Un viņi gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot
Es liecinu, ka Jēzus dzīvo, ka Viņš mūs pazīst un ka Viņam ir spēks dziedināt, pārveidot un piedot.
Brāļi, māsas un draugi, 2013. gadā mēs ar sievu Laurelu tikām aicināti kalpot par misijas vadītājiem Čehijas/Slovākijas misijā. Mūsu četri bērni kalpoja kopā ar mums.1 Mēs kā ģimene tikām svētīti ar brīnišķīgiem misionāriem, un mūs arī svētīja apbrīnojamie čehu un slovāku svētie. Mēs viņus mīlam.
Kad mūsu ģimene sāka kalpot misijā, mūs pavadīja kāda eldera Džozefa B. Virtlina mācība. Uzrunā ar nosaukumu „Augstākais bauslis” elders Virtlins jautāja: „Vai jūs mīlat To Kungu?” Tiem, kuri atbildēja —„jā”, viņš sniedza vienkāršu, bet nozīmīgu padomu: „Tad pavadiet laiku ar Viņu. Gremdējieties pārdomās par Viņa vārdiem. Ņemiet uz sevi Viņa jūgu. Centieties Viņu izprast un Viņam paklausīt.”2 Pēc tam elders Virtlins apsolīja svētības, kas pārveidos tos, kuri vēlas atvēlēt laiku un vietu tam, lai iepazītu Jēzu Kristu.3
Mēs no visas sirds ņēmām vērā eldera Virtlina padomu. Mēs ar mūsu misionāriem ilgu laiku pavadījām kopā ar Jēzu, studējot Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliju Jaunajā Derībā un 3. Nefija grāmatu Mormona Grāmatā. Katras misionāru sanāksmes beigās mēs dalījāmies kādā garīgā domā par to, ko bijām lasījuši, pārrunājuši, apdomājuši un mācījušies par Jēzu no tā, ko mēs dēvējām par „Pieciem evaņģēlijiem”4.
Tas, ka es, Laurela un mūsu misionāri pavadīja laiku ar Jēzu, studējot Svētos Rakstus, mainīja mūsu dzīvi. Mēs sākām izjust vēl dziļāku pateicību par to, kas Viņš bija un kas Viņam bija svarīgi. Kopā mēs gremdējāmies pārdomās par to, kā un ko Viņš mācīja, to, kā Viņš izrādīja mīlestību, ko Viņš darīja, lai svētītu un kalpotu, Viņa brīnumiem, to, kā Viņš attiecās pret nodevību, to, ko Viņš darīja, izjūtot smagas, cilvēciskas emocijas, Viņa tituliem un vārdiem, to, kā Viņš ieklausījās, kā atrisināja nesaskaņas, par pasauli, kurā dzīvoja, Viņa līdzībām, to, kā Viņš veicināja vienotību un laipnību, Viņa spēju piedot un dziedināt, Viņa sprediķiem, Viņa lūgšanām, Viņa īstenotās Izpirkšanas upuri, Viņa Augšāmcelšanos un Viņa evaņģēliju.
Mums bieži likās, ka esam „[mazi] no auguma” kā Caķejs, kurš skrēja un uzrāpās vīģes kokā, kad Jēzus devās cauri Jērikai, jo mēs, kā to aprakstīja Lūka, „[gribējām] Jēzu redzēt, kāds Viņš [ir]”.5 Tas nebija tāds Jēzus, kādu mēs Viņu gribējām vai vēlējāmies redzēt, bet gan tāds, kāds Viņš bija un ir patiesībā.6 Tieši tā, kā bija apsolījis elders Virtlins, mēs ļoti reālā veidā uzzinājām, ka „Jēzus Kristus evaņģēlijs ir evaņģēlijs, kas mūs maina. Tas mūs, pasaulīgos vīriešus un sievietes, paņem savā paspārnē un pārveido par mūžīgām būtnēm.”7
Tas bija īpašs laiks. Mēs sapratām, ka „Dievam nekas nav neiespējams”8. Prāgā, Bratislavā vai Brno pavadītās svētās pēcpusdienas, kurās mēs sajutām Jēzus spēku un īstumu, turpina atbalsoties mūsu dzīvē.
