Mūžīgais mīlestības princips
Mūsu Debesu Tēva mīlestība pret katru no Saviem bērniem ir īsta. Viņš ir līdzās ikvienam.
Mūžīgais mīlestības princips izpaužas, kad dzīvojam saskaņā ar diviem augstākajiem baušļiem: mīlēt Dievu no visas savas sirds, dvēseles, prāta un spēka un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.1
Es atceros savu pirmo ziemu, dzīvojot šeit, Jūtas štatā, — visapkārt sniegs. Atbraucot no Sonoras tuksneša, pirmajās dienās es to izbaudīju, taču pēc dažām dienām sapratu, ka man ir agrāk jāceļas, lai notīrītu sniegu no piebraucamā ceļa.
Kādu rītu sniegputeņa laikā es svīstot ar lāpstu tīrīju sniegu un ieraudzīju, ka kaimiņš atver savu garāžu pretējā ielas pusē. Viņš ir vecāks par mani, tāpēc nodomāju — ja drīz pabeigšu, varēšu viņam palīdzēt. Tā es skaļā balsī viņam pavaicāju: „Brāli, vai tev vajadzīga palīdzība?”
Viņš pasmaidīja un teica: „Paldies, elder Montoija.” Tad viņš izvilka no garāžas sniega pūtēju, iedarbināja motoru un pēc dažām minūtēm nopūta visu sniegu savas mājas priekšā. Pēc tam viņš ar savu mašīnu šķērsoja ielu un pajautāja: „Elder, vai tev ir nepieciešama palīdzība?”
Smaidot es teicu: „Jā, paldies.”
Mēs vēlamies palīdzēt viens otram, jo mēs mīlam viens otru, un mana brāļa vajadzības kļūst par manām vajadzībām, un manas — par viņa vajadzībām. Neatkarīgi no tā, kādā valodā runā mans brālis vai no kuras valsts viņš nācis, mēs mīlam viens otru, jo esam brāļi — viena un tā paša Tēva bērni.
Kad tika paziņots par kalpošanu norīkojumos, prezidents Rasels M. Nelsons teica: „Mēs ieviesīsim jaunāku, svētāku paņēmienu, kā kalpot citiem un rūpēties par tiem.”2 Man vārds svētāks nozīmē personīgāks, dziļāks, līdzīgāks Glābēja ceļam: „Jums būs mīlestība savā starpā”3 — citam pret citu.
Nepietiek ar to, ka vienkārši neesam par klupšanas akmeni citiem; nepietiek, ka pamanām trūcīgos uz ceļa un paejam tiem garām. Izmantosim katru iespēju, lai palīdzētu savam tuvākajam, pat ja tā ir pirmā un vienīgā reize, kad mēs viņu satiekam šajā dzīvē.
Kāpēc mīlestība pret Dievu ir pirmais un augstākais bauslis?
Es domāju, ka tas ir tādēļ, ko Viņš nozīmē mums. Mēs esam Viņa bērni, Viņš pārrauga mūsu labklājību, mēs esam atkarīgi no Viņa, un Viņa mīlestība mūs aizsargā. Viņa iecere ietver rīcības brīvību; tādēļ mēs, visdrīzāk, pieļausim dažas kļūdas.
Viņš arī ļauj, ka mēs tiekam pārbaudīti un kārdināti. Taču, neatkarīgi no tā, vai mēs pieļaujam kļūdas vai krītam kārdinājumā, šī iecere nodrošina Glābēju, lai mēs varētu tikt pestīti un atgriezties Dieva klātbūtnē.
Dzīves likstas var radīt šaubas par mums sniegto solījumu piepildīšanos. Lūdzu, uzticieties mūsu Tēvam. Viņš vienmēr pilda Savus solījumus, un mēs varam mācīties to, ko Viņš vēlas mums mācīt.
Pat darot to, kas ir pareizi, mūsu dzīves apstākļi var mainīties no labiem uz sliktiem, no laimes uz bēdām. Dievs atbild uz mūsu lūgšanām atbilstoši Savai bezgalīgajai žēlastībai un mīlestībai un Savā paša laikā.
-
Upe, no kuras Elija dzēra ūdeni, izsīka.4
-
Nefija smalkais tērauda loks salūza.5
-
Kāds jauns zēns tika diskriminēts un izslēgts no skolas.
-
Kāds ilgi gaidīts bērns nomira dažu dienu laikā pēc dzimšanas.
Apstākļi mainās.
Kad apstākļi mainās no labiem un pozitīviem uz sliktiem un negatīviem, mēs joprojām varam būt laimīgi, jo laime nav atkarīga no apstākļiem, bet gan no mūsu attieksmes pret apstākļiem. Prezidents Nelsons teica: „Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.”6
Mēs varam sēdēt un gaidīt, kad apstākļi paši mainīsies, vai arī mēs varam meklēt un radīt jaunus apstākļus.
