Zemes pārvaldība — mūsu pienākums
Tiem, kuri mīl Zemi un rūpējas par to un saviem līdzcilvēkiem, ir apsolītas varenas garīgās svētības.
Nesen, apmeklējot mūsu dzimto Franciju, mums ar sievu bija tas prieks aizvest dažus savus mazbērnus uz krāšņo dārzu, kas atrodas mazajā Živernī pilsētiņā. Mums patika pastaigāties pa dārza taciņām, apbrīnot skaistās puķu dobes, elegantās ūdensrozes un gaismas staru rotaļas dīķos.
Par šo apbrīnojamo vietu ir jāpateicas kāda vīra, gleznotāja Kloda Monē, radošajai degsmei; viņš 40 gadu garumā saudzīgi veidoja un izkopa savu dārzu, padarot to par vietu, kur gleznot. Monē gremdējās dabas krāšņumā; tad, izmantojot savu otu, viņš uztriepa izjustos iespaidus, atainojot krāsu un gaismas spēli. Gadu gaitā viņš radīja simtiem ievērības cienīgu gleznu kolekciju, iedvesmojoties tieši no sava dārza.
Ūdensrozes un japāņu tilts, 1899. g., Klods Monē
Brāļi un māsas, mūsu saskarsme ar apkārtējās dabas skaistumu var raisīt pašas iedvesmojošākās un brīnišķīgākās dzīves pieredzes. Sajūtas, kas mūs pārņem, mūsos rada dziļu pateicību par Debesu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, kuri radīja šo krāšņo Zemi — tās kalnus un upes, augus un dzīvniekus — un mūsu pirmos vecākus — Ādamu un Ievu.1
Radīšanas darbs nav pašmērķis. Tā ir neatņemama sastāvdaļa Dieva iecerē, ko Viņš ir paredzējis Saviem bērniem. Tās mērķis ir sniegt vietu, kur vīrieši un sievietes var tikt pārbaudīti, pielietot rīcības brīvību, rast prieku, mācīties un attīstīties, lai kādu dienu atgrieztos sava Radītāja klātbūtnē un iemantotu mūžīgo dzīvi.
Viss brīnišķais uz šīs Zemes tika radīts vienīgi mūsu labumam, un tas ir dzīvs pierādījums Radītāja mīlestībai, ko Viņš izjūt pret Saviem bērniem. Tas Kungs ir teicis: „Jā, viss, kas nāk no zemes, … ir radīts cilvēka labumam un izmantošanai, gan lai labpatiktu acij, gan iepriecinātu sirdi.”2
Taču līdz ar Radīšanas dāvanu mums tiek doti pienākumi un atbildība. Šos pienākumus mēs saucam par pārvaldību. Evaņģēlija kontekstā ar jēdzienu pārvaldība mēs saprotam svētu garīgu vai laicīgu pienākumu rūpēties par kaut ko, kas pieder Dievam un par ko mēs esam atbildīgi.3
Kā māca Svētie Raksti, mūsu Zemes pārvaldība balstās uz šādiem principiem:
Pirmais princips: visa Zeme, tai skaitā jebkādas uz tās esošās dzīvās radības, pieder Dievam.
Radītājs mums ir uzticējis visus Zemes resursus un visas dzīvās radības, lai mēs par tām rūpētos, taču tas viss pilnībā pieder Viņam. Viņš ir teicis: „Es, Tas Kungs, izpletu debesis un izveidoju zemi, Savu roku darbu, un visas lietas tanīs ir Manas.”4 Viss, kas atrodas uz Zemes, pieder Viņam, tai skaitā mūsu ģimene, mūsu fiziskais ķermenis un pat mūsu pašu dzīvība.5
Otrais princips: kā Dieva radītā pārvaldniekiem, mums ir pienākums godāt un rūpēties par mums uzticēto.
Kā Dieva bērni — mēs esam saņēmuši uzdevumu: būt par Viņa dievišķi radītā pārvaldniekiem, aprūpētājiem un aizbildņiem. Tas Kungs teica, ka Viņš ir darījis „katru cilvēku atbildīgu kā pārvaldnieku pār zemes svētībām, ko [Viņš ir] radījis un sagatavojis savām radībām”6.
