Esiet uzticīgi Dievam un Viņa darbam
Mums visiem ir jātiecas pēc savas personīgās liecības par Jēzu Kristu, jāsavalda savas kaislības, jānožēlo savi grēki un jābūt uzticīgiem Dievam un Viņa darbam.
Pagājušajā oktobrī es, līdz ar prezidentu M. Raselu Balardu un elderu Džefriju R. Holandu, saņēmu norīkojumu — paviesoties Apvienotajā Karalistē, kur mēs visi esam kalpojuši, būdami gados jauni misionāri. Mēs tikām pagodināti ar iespēju mācīt un liecināt, kā arī pakavēties pie Baznīcas agrīnās vēstures Britu salās, kur mans vecvecvectēvs Hībers Č. Kimbals un viņa biedri bija pirmie misionāri.1
Ķircinot mūs par šo norīkojumu, prezidents Rasels M. Nelsons atzīmēja, ka tas ir neierasti, ka trīs apustuļi tiek norīkoti apmeklēt reģionu, kur viņi ir kalpojuši, būdami misionāri savā jaunībā. Viņš atzina, ka ikviens vēlētos tikt norīkots savas sākotnējās misijas apciemojumā. Viņš ar platu smaidu sejā lakoniski paskaidroja šāda norīkojuma priekšnosacījumu — ja pastāv vēl kāds triju apustuļu pulciņš, kuri pirms vairāk nekā 60 gadiem ir kalpojuši vienā misijā, arī viņi var saņemt līdzīgu norīkojumu.
Gatavojoties šim norīkojumam, es pārlasīju grāmatu Hībera Č. Kimbala dzīve, ko ir sarakstījis viņa mazdēls Orsons F. Vitnijs, kurš vēlāk tika aicināts par apustuli. Šo sējumu man iedeva mana dārgā māte, kad man tuvojās septiņu gadu vecums. Mēs gatavojāmies apmeklēt pieminekļa „This Is the Place” [Šī ir tā vieta] iesvētīšanu 1947. gada 24. jūlijā, ko vadīja prezidents Džordžs Alberts Smits.2 Māte vēlējās, lai es uzzinātu vairāk par savu priekšteci Hīberu Č. Kimbalu.
Šajā grāmatā ir ietverts dziļdomīgs apgalvojums, kas tiek piedēvēts prezidentam Kimbalam un ir nozīmīgs arī mūsu dienās. Pirms dalīties šajā apgalvojumā, ļaujiet man sniegt nelielu vēsturisku ieskatu.
Kamēr pravietis Džozefs Smits bija ieslodzīts Libertī cietumā, apustuļiem Brigamam Jangam un Hīberam Č. Kimbalam bija pienākums — briesmīgi nelabvēlīgajos apstākļos pārraudzīt svēto evakuāciju no Misūri. Evakuācija, galvenokārt, bija nepieciešama izskaušanas rīkojuma dēļ, ko bija izdevis gubernators Lilbērns V. Bogss.3
Teju pēc 30 gadiem Hībers Č. Kimbals, kurš tolaik kalpoja Augstākajā prezidijā, dziļdomīgi stāstot par šo vēsturisko pieredzi jaunajai paaudzei, mācīja: „Ļaujiet man teikt, ka daudzi no jums pieredzēs laikus, kad jums būs visas tās grūtības, pārbaudījumi un vajāšanas, ko vien jūs varat izturēt, un pa pilnam iespēju parādīt, ka jūs esat uzticīgi Dievam un Viņa darbam.”4
Hībers turpināja, sakot: „Lai stātos pretī gaidāmajām grūtībām, jums būs nepieciešamas personīgas zināšanas par šī darba patiesumu. Tās būs tāda veida grūtības, ka ikviens vīrietis vai sieviete, kam nebūs šo personīgo zināšanu jeb liecības, atkritīs. Ja jūs vēl neesat ieguvuši liecību, dzīvojiet taisnīgi un piesauciet To Kungu, un nemitējieties, [kamēr] nebūsiet to [iemantojuši]. Ja jūs to nedarīsiet, jūs nenoturēsieties. … Pienāks laiks, kad neviens vīrietis, nedz sieviete nespēs pastāvēt ar aizgūtu gaismu. Ikvienam būs jātiek vadītam savā paša gaismā. … Ja jums tās nav, jūs nepastāvēsiet; tādēļ tiecieties pēc liecības par Jēzu un pieķerieties tai, lai tad, kad pienāks grūtību laiki, jūs nepakluptu un neatkristu.”5
Ikvienam no mums ir nepieciešama personīga liecība par Dieva darbu6 un par Jēzus Kristus centrālo lomu. Mācības un Derību 76. nodaļā tiek runāts par trim godības pakāpēm, un celestiālā godība tiek pielīdzināta saulei. Pēc tam terestriālā valstība tiek pielīdzināta mēnesim.7
Interesanti, ka saule pati izstaro savu gaismu, bet mēnesim ir tikai atstarotā gaisma jeb „aizgūtā gaisma”. Runājot par terestriālo valstību, 79. pantā tiek paziņots: „Šie ir tie, kas nav drosmīgi Jēzus liecībā.” Mēs nevaram iemantot celestiālo valstību un dzīvot ar Dievu Tēvu aizgūtā gaismā; mums ir nepieciešama sava personīgā liecība par Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir pa pilnam nekrietnību8 un sirdis novēršas no Dieva cilvēku priekšrakstu dēļ.9 Viens no pārliecinošākajiem Svēto Rakstu piemēriem, runājot par Hībera Č. Kimbala bažām saistībā ar tiekšanos pēc liecības par Dieva darbu un Jēzu Kristu, ir ietverts padomā, ko Alma dod saviem trim dēliem — Helamanam, Šiblonam un Koriantonam.10 Divi no viņa dēliem bija uzticīgi Dievam un Viņa darbam. Bet viens no dēliem bija pieņēmis dažus sliktus lēmumus. Man Almas padoms šķiet ļoti īpašs tieši tādēļ, ka viņš, būdams tēvs, ir devis to savu bērnu labumam.
