Kādēļ jūs pārcēlāties uz Reksburgu?

Sandra Raša, Aidaho, ASV

Pēc tam, kad gadu desmitiem ilgi bijām dzīvojuši vietā, kur baznīcas locekļi bija minoritāte, mēs ar vīru pārcēlāmies uz apdzīvotu vietu Reksburgā, Aidaho štatā, ASV, kur dzīvoja tikai divas ģimenes, kas nebija no mūsu ticības. Mums palaimējās, jo ievācāmies kaimiņos vienai no tām.

Kad pirmoreiz piebraucām pie mūsu jaunās mājas, mūsu kaimiņš pļāva mauriņu. Mēs ar vīru pārgājām pāri zālājam, lai iepazītos. Es pasniedzu roku sveicienam un pajautāju: „Kādēļ jūs ar ģimeni pārcēlāties uz Reksburgu?”

„Mana darba dēļ, un mēs arī īpaši meklējām tādu pilsētu, kur cilvēkiem būtu jāuzzina par Kristu,” viņš atbildēja.

Es jutos tā, it kā man sejā tiktu ielieta auksta ūdens šalts, taču tik un tā pasmaidīju. Nolēmu, ka neatkarīgi no tā, ko sacīs vai darīs mūsu jaunais kaimiņš, mēs kļūsim par labākajiem kaimiņiem, kādi šai ģimenei bijuši. Saskarsmē ar viņiem mēs vienmēr centīsimies būt laipni, mīloši un apdomīgi, gluži kā Glābējs.

Turpmāko astoņu gadu laikā mūsu ģimenes piedalījās daudzās kopīgās aktivitātēs. Kaimiņa sieva saņēma uzaicinājumus un apmeklēja Palīdzības biedrības pasākumus. Viņa uzaicināja mani, līdz ar daudzām mūsu pēdējo dienu svēto kaimiņienēm, uz kristīgu sieviešu pasākumu, ko sponsorēja viņas baznīca. Mēs ar vīru tikām ielūgti uz viņu bērnu deju un klavieru koncertiem. Viņu ģimene tika aicināta uz kaimiņu kopīgajām maltītēm un svētkiem. Un viņu vecākie bērni zvanīja mums, ja nevarēja sazvanīt savus vecākus, lai kāds pēc darba atvestu viņus mājās.

Vecāki satraucās par to, lai viņu bērniem pārāk neiepatiktos pēdējo dienu svētie, tādēļ neļāva saviem dēliem pievienoties mūsu bīskapijas skautu programmai. Taču mūsu mājas tika uzskatītas par drošu vietu, kur ļaut bērniem spēlēties, kad pie mums ciemojās mūsu mazbērni.

Ikreiz, kad mūsu kaimiņi centās palīdzēt mums saskatīt mūsu „maldu ceļus”, mēs atgādinājām viņiem, ka izjūtam vislielāko cieņu pret viņu ticību un to, kā viņi dzīvo un audzina savus bērnus. Un tad piebildām, ka sagaidām tādu pašu cieņu arī pret savu ticību, jo arī tā balstās uz Glābēja mācībām.

Kad kaimiņiene centās parādīt, ka starp mūsu ticībām plešas dziļa un nepārejama aiza, apgalvojot, ka pēdējo dienu svētie tic „citam Kristum”, es atgādināju viņai, ka mēs abas ticam tam, ka Viņš ir dievišķs un mīlēts Dieva Dēls. Galu galā mums izveidojās sirsnīgas un draudzīgas attiecības.

Kaimiņu ģimene pārcēlās uz citu dzīvesvietu, nepievienojoties mūsu baznīcai. Taču, ja tagad viņi var teikt: „Mēs dzīvojām starp mormoņiem, un viņi ir labi, cienījami un patiesi sirsnīgi cilvēki,” es justu, ka mēs esam guvuši panākumus, būdami par labiem kaimiņiem, un palīdzējuši viņiem kļūt atvērtākiem un godīgākiem attiecībā uz to, kā viņi vērtē pēdējo dienu svētos.