Vai jūs joprojām esat ar mieru?
Mūsu gatavība sekot Jēzum Kristum ir tieši proporcionāla laika apjomam, ko mēs apņemamies pavadīt svētās vietās.
Kādu svētdienu, gatavojoties pieņemt Svēto Vakarēdienu pēc vairākām nedēļām, ko biju pavadījis staba konferenču norīkojumos, man prātā ienāca kāda interesanta un spēcīga doma.
Kad priesteris sāka skaitīt maizes svētīšanas lūgšanu, tik daudz reižu iepriekš dzirdētie vārdi atstāja spēcīgu iespaidu uz manu prātu un sirdi. „Un liecinātu Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru uzņemties Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis; lai Viņa Gars vienmēr būtu ar viņiem.”1 Cik daudz reižu mēs esam Dievam liecinājuši, ka esam ar mieru?
Domājot par šo svēto vārdu nozīmīgumu, vārdi ar mieru iespaidoja mani kā nekad agrāk. Patīkami un svēti iespaidi piepildīja manu prātu un sirdi ar mīlestību un pateicību par Glābēja Izpirkšanas upuri un Viņa izšķirošo lomu Tēva pestīšanas iecerē manai ģimenei un man. Tad es dzirdēju un sajutu ūdens svētīšanas lūgšanas dziļdomīgos vārdus: „Lai viņi Tev liecinātu, … ka tie vienmēr Viņu atcerēsies.”2 Tajā brīdī es skaidri sapratu, ka manu derību ievērošanai ir jābūt kam vairāk nekā tikai labiem nolūkiem.
Svētā Vakarēdiena pieņemšana nav pasīvs reliģisks rituāls, kas norāda tikai uz mūsu piekrišanu. Tas ir spēcīgs atgādinājums par Glābēja bezgalīgās Izpirkšanas realitāti, kā arī par nepieciešamību vienmēr atcerēties Viņu un ievērot Viņa baušļus. Vēlme koncentrēties uz Glābēju ir tik ļoti svarīga, ka tas ir galvenais vēstījums divās visvairāk citētajās rakstvietās Baznīcā: Svētā Vakarēdiena lūgšanās. Izpratnei par to, ko Debesu Tēvs tik labprātīgi piedāvā katram no mums caur Savu Vienpiedzimušo Dēlu, vajadzētu sekmēt mūsu vislielākās pūles, lai arī mēs vienmēr būtu labprātīgi.
Vai mūsu garīgie pamati ir stingri celti uz Jēzus Kristus?
Ja mūsu garīgie pamati ir sekli vai virspusēji, mums, iespējams, būs nosliece balstīt savu labprātību uz sociālo izmaksu un ieguvumu analīzi vai personīgās neērtības indeksu. Un, ja mēs pieņemsim uzskatu, ka Baznīcā pastāv galvenokārt novecojuši vai politiski nepareizi sociālie noteikumi, nereāli personīgie ierobežojumi un laika saistības, tad mūsu secinājumi par labprātību būs kļūdaini. Mums nevajadzētu cerēt uz to, ka labprātības principam būs kāda pozitīva tendence sociālo mediju influenceru vai „TikTok” entuziastu lokā. Cilvēku priekšraksti reti kad ir saskaņā ar dievišķo patiesību.
Baznīca ir pulcēšanās vieta nepilnīgiem cilvēkiem, kuri mīl Dievu un kuri vēlas sekot Tam Kungam, Jēzum Kristum. Šī vēlme sakņojas patiesībā, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Šo dievišķo patiesību var zināt vienīgi ar Svētā Gara spēku. Tāpēc mūsu labprātība ir tieši proporcionāla tam laikam, ko mēs apņemamies pavadīt svētajās vietās, kur ir sajūtama Svētā Gara ietekme.
Mums būtu labi vairāk laika pavadīt jēgpilnās sarunās, pārrunājot savas bažas ar mīlošo Debesu Tēvu, un mazāk laika, lai uzzinātu citu viedokļus. Mēs arī varētu izvēlēties mainīt savu ikdienas ziņu plūsmu uz Kristus vārdiem Svētajos Rakstos un uz Viņa mīlošo praviešu pravietiskajiem vārdiem.