Mūsu Debesu Tēvs ļauj mums izmantot Zemes resursus saskaņā ar mūsu brīvo gribu. Taču šī rīcības brīvība nav tas pats, kas atļauja izmantot vai patērēt pasaules dārgumus bez apdoma vai savaldības. Tas Kungs pamācīja: „Un Dievam labpatīk, ka Viņš ir devis visas šīs lietas cilvēkam; jo šādam nolūkam tās tika radītas, lai tiktu izmantotas saprātīgi, bez pārmērībām, bez spiešanas.”7
Prezidents Rasels M. Nelsons reiz teica: „Ko mums, Radīšanas labumu guvējiem, vajadzētu darīt? Mums vajadzētu gādāt par Zemi, būt par tās gudrajiem pārvaldniekiem un saglabāt to turpmākajām paaudzēm.”8
Rūpes par Zemi un mūsu apkārtējo vidi ir ne tikai zinātniska un politiska nepieciešamība, tā ir arī svēta atbildība, ko mums ir uzticējis Dievs un kam mūsos būtu jārada dziļa pienākuma un pazemības sajūta. Tāpat tā ir mūsu māceklības neatņemama sastāvdaļa. Kā gan mēs varam godāt un mīlēt Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, negodājot un nemīlot to, ko Viņi ir radījuši?
Lai mēs būtu labi pārvaldnieki, mēs varam darīt daudz — gan kolektīvi, gan individuāli. Ņemot vērā mūsu individuālos apstākļus, katrs no mums var izmantot šīs Zemes bagātīgos resursus daudz godbijīgāk un apdomīgāk. Mēs varam sniegt atbalstu vietējās kopienas centieniem rūpēties par Zemi. Mēs varam pieņemt tādu dzīvesveidu un paradumus, kas izrāda cieņu Dieva radītajam un padara mūsu pašu dzīvesvietas tīrākas, skaistākas un iedvesmojošākas.9
Plašākajā nozīmē mūsu pārvaldībā pār Dieva radīto ietilpst arī svētais pienākums mīlēt, cienīt un rūpēties par visiem cilvēkiem, ar kuriem mēs uz šīs Zemes dzīvojam. Viņi ir Dieva dēli un meitas, mūsu māsas un brāļi, un viņu mūžīgā laime ir Radīšanas galvenais mērķis.
Rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī rakstīja: kādu dienu, ceļojot ar vilcienu, viņš sastapa bēgļus. Dziļi aizkustināts par kāda maza bērna acīs redzēto bezcerību, viņš teica: „Kad no selekcijas ceļā iegūtās jaunās šķirnes dārzā uzplaukst roze, visi dārznieki priecājas. Viņi to nošķir, par to rūpējas un gādā. Taču nav tāda dārznieka, kas rūpētos par cilvēkiem.”10
Mani brāļi un māsas, vai mums nevajadzētu būt mūsu līdzcilvēku — vīriešu un sieviešu — dārzniekiem? Vai mēs neesam savu brāļu sargi? Jēzus mums pavēlēja — mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.11 No Viņa mutes paustais vārds tuvākais nenozīmē, ka mums ir jābūt vien fiziskā tuvumā; tas nozīmē, ka mums ir jābūt arī tuviem sirdī. Tas attiecas uz visiem šīs planētas iedzīvotājiem — tiem, kuri dzīvo mūsu tuvumā, un tiem, kuri dzīvo tālās zemēs, — neatkarīgi no viņu izcelsmes, pieredzēm un apstākļiem.
Mums kā Kristus mācekļiem ir svēts pienākums neatlaidīgi strādāt pie tā, lai visu Zemes tautu vidū valdītu miers un saticība. Mums jādara viss iespējamais, lai aizsargātu un sniegtu mierinājumu un palīdzību visiem vājajiem, grūtībās nonākušajiem un tiem, kuri cieš un tiek apspiesti. Pats svarīgākais, lielākā mīlestības dāvana, ko mēs varam dāvāt saviem tuvākajiem, ir dalīties ar viņiem evaņģēlija priekā un aicināt viņus caur svētajām derībām un priekšrakstiem nākt pie viņu Glābēja.
Trešais princips: mēs esam aicināti piedalīties radīšanas darbā.
Radīšana, kas ir dievišķs process, vēl nav noslēgusies. Katru dienu Dieva radītais turpina augt, izplesties un vairoties. Un brīnišķīgākā vēsts ir tāda, ka Debesu Tēvs mūs aicina piedalīties Viņa radīšanas darbā.