Mēs bieži studējām Marka 2:1–12. Tajā ietvertais stāsts ir ļoti saistošs. Es izlasīšu daļu no šī Marka evaņģēlijā ietvertā stāsta un pēc tam dalīšos tajā, ko esmu sapratis pēc vispusīgām studijām un pārrunām ar mūsu misionāriem un citiem cilvēkiem.9
„Un pēc kādām dienām [Jēzus] gāja atkal uz Kapernaumu, un ļaudis dzirdēja Viņu esam namā.
Un daudzi sapulcējās, tā ka tiem pat durvju priekšā nebija vietas, un Viņš tiem sludināja vārdu.
Un pie Viņa nāca ar triekas ķertu, ko četri nesa.
Un, kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt ļaužu dēļ, tad tie atsedza jumtu tur, kur Viņš bija, un, uzplēsuši to, nolaida gultu, kurā triekas ķertais gulēja.
Un, redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: „Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.””
Pēc vārdu apmaiņas ar dažiem ļaudīm pūlī10 Jēzus paskatījās uz triekas ķerto vīrieti un viņu fiziski izdziedināja, sakot:
„Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās.
Un tas tūdaļ cēlās un, gultu paņēmis, aizgāja, visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica, sacīdami: „To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.””11
Tagad es pastāstīšu, kā es saprotu šo stāstu: Savas kalpošanas sākumā Jēzus atgriezās Kapernaumā — nelielā zvejnieku ciematā, kas atradās Galilejas jūras ziemeļu krastā.12 Viņš nesen bija veicis vairākus brīnumus, dziedinot slimos un izdzenot ļaunos garus.13 Ļoti vēlēdamies dzirdēt un satikt vīru, vārdā Jēzus, ciemata iedzīvotāji sapulcējās pie nama, kur, kā tika runāts, Viņš apmetīsies.14 Kad viņi bija sanākuši, Jēzus sāka mācīt.15
Tajā laikā Kapernaumas nami bija vienstāvu ēkas ar plakaniem jumtiem, kas cita citai atradās blakus.16 Jumts un sienas bija veidotas no akmens, kokmateriālu, māla un salmu maisījuma, un mājā varēja iekļūt, uzkāpjot pa nelieliem pakāpieniem, kas atradās tās sānā.17 Pūlis ap māju strauji pieauga, piepildīja telpu, kurā mācīja Jēzus, un turpināja izplesties uz ielas.18
Stāstā tiek pievērsta uzmanība triekas ķertam vīram un viņa četriem draugiem.19 Trieka ir paralīze, ko bieži pavada vājums un trīce.20 Es iztēlojos, kā viens no četriem draugiem pārējiem saka: „Jēzus atrodas mūsu ciematā. Mēs visi zinām par brīnumiem, ko Viņš ir veicis, un tos, kurus Viņš ir izdziedinājis. Ja vien mēs savu draugu varētu nogādāt pie Jēzus, tad, iespējams, arī viņš tiktu darīts vesels.”
