Pacelts pie krusta
Lai būtu par Jēzus Kristus sekotāju, cilvēkam dažkārt nākas nest savu nastu un doties virzienā, kas prasa upurēšanos un neizbēgamas ciešanas.
Pirms daudziem gadiem, pēc kādas augstskolas diskusijas par reliģijas vēsturi Amerikā, kāds studiju biedrs man vaicāja: „Kāpēc pēdējo dienu svētie nav pieņēmuši krustu, ko citi kristieši izmanto kā savas ticības simbolu?”
Tā kā šādi jautājumi par krustu patiesībā bieži vien ir jautājums par mūsu apņemšanos sekot Kristum, es nekavējoties viņam pateicu, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca uzskata, ka Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas upuris ir centrālais notikums, izšķirošais pamats, galvenā doktrīna un dievišķās mīlestības augstākā izpausme Dieva grandiozajā iecerē Viņa bērnu pestīšanai.1 Es paskaidroju, ka šajā veikumā ietilpstošajai, glābjošajai labvēlībai ir izšķiroša nozīme un tā ir vispārēja dāvana visai cilvēces ģimenei, sākot ar Ādamu un Ievu — līdz pat pasaules galam.2 Es citēju pravieti Džozefu Smitu, kurš teica: „Viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, … ir tikai pielikumi” Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai.3
Pēc tam es nolasīju viņam to, ko 600 gadu pirms Jēzus piedzimšanas rakstīja Nefijs: „Un … eņģelis runāja uz mani …, sacīdams: Skaties! Un es skatījos un redzēju Dieva Jēru, … [kurš] tika pacelts pie krusta un nonāvēts par pasaules grēkiem.”4
Ar strauji pieaugošu degsmi „izrādīt mīlestību, dalīties un aicināt” es turpināju lasīt! Runādams ar nefijiešiem Jaunajā pasaulē, Augšāmceltais Kristus teica: „Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es tiktu pacelts pie krusta; … lai Es saistītu visus cilvēkus pie Sevis, … un šī iemesla dēļ Es esmu ticis pacelts.”5
Es jau grasījos citēt apustuli Pāvilu, kad pamanīju, ka mana drauga skatiens kļūst nemierīgs. Ātrs skats rokas pulkstenī acīmredzami atgādināja, ka viņam ir jābūt kaut kur citur — jebkur citur; un viņš ātri aiztraucās uz savu iedomāto tikšanos. Tā mūsu saruna beidzās.
Šorīt, pēc aptuveni 50 gadiem, es esmu apņēmies pabeigt šo skaidrojumu — pat ja katrs un ikviens no jums sāk skatīties savā rokaspulkstenī. Pirms censties paskaidrot to, kādēļ mēs parasti neizmantojam krusta ikonogrāfiju, es vēlos pilnīgi skaidri paust mūsu dziļo cieņu un ārkārtīgo apbrīnu pret to cilvēku ticībā balstītās motivācijas un ziedošanās pilno dzīvi, kuri to dara.
Viens no iemesliem, kāpēc mēs neuzsveram krusta simbolu, izriet no mūsu Bībelē balstītajiem pirmavotiem. Tā kā krustā sišana bija viens no mokošākajiem nāvessoda izpildes veidiem Romas impērijā, daudzi agrīnā laika Jēzus sekotāji izvēlējās neuzsvērt šo brutālo mocību rīku. Kristus nāves nozīmei pavisam noteikti bija centrālā loma viņu ticībā, tomēr kādu 300 gadu garumā viņi parasti centās izrādīt savu evaņģēlijā balstīto identitāti citiem līdzekļiem.6
Pienākot ceturtajam un piektajam gadsimtam, krusts tika ieviests kā vispārējs kristietības simbols, taču mūsu kristietība nav „vispārēja kristietība”. Nebūdami ne katoļi, ne protestanti, mēs, drīzāk, esam atjaunotā baznīca — atjaunotā Jaunās Derības Baznīca. Tādējādi mūsu pirmsākumi un mūsu pilnvaras ir senākas par konsīliju, ticības apliecinājumu un ikonogrāfijas rašanās periodu.7 Šajā ziņā šī simbola iztrūkums, ko vispārpieņemti sāka lietot daudz vēlāk, ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir patieso kristīgo pirmsākumu atjaunošanas rezultāts.
Vēl viens iemesls, kādēļ mēs neizmantojam ikonizēto krustu, ir tas, ka mēs uzsveram visu Kristus misijas brīnumu kopumā — Viņa godības pilno Augšāmcelšanos, tāpat kā Viņa upurēšanos caur ciešanām un nāvi. Pasvītrojot šo saistību, es izcelšu divus mākslas darbus8, kas katru ceturtdienu kalpo par fonu Augstākā prezidija un Divpadsmit apustuļu kvoruma iknedēļas tempļa sanāksmēm Soltleiksitijā. Šie atainojumi pastāvīgi atgādina mums par cenu, kas tika samaksāta, un par uzvaru, ko guva Tas, kura kalpi mēs esam.