Almam, tāpat kā Hīberam Č. Kimbalam, pirmkārt, rūpēja tas, lai katram no viņiem būtu liecība par Jēzu Kristu un lai viņi būtu uzticīgi Dievam un Viņa darbam.
Savā ievērojamajā mācībā Alma dod savam dēlam Helamanam pamatīgu apsolījumu, ka tas, kurš „uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās un tiks paaugstināts pēdējā dienā”11.
Kaut arī Alma bija redzējis eņģeļa parādīšanos, tā gadās reti. Svētā Gara iespaidu saņemšana ir daudz ierastāka. Šie iespaidi var būt tikpat svarīgi, kā eņģeļu parādīšanās. Prezidents Džozefs Fīldings Smits mācīja: „Iespaidi, ko dvēsele gūst caur Svēto Garu, ir daudz ievērojamāki par vīziju. Kad [Svētais] Gars uzrunā garu, šo nospiedumu dvēselē ir daudz grūtāk izdzēst.”12
Tas vedina mūs pie padoma, ko Alma deva savam otrajam dēlam Šiblonam. Šiblons bija taisnīgs, tāpat kā viņa brālis Helamans. Padoms, ko es vēlos uzsvērt, ir rodams Almas 38:12, kur pa daļai var lasīt: „Skaties, lai tu savaldītu visas savas kaisles, lai tu tiktu piepildīts ar mīlestību.”
Savaldīšana ir interesants vārds. Jājot ar zirgu, mēs tā vadīšanai izmantojam iemauktus. Labs sinonīms iemauktu izmantošanai [jeb savaldīšanai] varētu būt virzīšana, kontrolēšana vai ierobežošana. Vecā Derība mums vēsta, ka mēs aiz prieka gavilējām, uzzinot, ka mums būs fiziskais ķermenis.13 Ķermenis nav ļauns — tas ir skaists un būtisks —, taču dažas kaislības, ja tās netiek pareizi izmantotas un pienācīgi savaldītas, var mūs nošķirt no Dieva un Viņa darba, kā arī nelabvēlīgi iespaidot mūsu liecību.
Parunāsim konkrēti par divām kaislībām, pirmkārt, dusmām un, otrkārt, iekāri.14 Interesanti, ka abas no tām, nesavaldītas un nekontrolētas, var izraisīt lielas sirdssāpes, mazināt Gara ietekmi un nošķirt mūs no Dieva un Viņa darba. Pretinieks izmanto katru iespēju, lai piepildītu mūsu dzīvi ar vardarbības un netikumības atainojumiem.
Dažās ģimenēs nav nekas neierasts, ka sadusmotais vīrs vai sieva iesit savam laulātajam vai bērnam. Jūlijā es piedalījos Apvienotās Karalistes All‑Party [visu partiju] parlamentārajā forumā Londonā.15 Tur tika uzsvērts, ka vardarbība pret sievietēm un jauniešiem ir būtiska pasaules mēroga problēma. Līdztekus fiziskajai vardarbībai, citi cilvēki īsteno verbālu vardarbību. Vēstījumā par ģimeni mums tiek teiks, ka tie, kuri „izturas vardarbīgi pret savu dzīvesbiedru vai bērniem …, kādu dienu atbildēs par to Dieva priekšā”16.
Prezidents Nelsons to spēcīgi uzsvēra vakar no rīta.17 Lūdzu, pieņemiet lēmumu, ka, neatkarīgi no tā, vai jūsu vecāki bija vai nebija pret jums vardarbīgi, jūs paši nebūsiet ne fiziski, ne verbāli, ne emocionāli vardarbīgi pret savu laulāto vai bērniem!
Mūsdienās viens no ievērojamākajiem izaicinājumiem ir strīdi un verbāla vardarbība saistībā ar sabiedrībā būtiskiem jautājumiem. Daudzos gadījumos dusmas un aizskaroši vārdi ir aizstājuši saprātīgas diskusijas un pieklājību. Daudzi ir atmetuši Glābēja vecākā apustuļa Pētera pamudinājumu — tiekties pēc tādām Kristum piemītošām īpašībām kā mērenība, pacietība, dievbijība, brālīga laipnība un žēlsirdība.18 Viņi ir atmetuši arī tādu Kristum piemītošu īpašību kā pazemība.