Tā nu katrs no viņiem saķer sava drauga segas jeb gultas stūri un sāk viņu nest pa līkumotajām, šaurajām un nebruģētajām Kapernaumas ielām.21 Muskuļiem sāpot, viņi nogriežas ap pēdējo ielas stūri un atklāj, ka lielā pūļa jeb, kā teikts Svētajos Rakstos, „ļaužu dēļ”, kuri bija sapulcējušies uzklausīt Jēzu, tikt pie Viņa nav iespējams.22 Izjuzdami mīlestību un ticību, šie četri vīri nepadodas. Tā vietā viņi uzrāpjas pa pakāpieniem uz plakanā jumta, uzmanīgi paceļ draugu un viņa gultu, uzplēš jumtu telpai, kurā māca Jēzus, un nolaiž draugu lejā.23
Iedomājieties, ka, sniedzot kādu svarīgu mācību, Jēzus izdzird skrapstošu skaņu, paskatās uz augšu un redz, ka griestos parādās arvien lielāks caurums un telpa piepildās ar putekļiem un salmiem. Pēc tam lejā tiek nolaists paralizēts vīrietis gultā. Zīmīgi, ka Jēzus saprot, ka Viņš tādējādi netiek iztraucēts, bet, drīzāk, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs. Viņš paskatās uz gultā gulošo vīrieti, publiski piedod viņam grēkus un fiziski viņu izdziedina.24
Paturot prātā šo Marka 2. nodaļā ietverto stāstu, mēs daudz skaidrāk sākam saprast vairākas svarīgas patiesās mācības par Jēzu kā Kristu. Pirmkārt, kad mēs cenšamies palīdzēt kādam, kuru mīlam, nākt pie Kristus, mēs to varam darīt ar pārliecību, ka Viņam ir spēja atvieglot grēka nastu un piedot. Otrkārt, mēs varam nolikt Kristus priekšā fiziskas, emocionālas vai cita veida slimības, zinot, ka Viņam ir spēks dziedināt un mierināt. Treškārt, kad mēs, kā tie četri, pūlamies atvest citus pie Kristus, mēs droši varam zināt, ka Viņš redz mūsu patiesos nolūkus un tos atbilstoši godās.
Atcerēsimies, ka Jēzus mācīšana tika pārtraukta, griestos parādoties caurumam. Tā vietā, lai par traucēšanu sodītu vai noraidītu šos četrus jumta uzplēsējus, Svētajos Rakstos ir teikts, ka Jēzus „[redzēja] viņu ticību”.25 Tie, kuri redzēja šo brīnumu, „brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem”26.
Brāļi un māsas, ļaujiet man noslēgt šo uzrunu ar vēl diviem novērojumiem. Neskatoties uz to, vai esam misionāri, kalpi, Palīdzības biedrības prezidentes, bīskapi, skolotāji, vecāki, brāļi un māsas vai draugi, mēs visi kā pēdējo dienu svēto mācekļi esam iesaistīti darbā, kurā mums ir jāved citi pie Kristus. Tāpēc būtu vērts apdomāt un iemantot īpašības, kas piemita šiem četriem draugiem.27 Viņi bija drosmīgi, pielāgoties spējīgi, nesatricināmi, radoši, daudzpusīgi, cerības pilni, apņēmīgi, uzticīgi, optimistiski, pazemīgi un izturīgi.
Turklāt šie četri parāda kopienas un sadraudzības garīgo nozīmi.28 Lai atvestu savu draugu pie Kristus, katram no četriem draugiem ir jānes savs gultas stūris. Ja kāds palaiž stūri vaļā, viss kļūst sarežģītāk. Ja padodas divi, tad uzdevums kļūst gandrīz neiespējams. Katram no mums ir sava loma Dieva valstībā.29 Ja mēs to pildām un darām savu daļu, mēs nesam savu gultas stūri. Neskatoties uz to, vai esam Argentīnā vai Vjetnamā, Akrā vai Brisbenā, draudzē vai bīskapijā, ģimenē vai misionāru pārniecībā, mums katram ir jānes savs gultas stūris. Ja mēs to darām un darīsim, Tas Kungs mūs visus svētīs. Tāpat, kā Viņš redzēja viņu ticību, Viņš redzēs arī mūsu ticību un mūs svētīs.
Dažādos dzīves posmos gultas stūri esmu nesis es, bet citkārt es esmu bijis tas, kas bija jānes. Daļa no spēka, kas rodams šajā ievērojamajā stāstā par Jēzu, slēpjas tajā, ka tas mums atgādina, cik ļoti mēs kā brāļi un māsas cits citam esam vajadzīgi, lai nāktu pie Kristus un tiktu pārveidoti.
Tās ir tikai dažas mācības, ko esmu apguvis, pavadot laiku ar Jēzu Marka 2. nodaļā.
„Lai Dievs dod, ka mēs varētu [nest savu stūri], no tā nevairīdamies un nebīdamies, bet būdami stipri savā ticībā un apņēmības pilni savā darbā, īstenojot Tā Kunga nodomus.”30
Es liecinu, ka Jēzus dzīvo, ka Viņš mūs pazīst un ka Viņam ir spēks dziedināt, pārveidot un piedot. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.