Vispārējā konference
Un viņi gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot
2022. gada oktobra vispārējā konference


10:29

Un viņi gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot

Es liecinu, ka Jēzus dzīvo, ka Viņš mūs pazīst un ka Viņam ir spēks dziedināt, pārveidot un piedot.

Brāļi, māsas un draugi, 2013. gadā mēs ar sievu Laurelu tikām aicināti kalpot par misijas vadītājiem Čehijas/Slovākijas misijā. Mūsu četri bērni kalpoja kopā ar mums.1 Mēs kā ģimene tikām svētīti ar brīnišķīgiem misionāriem, un mūs arī svētīja apbrīnojamie čehu un slovāku svētie. Mēs viņus mīlam.

Kad mūsu ģimene sāka kalpot misijā, mūs pavadīja kāda eldera Džozefa B. Virtlina mācība. Uzrunā ar nosaukumu „Augstākais bauslis” elders Virtlins jautāja: „Vai jūs mīlat To Kungu?” Tiem, kuri atbildēja —„jā”, viņš sniedza vienkāršu, bet nozīmīgu padomu: „Tad pavadiet laiku ar Viņu. Gremdējieties pārdomās par Viņa vārdiem. Ņemiet uz sevi Viņa jūgu. Centieties Viņu izprast un Viņam paklausīt.”2 Pēc tam elders Virtlins apsolīja svētības, kas pārveidos tos, kuri vēlas atvēlēt laiku un vietu tam, lai iepazītu Jēzu Kristu.3

Mēs no visas sirds ņēmām vērā eldera Virtlina padomu. Mēs ar mūsu misionāriem ilgu laiku pavadījām kopā ar Jēzu, studējot Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju Jaunajā Derībā un 3. Nefija grāmatu Mormona Grāmatā. Katras misionāru sanāksmes beigās mēs dalījāmies kādā garīgā domā par to, ko bijām lasījuši, pārrunājuši, apdomājuši un mācījušies par Jēzu no tā, ko mēs dēvējām par „Pieciem evaņģēlijiem”4.

Tas, ka es, Laurela un mūsu misionāri pavadīja laiku ar Jēzu, studējot Svētos Rakstus, mainīja mūsu dzīvi. Mēs sākām izjust vēl dziļāku pateicību par to, kas Viņš bija un kas Viņam bija svarīgi. Kopā mēs gremdējāmies pārdomās par to, kā un ko Viņš mācīja, to, kā Viņš izrādīja mīlestību, ko Viņš darīja, lai svētītu un kalpotu, Viņa brīnumiem, to, kā Viņš attiecās pret nodevību, to, ko Viņš darīja, izjūtot smagas, cilvēciskas emocijas, Viņa tituliem un vārdiem, to, kā Viņš ieklausījās, kā atrisināja nesaskaņas, par pasauli, kurā dzīvoja, Viņa līdzībām, to, kā Viņš veicināja vienotību un laipnību, Viņa spēju piedot un dziedināt, Viņa sprediķiem, Viņa lūgšanām, Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri, Viņa Augšāmcelšanos un Viņa evaņģēliju.

Mums bieži likās, ka esam „[mazi] no auguma” kā Caķejs, kurš skrēja un uzrāpās vīģes kokā, kad Jēzus devās cauri Jērikai, jo mēs, kā to aprakstīja Lūka, „[gribējām] Jēzu redzēt, kāds Viņš [ir]”.5 Tas nebija tāds Jēzus, kādu mēs Viņu gribējām vai vēlējāmies redzēt, bet gan tāds, kāds Viņš bija un ir patiesībā.6 Tieši tā, kā bija apsolījis elders Virtlins, mēs ļoti reālā veidā uzzinājām, ka „Jēzus Kristus evaņģēlijs ir evaņģēlijs, kas mūs maina. Tas mūs, pasaulīgos vīriešus un sievietes, paņem savā paspārnē un pārveido par mūžīgām būtnēm.”7

Tas bija īpašs laiks. Mēs sapratām, ka „Dievam nekas nav neiespējams”8. Prāgā, Bratislavā vai Brno pavadītās svētās pēcpusdienas, kurās mēs sajutām Jēzus spēku un īstumu, turpina atbalsoties mūsu dzīvē.

