10 Mēs „iedzīvinām valodu”, ja mūsu mācības un piemērs iet roku rokā.
Kad es biju jauns, es brīvlaikos strādāju sava tēva ražotnē. Pirmais jautājums, ko tēvs man vienmēr uzdeva pēc savas algas saņemšanas, bija: „Ko tu darīsi ar savu naudu?”
Es zināju atbildi un teicu: „Samaksāšu desmito tiesu un krāšu misijai.”
Kad es biju strādājis kopā ar viņu apmēram astoņus gadus un pastāvīgi atbildējis uz šo pašu jautājumu, mans tēvs saprata, ka ir iemācījis man bausli par desmitās tiesas maksāšanu. Viņš nezināja, ka šī svarīgā principa apguvei man bija nepieciešama tikai viena nedēļas nogale. Ļaujiet man jums pastāstīt, kā es apguvu šo principu.
Pēc dažiem notikumiem saistībā ar Centrālamerikas pilsoņu karu mana tēva bizness bankrotēja. Aptuveni 200 pilnlaika darbinieku vietā viņam palika mazāk nekā pieci šūšanas operatori, kuri pēc vajadzības strādāja mūsu mājas garāžā. Kādu dienu, šajā grūtajā laikā, es dzirdēju, kā mani vecāki apspriežas, vai viņiem vajadzētu samaksāt desmito tiesu, vai nopirkt bērniem pārtiku.
Svētdienā es sekoju savam tēvam, lai redzētu, ko viņš darīs. Pēc dievkalpojuma es redzēju, kā viņš paņem aploksni un ieliek tajā desmito tiesu. Tā bija tikai daļa no mācības. Manā prātā palika jautājums — ko mēs ēdīsim?
Agrā pirmdienas rītā daži cilvēki pieklauvēja pie mūsu durvīm. Kad es tās atvēru, viņi jautāja pēc mana tēva. Es viņu pasaucu, un, kad viņš atnāca, viesi viņam pastāstīja par steidzamu šūšanas pasūtījumu, ko bija nepieciešams paveikt, cik ātri vien iespējams. Viņi teica, ka pasūtījums ir tik steidzams, ka viņi par to samaksās uzreiz. Todien es apguvu desmitās tiesas principu un redzēju svētības, kas tam seko.
Jaunajā Derībā Tas Kungs runā par paraugu. Viņš saka: „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.”11
Nepietiek tikai runāt ar mūsu bērniem par tempļa laulības nozīmīgumu, gavēšanu un sabata dienas godāšanu. Viņiem ir jāredz, ka mēs atvēlam laiku, lai dotos uz templi tik bieži, cik iespējams. Viņiem ir jāredz mūsu apņemšanās regulāri gavēt12 un turēt sabata dienu svētu. Ja mūsu jaunieši nevarēs izlaist divas maltītes gavēņa laikā, regulāri nestudēs Svētos Rakstus, svētdienā neizslēgs televizoru sporta čempionāta laikā, vai viņiem būs garīga pašdisciplīna, lai pretotos spēcīgajiem mūsdienu pasaules kārdinājumiem, tostarp pornogrāfijas kārdinājumam?
Trešais: Tradīcijas
Vēl viens veids, kā valoda var tikt ietekmēta vai pazaudēta, ir citas valodas un tradīciju sajaukums ar dzimto valodu.13
Atjaunotās Baznīcas pirmajos gados Tas Kungs aicināja daudzus ievērojamus Baznīcas locekļus sakārtot savas mājas. Viņš iesāka Savu aicinājumu, pievēršot uzmanību diviem veidiem, kā mēs varam pazaudēt gaismu un patiesību mūsu mājās. „Un tas ļaunais nāk un paņem gaismu un patiesību caur nepaklausību, prom no cilvēku bērniem un dēļ viņu tēvu paražām.”14
Mums, ģimenei, vajag izvairīties no jebkādām tradīcijām, kas mūs var atturēt no sabata dienas ievērošanas vai ikdienas Svēto Rakstu studēšanas un lūgšanas mājās. Mums vajag rūpīgi apdomāt to, kā mēs varam pasargāt savas mājas virtuālo vidi no pornogrāfijas un visām pārējām ļaunajām ietekmēm. Lai cīnītos pret pasaulīgajām mūsdienu tradīcijām, mums ir jāizmanto Svētie Raksti un mūsdienu praviešu vārdi, lai mācītu saviem bērniem par viņu dievišķo identitāti, viņu dzīves mērķi un Jēzus Kristus dievišķo misiju.
Nobeigums
Svētajos Rakstos mēs varam atrast vairākus „valodas zaudēšanas” piemērus.15 Piemēram:
„Tad notika, ka tur bija daudzi no jaunās paaudzes, kas nevarēja saprast ķēniņa Benjamīna vārdus, būdami mazi bērni tajā laikā, kad viņš runāja uz savu tautu; un viņi neticēja savu tēvu paražām. …
Un tad savas neticības dēļ viņi nevarēja saprast Dieva vārdu; un viņu sirdis bija nocietinātas.”16
Jaunajai paaudzei evaņģēlijs bija kļuvis par svešvalodu. Un, lai gan dažkārt var apstrīdēt to, vai tiek gūts kāds labums no dzimtās valodas saglabāšanas, pestīšanas ieceres kontekstā nevar apstrīdēt mūžīgās sekas, kas mūs skars, ja mēs pazaudēsim evaņģēlija valodu savās mājās.
Būdami Dieva bērni, mēs esam nepilnīgi cilvēki, kuri cenšas iemācīties perfektu valodu.17 Tieši tāpat, kā māte jūt līdzi savam mazajam bērniņam, mūsu Debesu Tēvs ir pacietīgs ar mūsu nepilnībām un kļūdām. Viņš augstu vērtē un saprot mūsu klusākos izteikumus, ko sirsnīgi nomurminām lūgšanā, un tos uztver tā, it kā tā būtu izsmalcinātākā dzeja. Viņš priecājas par to, kā skan mūsu pirmie evaņģēlija vārdi. Viņš mūs māca ar pilnīgu mīlestību.
Nekādi sasniegumi šajā dzīvē, lai arī cik svarīgi tie varētu šķist, nebūs nozīmīgi, ja mēs pazaudēsim evaņģēlija valodu mūsu ģimenēs.18 Es liecinu, ka Debesu Tēvs mūs svētīs par pūlēm, ko pieliksim, cenšoties pielietot Viņa valodu, līdz pat brīdim, kad mēs kļūsim meistarīgi šīs saziņas augstākajā līmenī, kas vienmēr ir bijusi mūsu dzimtā valoda. Jēzus Kristus vārdā, āmen.