Ilgstoša māceklība
Mēs varam rast garīgo pārliecību un mieru, izkopjot svētus ieradumus un ieviešot taisnīgu dienas kārtību, kas spēj uzturēt un padarīt spožāku mūsu ticības liesmu.
Šajā aizvadītajā vasarā vairāk nekā 200 000 mūsu jauniešu visā pasaulē pieauga savā ticībā, piedaloties kādā no simtiem konferencēm „Jauniešu spēkam”, kas ilgst vienu nedēļu. Izkļūstot no pandēmijas radītās izolācijas, daudzi izrādīja savu ticību Tam Kungam, kaut vai tikai piedaloties vien. Šķiet, ka daudzi no jaunajiem konferenču dalībniekiem mēro līdzīgu augšupejas ceļu, padziļinot savu pievēršanos. Nedēļas beigās man patika apvaicāties: „Kā gāja konferencē?”
Reizēm viņi teica ko līdzīgu šim: „Nu, pirmdien es jutos aizkaitināts, jo māte lika man braukt un piedalīties. Un es nevienu nepazinu. Un man šķita, ka tas nav domāts man. Un ka man nebūs neviena drauga. … Taču tagad ir piektdiena, un es vienkārši vēlos šeit palikt. Es vienkārši vēlos sajust savā dzīvē Svēto Garu. Es vēlos šādi dzīvot.”
Katram no viņiem ir savs stāsts stāstāms par bagātīgi gūtajiem apskaidrības mirkļiem un garīgajām dāvanām, kas pacilāja viņus, virzoties pretī izaugsmei. Šī konferenču „Jauniešu spēkam” pilnā vasara mainīja arī mani pašu, jo es redzēju, kā Dieva Gars nerimstoši atbild šajā jauniešu pulkā ietilpstošo siržu taisnīgajām vēlmēm, kur katrs no tiem individuāli bija radis drosmi nedēļas garumā uzticēties Viņa gādībai.
Mēs, līdzīgi spodriem tērauda korpusa kuģiem jūrā, dzīvojam garīgi korozīvā vidē, kur pat visspožākajai pārliecībai ir jātiek rūpīgi uzturētai, lai tajā neparādītos skrambas, kur iemetas rūsa, kas to pakāpeniski sadrupina.
Ko mēs varam darīt, lai saglabātu savas pārliecības spozmi?
Tādas pieredzes kā konferences „Jauniešu spēkam”, nometnes, Svētā Vakarēdiena sanāksmes un misija var palīdzēt spodrināt mūsu liecību, vedot mūs cauri izaugsmes un garīgo atklājumu augšupceļa posmiem uz salīdzinoši mierpilnu vietu. Taču ko mums vajadzētu darīt, lai paliktu tur un turpinātu „virzīties uz priekšu ar nelokāmību Kristū” (2. Nefija 31:20), nevis slīdētu atpakaļ? Mums ir jāturpina darīt to pašu, kas mums ir sākotnēji palīdzējis tur nokļūt, proti, bieži jālūdz, jāiedziļinās Svētajos Rakstos un sirsnīgi jākalpo.
Dažu gadījumā tas var prasīt vingrināšanos paļāvībā uz To Kungu kaut vai, lai apmeklētu Svētā Vakarēdiena sanāksmi. Taču, kad mēs esam tur ieradušies, tad, pateicoties Tā Kunga Svētā Vakarēdiena dziedinošajai ietekmei, evaņģēlija principu pienesumam un baznīcas kopienā izjustajam spēcinājumam, mēs varam atgriezties mājās pacilāti.
Kā mēs tiekam spēcināti, pulcējoties klātienē?
Konferencēs „Jauniešu spēkam” vairāk par 200 000 mūsu jauniešu ir arvien labāk iepazinuši Glābēju, pielietojot vienkāršu metodi — sanākot kopā, lai divi vai vairāk no viņiem būtu pulcējušies Viņa Vārdā (skat. Mateja 18:20), izmantojot evaņģēliju un Svētos Rakstus, kopīgi dziedot, kopīgi lūdzot un rodot mieru Kristū. Tā ir iedarbīga garīgās atmodas recepte.