Tas, cik lielu nozīmi mēs piešķiram sabata dienas ievērošanai, godīgas desmitās tiesas maksāšanai, tempļa rekomendācijas turēšanai, tempļa apmeklēšanai un savu svēto tempļa derību godāšanai, ir pierādījums mūsu apņēmībai, un tie visi ir iespaidīgi mūsu labprātības rādītāji. Vai mēs esam gatavi pielikt vairāk nekā tikai paviršas pūles, lai stiprinātu savu ticību Kristum?
Debesu Tēvs mīl mūs ar pilnīgu mīlestību, taču šī mīlestība ietver lielas cerības. Viņš sagaida, ka mēs labprātīgi izvirzīsim Glābēju savas dzīves centrā. Glābējs ir mūsu pilnīgais labprātības piemērs tam, kā pakļauties Tēvam itin visā. Viņš ir „ceļš, patiesība un dzīvība”.3 Viņš labprātīgi izpirka mūsu grēkus. Viņš labprātīgi atvieglo mūsu nastas, mazina mūsu bailes, dod mums spēku un dāvā mieru un sapratni mūsu sirdī bēdu un skumju brīžos.
Tomēr ticība Jēzum Kristum ir izvēle. „Ja [mēs] nevara[m] vairāk, kā vēlēties ticēt”4 Viņa vārdiem, tad mums ir sākumpunkts, lai sāktu vai atsāktu savu ticības ceļojumu. Ja Viņa vārdi tiks iedēstīti mūsu sirdī kā sēkla un kopti ar lielu rūpību, tie iesakņosies, un mūsu ticība pārtaps par pārliecību un kļūs par rīcības un spēka principu. Mormona Grāmata ir mūsu spēcīgākais resurss mūsu ticības vairošanā un atjaunošanā. Labprātība ir ticības katalizators.
Laicīgā dzīve, saskaņā ar dievišķo ieceri, nav viegla, un dažkārt tā var būt nomācoša. Tomēr mēs esam, lai mēs „gūtu prieku”!5 Pievēršanās Glābējam un mūsu derībām sniedz nezūdošu prieku! Laicīgās dzīves mērķis ir pierādīt mūsu labprātību. „Dzīves lielais uzdevums [un māceklības cena] ir izzināt Tā Kunga gribu un tad to īstenot.”6 Patiesa māceklība ved pie prieka pilnības. Vai mēs labprātīgi maksājam māceklības cenu?
Derību ceļš nav vienkārši paveikto darbu saraksts; tas ir process, kurā mēs garīgi augam un kļūstam arvien uzticīgāki Tam Kungam Jēzum Kristum. Katra baušļa, principa, derības un priekšraksta galvenais mērķis ir stiprināt ticību un paļāvību uz Kristu. Tāpēc mūsu apņēmībai — koncentrēt savu dzīvi uz Kristu — ir jābūt konsekventai, nevis virspusējai vai atkarīgai no kādiem nosacījumiem vai apstākļiem. Mēs nevaram atļauties paņemt atvaļinājumu vai brīvdienas no savas labprātības „stāvēt kā Dieva lieciniekiem visos laikos un visās lietās, un visās vietās”7. Māceklība prasa lielas pūles, jo Svētā Gara sadraudzība ir nenovērtējama.