-
Elija devās uz Sareptu, kur kāda atraitne viņam iedeva ēdienu un dzērienu.7
-
Nefijs izgatavoja koka loku un medīja dzīvniekus uzturam.8
-
Jaunais zēns sēdēja pie loga, klausoties un veicot piezīmes, un tagad viņš ir pamatskolas skolotājs.
-
Šis pāris ir attīstījis lielu ticību Glābējam Jēzum Kristum un paļāvību uz pestīšanas ieceri. Viņu mīlestība pret ilgi gaidīto bērniņu, kas pēkšņi nomira, ir lielāka par viņu skumjām.
Kad es dzirdu jautājumus: „Debesu Tēvs, vai Tu tiešām esi? Vai Tu dzirdi un atbildi uz katru bērna lūgšanu?”9, man patīk atbildēt, „Viņš ir bijis, Viņš ir un Viņš vienmēr būs līdzās gan jums, gan man. Es esmu Viņa dēls, Viņš ir mans Tēvs, un es mācos būt labs tēvs, kāds ir Viņš.”
Mēs ar sievu vienmēr cenšamies atbalstīt mūsu bērnus — jebkurā laikā, jebkuros apstākļos un jebkādā veidā. Katrs bērns ir unikāls; viņu vērtība Dievam ir liela, un neatkarīgi no tā, kādi ir viņu izaicinājumi, grēki un vājības, Dievs viņus mīl, un tāpat arī mēs.
Kad es saņēmu šo aicinājumu kalpot par Augstāko pilnvaroto, pēdējā dienā pirms došanās ceļā uz Soltleiksitiju visi mani bērni un viņu ģimenes sapulcējās kopā mūsu mājās ģimenes mājvakarā, kur mēs paudām savu mīlestību un pateicību. Pēc mācībstundas es katram savam bērnam devu priesterības svētību. Visi raudāja. Pēc svētību došanas mans vecākais dēls visu vārdā izteica pateicības vārdus par lielo mīlestību, ko mēs bijām viņiem dāvājuši kopš dienas, kad viņi piedzima, līdz šim brīdim.
Svētījiet savus bērnus neatkarīgi no tā, vai viņiem ir 5 vai 50 gadi. Esiet ar viņiem, palīdziet viņiem. Kaut arī gādāšana par saviem bērniem ir dievišķi noteikts pienākums, mēs nedrīkstam aizmirst pavadīt priekpilnus brīžus kopā ar viņiem.
Mūsu Debesu Tēva mīlestība pret katru no Viņa bērniem ir īsta. Viņš ir līdzās ikvienam. Es nezinu, kā Viņš to paveic, taču Viņš to paveic. Viņš un Viņa Pirmdzimtais ir viens, darot Tēva darbu un godību — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi”10. Viņi ir sūtījuši mums Svēto Garu, lai mūs vadītu, brīdinātu un mierinātu vajadzības gadījumā.
Viņš norādīja Savam mīļotajam Dēlam radīt šo skaisto Zemi. Viņš deva Ādamam un Ievai norādījumus, kā arī deva viņiem rīcības brīvību. Viņš ir sūtījis vēstnešus gadiem ilgi, lai mēs varētu saņemt Viņa mīlestību un Viņa baušļus.
Viņš bija Svētajā birzī, atbildot uz jaunā Džozefa sirsnīgo jautājumu un nosaucot viņu vārdā. Viņš teica: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”11
Es ticu, ka Dieva mīlestības augstākā izpausme pret mums notika Ģetzemanē, kur dzīvā Dieva Dēls lūdza: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”12
Es esmu ievērojis, ka tā nelielā daļa, ko es varu saprast par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, palielina manu mīlestību pret Tēvu un Viņa Dēlu, mazina manu vēlmi grēkot un būt nepaklausīgam un palielina manu vēlmi būt labākam un rīkoties labāk.
Jēzus bez bailēm un bez šaubām gāja uz Ģetzemani, paļaujoties uz Savu Tēvu un zinot, ka Viņam ir jāmin vīna spaids vienam pašam. Viņš izcieta visas sāpes un pazemojumus. Viņš tika apsūdzēts, tiesāts un sists krustā. Savu moku un ciešanu laikā pie krusta Jēzus koncentrējās uz Savas mātes un Sava mīļotā mācekļa vajadzībām. Viņš atdeva Savu dzīvību.
Trešajā dienā Viņš tika augšāmcelts. Kaps ir tukšs; Viņš stāv pie Sava Tēva labās rokas. Viņi cer, ka mēs izvēlēsimies ievērot savas derības un atgriezties Viņu klātbūtnē. Šis otrais stāvoklis nav mūsu galīgais stāvoklis; mēs nepiederam šīm zemes mājām, bet, drīzāk, mēs esam mūžīgas būtnes, kas dzīvo, gūstot pagaidu pieredzes.
Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Viņš dzīvo, un tādēļ, ka Viņš dzīvo, visi Dieva bērni dzīvos mūžīgi. Pateicoties Viņa Izpirkšanas upurim, mēs visi varam dzīvot kopā ar Viņiem. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.