Mēs piedalāmies radīšanas darbā ikreiz, kad apstrādājam zemi vai dāvājam šai zemei kaut ko pašu veidotu, ja vien izrādām Dievam cieņu par Viņa radīto. Mēs varam sniegt savu ieguldījumu, radot mākslas, arhitektūras, mūzikas, literārus vai kultūras darbus, kas izdaiļo mūsu planētu, stimulē mūsu maņas un padara mūsu dzīvi gaišāku. Mēs arī sniedzam savu ieguldījumu, veicot zinātniskus vai medicīniskus atklājumus, kas palīdz pasargāt Zemi un uz tās esošo dzīvību. Prezidents Tomass S. Monsons rezumēja šo domu, sakot šos skaistos vārdus: „Dievs atstāja šo pasauli nepabeigtu, lai cilvēks varētu uz tās pielietot savas prasmes, … lai cilvēks varētu uzzināt, kas ir radīšanas prieks un godība.”12
Jēzus līdzībā par talentiem tiek stāstīts, ka tad, kad kungs atgriezās no sava ceļojuma, viņš izteica atzinību un atalgoja divus kalpus, kuri bija attīstījuši un vairojuši savus talentus. Taču to kalpu, kurš bija paslēpis savu talentu zemē, viņš gluži pretēji nosauca par „nelietīgo kalpu” (jeb neienesīgu) un paņēma prom to, ko bija viņam iedevis.13
Mūsu loma, pārvaldot uz Zemes radīto, ir līdzīga — tā nav tikai pasargāt un saglabāt. Tas Kungs sagaida, ka mēs uzcītīgi strādāsim, Viņa Svētā Gara iedvesmoti, lai vairotu, uzlabotu un pilnveidotu tos resursus, ko Viņš mums ir uzticējis, un ne tikai mūsu labumam, bet arī lai svētītu citus.
Neviens cits cilvēka sasniegums nevar līdzināties līdzradītāja lomai, kas tiek pildīta kopā ar Dievu, dāvājot dzīvību vai palīdzot bērnam mācīties, augt un attīstīties — neskatoties uz to, vai to darām, būdami vecāki, skolotāji vai vadītāji vai pildot jebkādu citu lomu. Nav svētākas, pilnvērtīgākas un arī prasīgākas pārvaldības, kā sadarbība ar mūsu Radītāju, sniedzot Viņa gara bērniem fizisko ķermeni un tad palīdzot viņiem sasniegt savu dievišķo potenciālu.
Līdzradītāja atbildība mums nemitīgi atgādina, ka dzīvība un katra cilvēka ķermenis ir svēts, ka tie pieder nevienam citam, kā Dievam, ka Viņš ir padarījis mūs par aizbildņiem, lai mēs tos cienītu, aizsargātu un par tiem rūpētos. Dieva baušļi, kas attiecas uz radīšanas spēku un mūžīgo ģimeņu nodibināšanu, sniedz mums vadību šajā svētajā pārvaldībā, kas ir tik nozīmīga Viņa iecerē.
Mani brāļi un māsas, mums ir jāsaprot, ka Tam Kungam viss ir garīgs, pat vislaicīgākie mūsu dzīves aspekti. Es liecinu, ka tiem, kuri mīl un rūpējas par Zemi un saviem līdzcilvēkiem, ir apsolītas varenas garīgās svētības. Paliekot uzticīgi uz šī svētā pārvaldības ceļa un godājot savas mūžīgās derības, jūs pieaugsiet gudrībā par Dievu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un daudz bagātīgāk savā dzīvē sajutīsiet Viņu mīlestību un ietekmi. Tas viss jūs sagatavos dzīvei kopā ar Viņiem un papildu radīšanas spēka saņemšanai14 nākamajā dzīvē.
Šīs laicīgās dzīves beigās Kungs lūgs mums atskaitīties par to, kā mēs pildījām savus svētos pārvaldības pienākumus, tai skaitā par to, kā mēs rūpējāmies par Viņa radīto. Es lūdzu par to, lai tajā brīdī mēs sadzirdētu Viņa mīlestības pilnos vārdus uzrunājam mūsu sirdi: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.”15 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.