Palīdzot Violetai
„Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Marka 12:31.)
Kā lai Emma varētu būt jauka, ja Violeta ir tik nejauka?
Emma savilka ciešāk savas mugursomas jostu, ieejot jaunajā klases telpā. Bija pirmā skolas diena. Viņai mugurā bija mīļākā kleita, un mamma bija pusdienām līdzi ielikusi īpašu gardumu — cepumiņus ar dzīvniekiem.
„Būs lieliska diena,” Emma pie sevis nodomāja. „Tik ilgi, kamēr …”
Emma apstājās un paskatījās pāri klases telpai. Tur viņa bija. Violeta.
Pagājušajā gadā Violeta katru garo brīvstundu bija viena pati spēlējusies rotaļu laukuma rāpšanās daļā. Viņa bija apsaukājusi Emmu. Viņa pat bija nozagusi Emmas labāko draudzeni!
Violeta ieraudzīja Emmu un parādīja mēli. Emma nikni raudzījās uz viņu, vēl ciešāk satverot savu mugursomu. Violeta nebija draudzīga visu pagājušo gadu, un izskatījās, ka šajā gadā būs tāpat.
„Bērni, sveicu jūs jaunajā mācību gadā!” Kaldvelas kundze teica klases priekšā. „Sadalīsim sēdvietas.”
Skolas galdi bija sadalīti pa pāriem pa visu klases telpu. Kaldvelas kundze vilka ar savu pirkstu pa sarakstu, tad viņa norādīja uz solu pāri klases aizmugurē. „Emma. Tu sēdēsi tur.”
Emma apsēdās vienā no aizmugurējiem soliem. Viņa cerēja, ka Lizele sēdēs viņai blakus. Vai Džeimijs. Vai —
„Violeta.”
Emma strauji pacēla galvu. Vai viņa pareizi sadzirdēja?
Jā. Kaldvelas kundze vēl joprojām norādīja uz solu viņai blakus. „Tu sēdēsi blakus Emmai, Violeta,” viņa teica.
Sarauktu pieri Violeta lēni tuvojās Emmai. Emma nolika galvu uz sola un blenza sienā. Šis būs garš gads.
Matemātikas laikā Kaldvelas kundze uz tāfeles uzrakstīja dažus uzdevumus, kurus vajadzēja atrisināt. „Jūs varat strādāt vieni paši vai kopā ar savu tuvāko kaimiņu,” viņa teica.
Emma veikli pārliecās pār savu lapu, izlikdamās, ka viņa ir aizņemta. Uzdevumi bija diezgan vienkārši. Viņa tikai centās izvairīties no Violetas. Visu rītu viņa ne reizi nebija uz viņu paskatījusies.
Kaut kas iebakstīja viņas plecā. Šķiet, tas varēja būt zīmulis. Emma to ignorēja.
Vēl viens dūriens. Violeta viņu bakstīja! Emma stūrgalvīgi turpināja strādāt.
Violetas trešais dūriens bija sāpīgs. Emma juta, ka kļuva nikna. Vai viss gads būs tāds? Viņa iedomājās, ka vajadzētu pacelt roku, lai pastāstītu Kaldvelas kundzei. Vai varbūt viņai vēlreiz nikni paskatīties uz Violetu?
Tad Emma izdzirdēja šņukstu. Vai kāds raudāja? Zīmulis atkal viņai iebakstīja. Viņa paskatījās apkārt un redzēja, ka Violeta cieši skatījās uz viņu. Viņas rokās bija zīmulis, un acīs bija asaras. Viņas lapa bija noklāta ar dzēšgumijas atstātiem traipiem.
Violeta savās rokās virpināja zīmuli. „Vai tu vari man palīdzēt?” viņa klusām jautāja.
Emma šokēta brīdi uz viņu skatījās. Violeta vēlējās, lai viņa tai palīdz? Pēc tā, cik nejauka viņa vienmēr ir bijusi? Emma atkal pagriezās pret savu papīra lapu. Violeta varēja strādāt viena pati. Viņa nebija pelnījusi Emmas palīdzību, pat tad, ja viņa bija …
… viņas tuvākais kaimiņš?
Emma domīgi skatījās uz priekšu. Viņa varēja dzirdēt, ka Violeta klusi raudāja viņai blakus. Svētie Raksti vienmēr teica, mīlēt savu tuvāko, — taču ar Violetu bija citādi! Emma tikai sēdēja viņai blakus klases telpā!
Emma atgriezās pie sava uzdevuma. Tad viņa apstājās. Varbūt ar Violetu nebija citādi. Varbūt tad, kad Svētie Rakstu teica mīlēt savu tuvāko, ar to ir domāts ikviens cilvēks. Pat nejaukie. Pat tad, ja tas bija grūti.
Emma nopūtās un lēnām nolika savu zīmuli uz galda. Tad viņa pagriezās pret Violetu un uzsmaidīja, cik labi vien spēja. „Vai es varu palīdzēt?” viņa jautāja.
Violeta pamāja ar galvu, ar roku noslaucīdama asaras.
Emma pārliecās pār Violetas lapu un sāka palīdzēt risināt pirmo uzdevumu. Viņa jau juta labu sajūtu sevī. Viņa domāja, vai Violetai garšo cepumiņi ar dzīvniekiem.
Breda Tīrija ilustrācija; Tas Kungs, Jēzus Kristus, Dels Parsons © IRI