Mēs bieži studējām Marka 2:1–12. Tajā ietvertais stāsts ir ļoti saistošs. Es izlasīšu daļu no šī Marka evaņģēlijā ietvertā stāsta un pēc tam dalīšos tajā, ko esmu sapratis pēc vispusīgām studijām un pārrunām ar mūsu misionāriem un citiem cilvēkiem.9

„Un pēc kādām dienām [Jēzus] gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā.

Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.

Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.

Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.

Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.””

Pēc vārdu apmaiņas ar dažiem ļaudīm pūlī10 Jēzus paskatījās uz triekas ķerto vīrieti un viņu fiziski izdziedināja, sakot:

„Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.

Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: „To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.””11

Tagad es pastāstīšu, kā es saprotu šo stāstu: Savas kalpošanas sākumā Jēzus atgriezās Kapernaumā — nelielā zvejnieku ciematā, kas atradās Galilejas jūras ziemeļu krastā.12 Viņš nesen bija veicis vairākus brīnumus, dziedinot slimos un izdzenot ļaunos garus.13 Ļoti vēlēdamies dzirdēt un satikt vīru, vārdā Jēzus, ciemata iedzīvotāji sapulcējās pie nama, kur, kā tika runāts, Viņš apmetīsies.14 Kad viņi bija sanākuši, Jēzus sāka mācīt.15

Tajā laikā Kapernaumas nami bija vienstāvu ēkas ar plakaniem jumtiem, kas cita citai atradās blakus.16 Jumts un sienas bija veidotas no akmens, kokmateriālu, māla un salmu maisījuma, un mājā varēja iekļūt, uzkāpjot pa nelieliem pakāpieniem, kas atradās tās sānā.17 Pūlis ap māju strauji pieauga, piepildīja telpu, kurā mācīja Jēzus, un turpināja izplesties uz ielas.18

Stāstā tiek pievērsta uzmanība triekas ķertam vīram un viņa četriem draugiem.19 Trieka ir paralīze, ko bieži pavada vājums un trīce.20 Es iztēlojos, kā viens no četriem draugiem pārējiem saka: „Jēzus atrodas mūsu ciematā. Mēs visi zinām par brīnumiem, ko Viņš ir veicis, un tos, kurus Viņš ir izdziedinājis. Ja vien mēs savu draugu varētu nogādāt pie Jēzus, tad, iespējams, arī viņš tiktu darīts vesels.”

Tā nu katrs no viņiem saķer sava drauga segas jeb gultas stūri un sāk viņu nest pa līkumotajām, šaurajām un nebruģētajām Kapernaumas ielām.21 Muskuļiem sāpot, viņi nogriežas ap pēdējo ielas stūri un atklāj, ka lielā pūļa jeb, kā teikts Svētajos Rakstos, „ļaužu dēļ”, kuri bija sapulcējušies uzklausīt Jēzu, tikt pie Viņa nav iespējams.22 Izjuzdami mīlestību un ticību, šie četri vīri nepadodas. Tā vietā viņi uzrāpjas pa pakāpieniem uz plakanā jumta, uzmanīgi paceļ draugu un viņa gultu, uzplēš jumtu telpai, kurā māca Jēzus, un nolaiž draugu lejā.23

Iedomājieties, ka, sniedzot kādu svarīgu mācību, Jēzus izdzird skrapstošu skaņu, paskatās uz augšu un redz, ka griestos parādās arvien lielāks caurums un telpa piepildās ar putekļiem un salmiem. Pēc tam lejā tiek nolaists paralizēts vīrietis gultā. Zīmīgi, ka Jēzus saprot, ka Viņš tādējādi netiek iztraucēts, bet, drīzāk, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs. Viņš paskatās uz gultā gulošo vīrieti, publiski piedod viņam grēkus un fiziski viņu izdziedina.24