Tagad šis plašā vēriena brāļu un māsu pulks jau ir devies mājās, lai noskaidrotu, ko nozīmē joprojām „paļau[ties] uz To Kungu” (Salamana pam. 3:5; 2022. g. jauniešu moto), tiekot ierautiem trauksmainās pasaules sajukumā. Viena lieta ir „uzklausīt Viņu” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17) klusā, apcerīgā vidē ar plaši atvērtiem Svētajiem Rakstiem. Bet tas ir pavisam kas cits — turpināt īstenot savu māceklību šajā laicīgo traucēkļu jūklī, kur mums ir jācenšas „uzklausīt Viņu”, par spīti sevis apšaubīšanas un svārstīgās pārliecības radītajām neskaidrībām. Mums nav jāšaubās: mūsu jaunieši izrāda varoņu cienīgu rīcību, nelokāmi turpinot saglabāt savas sirds un prāta tikumisko veselumu, par spīti mūslaiku mainīgās morāles tektoniskajām svārstībām.
Ko ģimenes var darīt mājās, lai pastiprinātu Baznīcas pasākumos gūto inerci?
Es reiz kalpoju par staba Jauno sieviešu prezidentes vīru. Kādu vakaru man bija uzticēts izvietot cepumus foajē, kamēr mana sieva lūgšanu zālē noturēja garīgo vakaru vecākiem un viņu meitām, kuras nākamajā nedēļā gatavojās apmeklēt Jauno sieviešu nometni. Kad viņa bija paskaidrojusi, kur meitenēm ir jāierodas un kas jāņem līdzi, viņa teica: „Tātad, otrdienas rītā, kad jūs atvedīsiet savas mīļās meitenes uz autobusu, cieši apskaujiet viņas. Un uz atvadām noskūpstiet viņas, jo viņas vairs neatgriezīsies.”
Es izdzirdēju pārsteigtu ieelpu, un tad sapratu, ka tas biju es. „Neatgriezīsies?”
Bet tad viņa turpināja: „Kad jūs atvedīsiet šurp šīs „otrdienas rīta” meitenes, viņas atstās aiz sevis mazsvarīgus laika kavēkļus, lai pavadītu nedēļu kopā, mācoties un augot, un paļaujoties uz To Kungu. Mēs kopīgi lūgsim, dziedāsim, gatavosim ēdienu, kopīgi kalposim un dalīsimies liecībās, un darīsim to, kas mums ļaus visas nedēļas garumā sajust Debesu Tēva Garu, līdz Tas iesūksies mūsos līdz pat kaulam. Un sestdien tās meitenes, kuras jūs redzēsiet izkāpjam no autobusa, vairs nebūs tās pašas meitenes, kuras jūs atvedāt šurp otrdien. Viņas būs jaunas radības. Un, ja jūs palīdzēsiet viņām turpināt šo pacilājošo ceļu, viņas jūs pārsteigs. Viņas turpinās mainīties un augt. Un tāpat arī jūsu ģimene.”
Tanī sestdienā notika tieši tā, kā viņa bija paredzējusi. Kraujot mašīnā teltis, es izdzirdēju savas sievas balsi mazajā meža amfiteātrī, kur meitenes bija sapulcējušās pirms došanās mājup. Viņa teica: „Ak, šeit nu jūs esat! Mēs jūs gaidījām visu nedēļu. Mūsu sestdienas meitenes.”
Ciānas drosmīgie jaunieši ceļo cauri satricinošam periodam. Prieka rašana šajā sajukuma pilnajā pasaulē, par ko ir ticis pareģots, nekļūstot par daļu no šīs pasaules, kur svētums atrodas „aklajā zonā”, ir viņu īpašais uzdevums. Aptuveni pirms simts gadiem G. K. Čestertons izteicās teju tā, it kā jau lūkotos uz to kā uz mājās balstītu un Baznīcas atbalstītu uzdevumu, sakot: „Mums ir jāsajūt, ka Visums ir kā cilvēkēdāja pils, kas jāieņem, un tajā pašā laikā arī kā mūsu pašu privātmāja, kur vakaros varam atgriezties.” (Orthodoxy [1909. g.], 130. lpp.)