Publiskākam Kristus divkāršā triumfa atainojumam mēs izmantojam šo nelielo Torvaldsena tēlu, kur Kristus pēc Augšāmcelšanās Savā godībā iznāk no kapa ar joprojām uzskatāmām brūcēm no Viņa krustā sišanas.9
Visbeidzot, mēs sev atgādinām, ka prezidents Gordons B. Hinklijs reiz mācīja: „Mūsu ļaužu dzīvei jābūt … mūsu [ticības] simbolam.”10 Šie apsvērumi — it īpaši pēdējais — noved mani pie, iespējams, vissvarīgākās Svēto Rakstu norādes uz krustu. Tam nav nekāda sakara ar piekariņiem un rotaslietām, zvanu torņiem un izkārtnēm. Tas, drīzāk, saistās ar akmenī cirsto viengabalainību un stingro morālo mugurkaulu, ar kuru kristiešiem būtu jāatsaucas aicinājumam, ko Jēzus ir izteicis ikvienam no Saviem mācekļiem. Ikvienā zemē un laikmetā Viņš mums visiem ir teicis: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.”11
Te, drīzāk, ir runa par tiem krustiem, ko mēs uzņemamies nest, nevis par tiem, kurus valkājam. Lai būtu par Jēzus Kristus sekotāju, cilvēkam dažkārt nākas nest nastu — savu vai kāda cita nastu — un doties virzienā, kas prasa upurēšanos un neizbēgamas ciešanas. Īstens kristietis nevar sekot Skolotājam tikai tajos jautājumos, kam viņš vai viņa piekrīt. Nē. Mēs sekojam Viņam it visur un, ja nepieciešams, arī tādās jomās, kur ir pa pilnam asaru un likstu, kur mēs dažkārt savā nostājā varam justies ļoti vieni.
Es pazīstu cilvēkus gan Baznīcā, gan ārpus tās, kuri seko Kristum, izrādot tieši šādu uzticību. Es pazīstu bērnus ar smagu fizisko invaliditāti, un es zinu vecākus, kuri par viņiem rūpējas. Es redzu, kā viņi visi reizēm strādā līdz pat pilnīgam spēku izsīkumam, tiecoties pēc spēka, drošības un dažiem prieka mirkļiem, kas nav iegūstami nekā citādi. Es pazīstu daudzus neprecētus pieaugušos, kuri ilgojas un ir pelnījuši mīlošu dzīvesbiedru, brīnišķīgu laulību un mājas, ko piepildītu viņu pašu bērni. Nav tādas vēlmes, kas būtu vēl taisnīgāka, taču gadu no gada viņiem pagaidām šāda veiksme vēl neuzsmaida. Es pazīstu tos, kuri cīnās ar dažāda veida garīgām slimībām, kuri lūdzas pēc palīdzības, lūdzot un dedzīgi ilgojoties pēc emocionālās stabilitātes apsolītās zemes. Es pazīstu tos, kuri dzīvo izvārdzinošā nabadzībā, bet, spītējot izmisumam, lūdz vienīgi pēc iespējas — nodrošināt labāku dzīvi saviem mīļajiem un apkārtējiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Es pazīstu daudzus, kuri cīnās ar mokošiem jautājumiem saistībā ar savu identitāti, dzimumpiederību un seksualitāti. Es raudu par viņiem, un es raudu kopā ar viņiem, zinot, cik būtiskas sekas būs viņu lēmumiem.
Tie ir tikai daži no tik daudziem pārbaudījumiem, ar kuriem mēs dzīvē varam sastapties, svinīgi atgādinājumi, ka māceklībai ir sava cena. Araunam, kurš centās dāvāt bezmaksas vēršus un bezmaksas malku ķēniņa Dāvida dedzināmajam upurim, ķēniņš teica: „Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es [nenesīšu] Tam Kungam, savam Dievam, … [to], kas man [neko nemaksā]!”12 Tāpat sakām arī visi mēs.
Tas būtu tik tiešām traģiski, ja, uzņemoties savu krustu un sekojot Viņam, mūsu grūtību nasta nepadarītu mūs iejūtīgākus un vērīgākus pret citu nestajiem slogiem. Tas ir viens no iespaidīgākajiem krustā sišanas paradoksiem, ka Pestītāja rokas tika plaši pastieptas un pēc tam pienaglotas, neviļus precīzi atainojot to, ka ikviens vīrietis, sieviete un bērns visā cilvēces ģimenē tiek ne vien laipni gaidīts, bet aicināts Viņa pestījošajā, paaugstinošajā apskāvienā.13
Kā mokošajai krustā sišanai sekoja godības pilnā Augšāmcelšanās, tā arī visdažādākās svētības tiek bagātīgi dāvātas tiem, kuri ir ar mieru, kā saka Mormona Grāmatas pravietis Jēkabs, „ticē[t] Kristum un uzlū[kot] Viņa nāvi, un nes[t] Viņa krustu”. Dažkārt šīs svētības tiek saņemtas ātri, dažkārt tās tiek saņemtas vēlāk, taču mūsu personīgā via dolorosa14 [sāpju ceļa] brīnišķīgajā noslēgumā mūs gaida paša Skolotāja dotais apsolījums, ka tās tiek un tiks dotas. Lai iemantotu šādas svētības, kaut mēs sekotu Viņam nerimstoši, ne reizi nesvārstoties un nebēgot, nekad nevilcinoties šajā uzdevumā — ne tad, kad mūsu krusts kļūst smags, ne arī tad, kad ceļš uz laiku satumst. Par jūsu izturību, jūsu uzticību un jūsu mīlestību es izsaku dziļu, personisku pateicību. Šodien es sniedzu apustuļa liecību par Viņu, kas tika „pacelts”,15 un par mūžīgajām svētībām, ko Viņš dāvā tiem, kas ir „pacelti” līdz ar Viņu, patiesi To Kungu Jēzu Kristu, āmen.