Papildus dusmu kontrolēšanai un citu kaislību savaldīšanai mums ir jādzīvo morāli šķīsta dzīve, kontrolējot savas domas, vārdus un rīcību. Mums ir jāizvairās no pornogrāfijas, jāizvērtē savās mājās straumētā satura piedienīgums un jāatturas no jebkāda veida grēcīgas rīcības.
Tas vedina mūs pie padoma, ko Alma deva savam dēlam Koriantonam. Atšķirībā no saviem brāļiem Helamana un Šiblona, Koriantons bija pastrādājis morāla rakstura pārkāpumus.
Tā kā Koriantons bija iesaistījies netikumīgās nodarbēs, Almam vajadzēja mācīt viņam par grēku nožēlošanu. Viņam nācās mācīt dēlam par grēka nopietnību un pēc tam — par to, kā nožēlot grēkus.19
Tā nu Alma profilaktiski ieteica savaldīt savas kaislības, bet tiem, kuri ir veikuši pārkāpumus, viņš ieteica nožēlot grēkus. Prezidents Nelsons 2019. gada aprīļa vispārējā konferencē deva Baznīcas locekļiem dziļdomīgu padomu par grēku nožēlošanu. Viņš skaidri norādīja, ka dienišķa grēku nožēlošana ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa. „Grēku nožēlošana nav vienreizējs notikums — tas ir process. Tā ir atslēga uz laimi un mierīgu prātu,” viņš mācīja. „Dienišķa grēku nožēlošana ir ceļš uz šķīstību, un šķīstība dod spēku.”20 Ja Koriantons būtu darījis to, ko iesaka prezidents Nelsons, viņš nožēlotu grēkus, tiklīdz būtu sācis kavēties pie nešķīstām domām. Viņš nebūtu nonācis līdz smagiem pārkāpumiem.
Noslēdzošais padoms, ko Alma deva saviem dēliem, ir viena no svarīgākajām mācībām visā Svēto Rakstu klāstā. Tā saistās ar Izpirkšanu, ko īstenoja Jēzus Kristus.
Alma liecināja, ka Kristus paņems projām grēku.21 Bez Glābēja īstenotās Izpirkšanas mūžīgais taisnīguma princips prasītu piemērot sodu.22 Pateicoties Glābēja īstenotajai Izpirkšanai, žēlastība var gūt virsroku attiecībā uz tiem, kuri ir nožēlojuši grēkus, un tā var tiem ļaut atgriezties Dieva klātbūtnē. Mums nāktu par labu gremdēties pārdomās par šo brīnišķīgo mācību.
Neviens nevar atgriezties pie Dieva, tikai pateicoties saviem labajiem darbiem vien; mums visiem ir nepieciešams gūt labumu no Glābēja upura. Visi ir grēkojuši, un, tikai pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam iemantot žēlastību un dzīvot ar Dievu.23
Alma deva Koriantonam arī brīnišķīgu padomu, kas noder mums visiem, kuri ir gājuši cauri grēku nožēlošanas procesam vai vēl to darīs, neatkarīgi no tā, vai mūsu grēki ir maznozīmīgi vai tikpat smagi, kā Koriantona pastrādātie. Almas 42. nodaļas 29. pantā var lasīt: „Un tagad, mans dēls, es vēlos, lai tu neļautu šīm lietām vairs tevi uztraukt, un tikai lai tavi grēki tevi uztrauc, ar tām raizēm, kas novedīs tevi pie grēku nožēlošanas.”
Koriantons ņēma vērā Almas padomu, nožēloja grēkus un kalpoja godam. Pateicoties Glābēja īstenotajai Izpirkšanai, dziedināšana ir pieejama ikvienam.
Gan Almas dienās, gan Hībera dienās un, pavisam noteikti, arī mūsu dienās mums visiem ir jātiecas pēc savas personīgās liecības par Jēzu Kristu, jāsavalda savas kaislības, jānožēlo savi grēki, rodot mieru caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu, un jābūt uzticīgiem Dievam un Viņa darbam.
Nesenā uzrunā un vēlreiz šajā rītā prezidents Rasels M. Nelsons izteica to šādiem vārdiem: „Es dedzīgi lūdzu, lai jūs uzņemtos atbildību attiecībā uz savu liecību par Jēzu Kristu. Strādājiet, lai to iegūtu. Uzņemieties atbildību par to. Gādājiet par to. Lolojiet to, lai tā kļūtu stiprāka. Un tad raugiet, kā jūsu dzīvē notiek brīnumi.”24
Es esmu pateicīgs, ka tagad mēs dzirdēsim prezidentu Nelsonu. Es liecinu, ka prezidents Nelsons ir Tā Kunga pravietis mūsu dienās. Man ļoti patīk un es augstu vērtēju to brīnumaino iedvesmu un vadību, ko mēs saņemam caur viņu.
Būdams Tā Kunga Jēzus Kristus apustulis, es nešaubīgi liecinu par Glābēja dievišķumu un Viņa īstenotās Izpirkšanas īstenumu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.