Par laimi, viņiem nav jādodas šajā cīņā vieniem. Viņi atbalsta cits citu. Un viņiem esat jūs. Un viņi seko mūsdienu pravietim Raselam M. Nelsonam, kurš vada mūs ar zinoša gaišreģa optimismu, pasludinot, ka šo laiku nozīmīgākais uzdevums — Israēla sapulcināšana — būs gan grandioza, gan majestātiska nodarbe (skat. „Israēla cerība” (pasaules mēroga jauniešu svētbrīdis 2018. gada 3. jūnijā), HopeofIsrael.ChurchofJesusChrist.org).
Šovasar mēs ar sievu Keilīnu veicām lidojumu ar pārsēšanos Amsterdamā, kur pirms daudziem gadiem kalpoju, būdams jauns misionārs. Tolaik, kad es jau mēnešiem ilgi biju pūlējies apgūt holandiešu valodu, mūsu KLM reiss veica nolaišanos un lidmašīnas kapteinis caur skaļruņu sistēmu nāca klajā ar kādu neizprotamu paziņojumu. Pēc neliela klusuma brīža mans pārinieks nomurmināja: „Man šķiet, tas bija holandiski.” Mēs pacēlām skatu, nolasot viens otra domas: „Viss pagalam.”
Taču viss nebija pagalam. Kamēr es apbrīnoju tos ticības soļus, ko mums nācās spert, ejot caur šo lidostu pretī brīnumiem, kas bagātīgi sagaidīja mūs kā misionārus, mani pēkšņi atgrieza tagadnē īsts un dzīvs misionārs, kurš tobrīd gaidīja lidmašīnu uz mājām. Iepazīstinājis mūs ar sevi, viņš pajautāja: „Prezident Land, kas man būtu jādara turpmāk? Ko es varu darīt, lai turpinātu būt stiprs?”
Tas ir tas pats jautājums, kas nodarbina mūsu jauniešus, braucot mājup no konferences „Jauniešu spēkam”, jauniešu nometnes, tempļa brauciena vai jebkura cita pasākuma, kur viņi ir sajutuši debesu spēkus: „Kā pārvērst savu mīlestību pret Dievu ilgstošā māceklībā?”
Es izjutu mīlestības uzplūdu pret šo misionāru ar mirdzošajām acīm, kurš tobrīd kalpoja savas misijas pēdējās stundas, un tanī Gara piepildītajā brīdī es izdzirdēju, kā mana balss aizlūst, sakot vienkārši: „Tev nav obligāti jānēsā vārda nozīmīte, lai uzņemtos Viņa Vārdu.”
Es vēlējos uzlikt rokas uz viņa pleciem un teikt: „Lūk, kas tev jādara! Dodies mājās un vienkārši esi tāds kā tagad. Tu esi tik labs, ka tumsā bez maz vai spīdi. Misijā izkoptā disciplinētība un tavi upuri ir padarījuši tevi par brīnišķīgu Dieva dēlu. Turpini mājās darīt to pašu, kas tik iespaidīgi darbojās šeit. Tu esi iemācījies to, kā lūgt, kuru lūgt, kā arī lūgšanas valodu. Tu esi studējis Viņa vārdus un iemīlējis Glābēju, cenšoties līdzināties Viņam. Tu esi mīlējis Debesu Tēvu tāpat, kā Viņš ir mīlējis Debesu Tēvu, kalpojis citiem tāpat, kā Viņš ir kalpojis citiem, un dzīvojis pēc baušļiem tāpat, kā Viņš ir dzīvojis pēc tiem, — un, kad tu neesi to darījis, tu esi nožēlojis grēkus. Tava māceklība nav vienkārši sauklis uz T‑krekla — tā ir kļuvusi par tavas dzīves sastāvdaļu, mērķtiecīgi dzīvojot citu labā. Tāpēc dodies mājās un dari to pašu! Esi tāds pats! Turpini uzturēt šo garīgo inerci visu turpmāko dzīvi.”
Es zinu, ka caur paļaušanos uz To Kungu, Jēzu Kristu, un Viņa derību taku mēs varam rast garīgo pārliecību un mieru, izkopjot svētus ieradumus un ieviešot taisnīgu dienas kārtību, kas spēj uzturēt un padarīt spožāku mūsu ticības liesmu. Kaut mēs katrs tuvinātos šīm sildošajām liesmām un, lai kas arī notiktu, paliktu pie tām! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.