Tas Kungs noteikti domāja par mūsdienām, kad mācīja līdzību par desmit jaunavām. Par piecām, kuras bija gudras, Viņš teica: „[Tās ir] ņēmuš[as] Svēto Garu par savu ceļvedi, un nav tikuš[as] pievilt[as],”8 kamēr ģeķīgo lukturi „[izdzisa]” eļļas trūkuma dēļ.9 Iespējams, Nefija vārdi vislabāk raksturo šos reiz uzticīgos Baznīcas locekļus: „Un citus viņš nomierinās un iemidzinās laicīgajā drošībā, ka viņi sacīs: Viss ir labi Ciānā.”10
Laicīgā drošība ir tiekšanās pēc pasaulīgām lietām un paļaušanās uz tām, nevis uz Kristu, — citiem vārdiem sakot, tā ir skatīšanās caur laicīgo, nevis garīgo prizmu. Svētais Gars sniedz mums spēju redzēt lietas, „kādas tās patiesībā ir un … kādas tās patiesībā būs”11. Tikai „ar Svētā Gara spēku [mēs varam] zināt patiesību par visu”12 un netikt pievilti. Mēs nostādām Kristu savas dzīves centrā un apliecinām savu vēlmi paklausīt Viņa baušļiem nevis tāpēc, ka esam akli, bet gan tāpēc, ka varam redzēt.13
Kā ir ar ģeķīgajām jaunavām? Kāpēc viņas nevēlējās nest līdzi garīgās eļļas trauku? Vai viņas vienkārši vilcinājās? Viņas, iespējams, bija pārāk nevērīgas, jo tas bija neērti vai šķita nevajadzīgi. Lai kāds būtu iemesls, viņas tika maldinātas par Kristus būtiski svarīgo lomu. Tie ir fundamentāli sātana maldi, un tāpēc viņu liecības lukturi galu galā izdzisa, aptrūkstoties garīgajai eļļai. Šī līdzība ir metafora mūsu laikam. Daudzi pamet Glābēju un savas derības jau ilgi, pirms pamet Viņa Baznīcu.
Mēs dzīvojam vēl nepieredzētā laikā, ko pareģoja senie pravieši, — laikā, kad sātans plosās „cilvēku bērnu sirdīs un [kūda] tos dusmoties pret to, kas ir labs”14. Pārāk daudzi no mums dzīvo virtuālā pasaulē, kas ir pārpludināta ar izklaidi un vēstījumiem, kas ir naidīgi pret dievišķo identitāti un ticību Kristum.
Visspēcīgākā garīgā ietekme bērna dzīvē ir tādu mīlošu vecāku un vecvecāku taisnīgais piemērs, kuri uzticīgi ievēro savas svētās derības. Vecāki ar nodomu māca saviem bērniem ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, lai arī viņi „varētu zināt, pie kura avota meklēt savu grēku piedošanu”15. Pavirša un nepastāvīga derību ievērošana noved pie garīgas paviršības. Garīgais kaitējums bieži vien visvairāk skar mūsu bērnus un mazbērnus. Vecāki un vecvecāki, vai mēs joprojām esam labprātīgi?
Prezidents Rasels M. Nelsons brīdināja, ka „turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un Tā pastāvīgās un mierinošās ietekmes”16. Tas ir skaidrs un nepārprotams brīdinājums — sakārtot savus lukturus un palielināt savus garīgās eļļas krājumus. Vai mēs joprojām vēlamies sekot mūsdienu praviešiem? Cik daudz garīgās eļļas ir jūsu lukturī? Kādas izmaiņas jūsu personīgajā dzīvē ļautu jums pastāvīgāk sajust Svētā Gara ietekmi?
Mūsdienās, tāpat kā Jēzus dzīves dienās, būs cilvēki, kuri atkāpsies, nevēloties maksāt māceklības cenu. Tā kā pret Glābēja Baznīcu un tiem, kuri seko Viņam, arvien vairāk tiek pausta skarba un naidīga kritika, mūsu māceklība prasīs lielāku gatavību iztaisnot un stiprināt savu garīgo mugurkaulu un nepievērst kritizētājiem uzmanību.17
Ja mūsu garīgie pamati ir stingri celti uz Jēzus Kristus, mēs nekritīsim un mums nav jābaidās.
„Lūk, Tas Kungs pieprasa sirdi un labu gribu; un labprātīgie un paklausīgie ēdīs Ciānas zemes labumus šajās pēdējās dienās.”18
Kaut mēs vienmēr būtu labprātīgi! Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.