Paturot prātā šo Marka 2. nodaļā ietverto stāstu, mēs daudz skaidrāk sākam saprast vairākas svarīgas patiesās mācības par Jēzu kā Kristu. Pirmkārt, kad mēs cenšamies palīdzēt kādam, kuru mīlam, nākt pie Kristus, mēs to varam darīt ar pārliecību, ka Viņam ir spēja atvieglot grēka nastu un piedot. Otrkārt, mēs varam nolikt Kristus priekšā fiziskas, emocionālas vai cita veida slimības, zinot, ka Viņam ir spēks dziedināt un mierināt. Treškārt, kad mēs, kā tie četri, pūlamies atvest citus pie Kristus, mēs droši varam zināt, ka Viņš redz mūsu patiesos nolūkus un tos atbilstoši godās.

Atcerēsimies, ka Jēzus mācīšana tika pārtraukta, griestos parādoties caurumam. Tā vietā, lai par traucēšanu sodītu vai noraidītu šos četrus jumta uzplēsējus, Svētajos Rakstos ir teikts, ka Jēzus „[redzēja] viņu ticību”.25 Tie, kuri redzēja šo brīnumu, „brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem”26.

Brāļi un māsas, ļaujiet man noslēgt šo uzrunu ar vēl diviem novērojumiem. Neskatoties uz to, vai esam misionāri, kalpi, Palīdzības biedrības prezidentes, bīskapi, skolotāji, vecāki, brāļi un māsas vai draugi, mēs visi kā pēdējo dienu svēto mācekļi esam iesaistīti darbā, kurā mums ir jāved citi pie Kristus. Tāpēc būtu vērts apdomāt un iemantot īpašības, kas piemita šiem četriem draugiem.27 Viņi bija drosmīgi, pielāgoties spējīgi, nesatricināmi, radoši, daudzpusīgi, cerības pilni, apņēmīgi, uzticīgi, optimistiski, pazemīgi un izturīgi.

Turklāt šie četri parāda kopienas un sadraudzības garīgo nozīmi.28 Lai atvestu savu draugu pie Kristus, katram no četriem draugiem ir jānes savs gultas stūris. Ja kāds palaiž stūri vaļā, viss kļūst sarežģītāk. Ja padodas divi, tad uzdevums kļūst gandrīz neiespējams. Katram no mums ir sava loma Dieva valstībā.29 Ja mēs to pildām un darām savu daļu, mēs nesam savu gultas stūri. Neskatoties uz to, vai esam Argentīnā vai Vjetnamā, Akrā vai Brisbenā, draudzē vai bīskapijā, ģimenē vai misionāru pārniecībā, mums katram ir jānes savs gultas stūris. Ja mēs to darām un darīsim, Tas Kungs mūs visus svētīs. Tāpat, kā Viņš redzēja viņu ticību, Viņš redzēs arī mūsu ticību un mūs svētīs.

Dažādos dzīves posmos gultas stūri esmu nesis es, bet citkārt es esmu bijis tas, kas bija jānes. Daļa no spēka, kas rodams šajā ievērojamajā stāstā par Jēzu, slēpjas tajā, ka tas mums atgādina, cik ļoti mēs kā brāļi un māsas cits citam esam vajadzīgi, lai nāktu pie Kristus un tiktu pārveidoti.

Tās ir tikai dažas mācības, ko esmu apguvis, pavadot laiku ar Jēzu Marka 2. nodaļā.

„Lai Dievs dod, ka mēs varētu [nest savu stūri], no tā nevairīdamies un nebīdamies, bet būdami stipri savā ticībā un apņēmības pilni savā darbā, īstenojot Tā Kunga nodomus.”30

Es liecinu, ka Jēzus dzīvo, ka Viņš mūs pazīst un ka Viņam ir spēks dziedināt, pārveidot un piedot. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Īvija, Vilsons, Hairams un Džordžs.

  2. Joseph B. Wirthlin, „The Great Commandment” (Augstākais bauslis), vispārējās konferences runa, Liahona, 2007. g. nov., 30. lpp.

  3. Eldera Virtlina pieminētās svētības ir lielāka spēja mīlēt, gatavība būt paklausīgam un atsaukties Dieva baušļiem, vēlme kalpot citiem un tieksme pastāvīgi darīt labu.

  4. „Evaņģēliji … ir četri pieraksti no četriem evanģēlistiem jeb evaņģēliju autoriem, kuri rakstīja par Jēzus dzīvi un mācībām, Viņa ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos” (Anders Bergquist, „Bible” in John Bowden, ed., Encyclopedia of Christianity [2005. g.], 141. lpp.). Svēto Rakstu ceļvedī ir teikts, ka vārds evaņģēlijs nozīmē „labā vēsts”. Labā vēsts ir tāda, ka Jēzus Kristus ir īstenojis nevainojamu Izpirkšanu visas cilvēces labā, kas atpestīs visu cilvēci. … Pierakstus par Viņa laicīgo dzīvi un kalpošanu sauc par evaņģēlijiem” (Bible Dictionary, „Gospels”). Trešajā Nefija grāmatā, ko pierakstījis Nefijs, Helamana mazdēls, ir ietverts pieraksts par augšāmceltā Jēzus Kristus parādīšanos un Viņa sniegtajām mācībām Amerikas kontinentā neilgi pēc Viņa krustā sišanas, tāpēc arī to var saukt par „evaņģēliju”. Evaņģēliji ir īpaši saistoši, jo tajos ir pierakstīti notikumi un apstākļi, kuros aktīvi māca un piedalās pats Jēzus. Tie ir būtisks sākumpunkts, lai izprastu Jēzu kā Kristu, mūsu attiecības ar Viņu un Viņa evaņģēliju.

  5. Skat. Lūkas 19:1–4; skat. arī Jēkaba 4:13 (kurā tiek paskaidrots, ka Gars „runā par lietām, kādas tās patiesībā ir, un par lietām, kādas tās patiesībā būs”) un Mācības un Derību 93:24 (kurā patiesība tiek definēta kā „zināšanas par to, kas ir un kas bija, un kas nāks”).

  6. Arī prezidents Dž. Rūbens Klārks mudināja studēt par „Glābēja, patiesas personības, dzīvi”. Viņš aicināja citus iztēloties piedzīvojam Svētajos Rakstos sniegtos stāstus par Jēzus Kristus dzīvi un pamēģināt „iet kopā ar Glābēju, dzīvot ar Viņu, paraudzīties uz Viņu kā uz īstu cilvēku, kurš pa pusei, protams, ir dievišķs, tomēr dzīvoja tā, kā tolaik dzīvoja arī citi”. Turklāt viņš apsolīja, ka šādi pūliņi „sniegs jums tādu redzējumu par Viņu un tādu tuvību ar Viņu, kādu, manuprāt, jūs nevarat iegūt nekā citādi. … Mācieties par to, ko Viņš darīja, ko domāja un ko mācīja. Rīkojieties tā, kā rīkojās Viņš. Dzīvojiet tā, kā dzīvoja Viņš, ciktāl tas ir iespējams. Viņš bija nevainojams cilvēks” (Behold the Lamb of God [1962. g.], 8., 11. lpp.). Lai iegūtu ieskatu par to, cik vērtīgi un kāpēc ir jāstudē par Jēzu vēsturiskā kontekstā, skat. N. T. Wright and Michael F. Bird, The New Testament in Its World (2019. g.), 172.–187. lpp.

  7. Joseph B. Wirthlin, „The Great Commandment”, 30. lpp.

  8. Lūkas 1:37.

  9. Papildu pastāvīgajām un vispusīgajām pārrunām par Marka 2:1–12 ar Čehijas/Slovākijas misijas misionāriem, es esmu pateicīgs arī par mācībām, ko esmu guvis, pārrunājot šo pierakstu ar Soltleikhailendas staba misionāru sagatavošanas klases jaunajiem vīriešiem un sievietēm un Soltleikas pionieru JNP staba vadītājiem un locekļiem.

  10. Skat. Marka 2:6–10.

  11. Marka 2:11–12.

  12. Skat. Bruce M. Metzger and Michael D. Coogan, eds., The Oxford Companion to the Bible (1993. g.), 104. lpp.; James Martin, Jesus: A Pilgrimage (2014. g.), 183.–184. lpp.

  13. Skat. Marka 1:21–45.

  14. Skat. Marka 2:1–2.

  15. Skat. Marka 2:2.

  16. Skat. Metzger and Coogan, The Oxford Companion to the Bible, 104; William Barclay, The Gospel of Mark (2001), 53.

  17. Skat. Barclay, The Gospel of Mark, 53. lpp.; skat. arī Martin, Jesus: A Pilgrimage, 184. lpp.

  18. Skat. Marka 2:2, 4; skat. arī Barclay, The Gospel of Mark, 52.–53. lpp. Barklejs skaidro, ka „dzīve Palestīnā bija ļoti publiska. No rīta māju durvis tika atvērtas, un pa tām varēja ienākt un iziet ikviens, kurš to vēlējās. Māju durvis nekad netika aizvērtas, ja vien kāds apzināti nevēlējās palikt vienatnē; atvērtas durvis nozīmēja, ka ikviens tiek aicināts ienākt. Pieticīgākās mājās, [tādās kā tā, kas minēta Marka 2. nodaļā], nebija ieejas daļas; durvis vērās tieši … uz ielu. Tāpēc īsā laikā pūlis pilnībā piepildīja namu un izveidoja drūzmu uz ietves pie tā durvīm; un viņi visi ar nepacietību gaidīja, ko teiks Jēzus.”

  19. Marka 2:3.

  20. Skat. Medical Dictionary of Health Terms, „palsy”, health.harvard.edu.

  21. Skat. Martin, Jesus: A Pilgrimage, 184. lpp.

  22. Marka 2:4.

  23. Skat. Marka 2:4; skat. arī Julie M. Smith, The Gospel according to Mark (2018. g.), 155.–171. lpp.

  24. Skat. Marka 2:5–12.

  25. Marka 2:5; uzsvērums pievienots.

  26. Mateja 9:8; skat. arī Marka 2:12; Lūkas 5:26.

  27. Mācības un Derību 62:3 tiek paskaidrots, ka Tā Kunga kalpi ir „svētīti, jo liecība, ko [viņi ir] snieguši, ir ierakstīta debesīs …, un [viņu] grēki ir [viņiem] piedoti”.

  28. Skat. M. Rasels Balards, „Cerība Kristū” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2021. g. maijs, 55.–56. lpp. Prezidents Balards teica, ka „piederības sajūta” ir svarīga gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai, un viņš ir novērojis, ka „katram Baznīcas loceklim mūsu kvorumos, organizācijās, bīskapijās un stabos ir Dieva dotas dāvanas un talanti, kas var palīdzēt Viņa valstības celšanā”. Skat. arī David F. Holland, Moroni: A Brief Theological Introduction (2020. g.), 61.–65. lpp. Holands runā par Moronija 6. nodaļu un to, kādos veidos dalība un sadraudzība ticības kopienā veicina tādu personīgo garīgo pieredzi, kas mūs ciešāk sasaista ar Debesīm.

  29. Skat. Dīters F. Uhtdorfs, „Lift Where You Stand”, Liahona, 2008. g. nov., 56. lpp. Elders Uhtdorfs paskaidroja, ka „neviens no mums nevar un nevienam no mums nevajadzētu virzīt Tā Kunga darbu vienam pašam. Taču, ja mēs stāvam cieši kopā tajā vietā, ko Tas Kungs ir nozīmējis, un ceļam, kur mēs stāvam, nekas nevar aizkavēt šo dievišķo darbu no virzīšanās uz augšu un uz priekšu.” Skat. arī Čī Hongs (Sems) Vongs, „Glābt vienotībā” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2014. g. nov., 15. lpp. Elders Vongs atsaucās uz Marka 2:1–5 un mācīja, ka, „lai palīdzētu Glābējam, mums ir jādarbojas kopā vienotībā un saskaņā. Katrs cilvēks, katrs amats un katrs aicinājums ir svarīgs.”

  30. Oscar W. McConkie, citēts no Conference Report, 1952. g. okt., 57. lpp.