Sagatavots kaujas dienai
Kaut mēs paļaujoties uz Glābēju, To Kungu Cebaotu, būtu sagatavojušies un kaujas laukā nepakluptu.
1485. gadā Anglijas tronī valdīja Ričards III. Tas bija politiskās nestabilitātes laiks, un Ričardam vairākkārt nācās aizsargāt savu troni. Taču viņš bija pieredzējis militārs veterāns, drosmīgs un gudrs cīnītājs, kura pakļautībā atradās 8 līdz 10 tūkstošus liela cilvēku armija.
Tajā pašā gadā Henrijs Tjūdors, Ričmondas grāfs, pretendēja uz Anglijas troni, izaicinot un konfrontējot Ričardu vietā, kas deva kaujai nosaukumu, — Bosvorta laukā. Henrijam, atšķirībā no Ričarda, nebija liela cīņas pieredze, un viņa bruņotos spēkos ietilpa tikai 5 tūkstoši karavīru. Taču viņa pusē bija labi padomnieki — augstmaņi, kas jau bija piedalījušies līdzīgās kaujās, tai skaitā pret Ričardu. Uzaustot kaujas rītam, viss norādīja uz to, ka Ričards gūs uzvaru.
1485. gada 22. augusta notikumi ir apkopoti slavenā, dramatiskā leģendā. Tajā rītā karalis Ričards un viņa vīri gatavojās stāties pretī Henrija armijai. Kaujas uzvarētājs kļūs par Anglijas valdnieku. Īsi pirms kaujas Ričards nosūtīja kalpu pārliecināties, vai viņa mīļākais zirgs ir sagatavots.
„Uzmauc viņam ātri pakavus,” kalps pavēlēja kalējam. „Karalis vēlas jāt ar šo zirgu sava karaspēka priekšā.”
Kalējs atbildēja, ka ir jāuzgaida. „Pēdējo dienu laikā esmu apkaltis visus karaļa armijas zirgus,” viņš atbildēja. „Un tagad man ir jāsameklē vēl dzelzs.”
Nepacietīgais kalps atbildēja, ka viņš nevar gaidīt. „Karaļa ienaidnieki jau tuvojas, un mums viņi ir jāsatiek kaujas laukā,” viņš teica. „Iztiec ar to, kas tev ir.”
Kā tika pavēlēts, kalējs darīja, ko spēja, izkaldams četrus pakavus no dzelzs stieņa. Trīs no gatavajiem pakaviem viņš pienagloja pie zirga kājas. Taču, kad centās piestiprināt ceturto pakavu, viņš aptvēra, ka ir aptrūkušās naglas.
„Man ir nepieciešama vēl viena vai divas naglas, un paies kāds laiks, līdz es tās izkalšu,” viņš sacīja kalpam.
Taču kalps vairs nevarēja gaidīt. „Es jau dzirdu taures skaņas,” viņš paziņoja. „Vai vari izmantot to, kas tev ir pieejams?”
Kalējs atbildēja, ka darīs, ko spēs, taču viņš nevar apgalvot, ka ceturtais pakavs turēsies pie zirga kājas.
„Vienkārši piesit to,” kalps pavēlēja. „Un pasteidzies, vai arī karalis būs dusmīgs uz mums abiem.”
Drīz sākās cīņa. Pulcinot savus vīrus, Ričards jāja pa lauku uz priekšu un atpakaļ, cīnoties un iedrošinādams viņus ar saucienu: „Virzieties uz priekšu! Virzieties uz priekšu!”
Paskatoties pāri laukam, Ričards pamanīja, ka daži no viņa vīriem atkāpjas. Baidoties no tā, ka arī citi karavīri varētu sākt atkāpties, viņš auļoja uz pārrāvuma vietu, lai vīrus iedrošinātu. Taču, pirms viņš tos sasniedza, viņa zirgs paklupa un nokrita, nometot karali zemē. Karaļa izmisušo auļu rezultātā nokrita viens no zirga pakaviem — notika tas, no kā baidījās kalējs.
Ričards uzlēca kājās, tikmēr viņa zirgs piecēlās un aizauļoja. Henrija armijai gūstot virsroku, Ričards augstu gaisā māja ar zobenu, kliegdams: „Zirgu! Zirgu! Atdošu savu karaļvalsti pret zirgu!”
Taču bija jau par vēlu. Ričarda vīri jau muka bailēs no Henrija tuvojošās armijas, un kauja tika zaudēta. Kopš tā laika cilvēki skandina šādu pantiņu:
Bez naglas tika pazaudēts pakavs,
Bez pakava tika pazaudēts zirgs,
Bez zirga tika zaudēta kauja,
Bez uzvaras kaujā tika zaudēta karaļvalsts,
Un tas viss notika, jo nebija pakavam naglas.1
Nostiprinot savus principus
Pārdomājot šo stāstu, es domāju par to, kā dažreiz tik vienkāršs apstāklis kā slikti piesista pakava nagla var novest līdz tādam vēstures notikumu pavērsienam. Šo trūkstošo naglu mēs varam pielīdzināt evaņģēlija principiem. Evaņģēlija principu un ar tiem saistīto vērtību un paradumu trūkums cīņā pret kārdinājumiem un ļaunumu var mūs atstāt bezspēcīgus kaujas laukā.
Kādu ieradumu pietrūkst mūsu pašu un ģimenes dzīvē? Vai mēs atstājam novārtā personīgās un ģimenes lūgšanas? Uzcītīgu Svēto Rakstu studēšanu? Regulārus ģimenes mājvakarus? Pilnas desmitās tiesas maksāšanu? Kalpošanu mūsu brāļiem un māsām? Sabata dienas ievērošanu? Tempļa darbu? Mīlestību pret savu tuvāko?
Katrs no mums var ieskatīties sevī un atrast to, kā mums pietrūkst, — kuru principu vai paradumu mums vajadzētu nostiprināt stingrāk savā un mūsu ģimenes dzīvē. Kad esam šo principu vai paradumu atraduši, tad ar centību un apņēmību mēs varam iedzīt naglu dziļāk — dzīvojot pēc šī principa daudz pilnīgāk un labāk sagatavojot sevi un savu ģimeni atbalstīt to, kas ir pareizs.
Mācībā un Derībās Tas Kungs pamāca: „Ņemiet glābšanas bruņu cepuri, un Mana Gara, kuru Es izliešu pār jums, zobenu, un Manu vārdu, ko Es atklāšu jums, un … esiet uzticīgi, līdz Es nākšu.” (27:18.)
Saviem uzticīgajiem kalpiem Glābējs ir apsolījis: „Viņu roka būs Mana roka, un Es būšu viņu vairogs un viņu aizsargs; un Es apjozīšu viņu gurnus, un viņi vīrišķīgi cīnīsies par Mani; … un ar Sava sašutuma uguni Es pasargāšu tos.” (M&D 35:14.)
Mums ir vienmēr jāatceras, lai gan „zirgu … sakopj kaujas dienai”, kā tas ir rakstīts Salamana pamācībās, taču „uzvara nāk tikai no Tā Kunga” (21:31). Sekosim Moronija aicinājumam „[nākt] pie Kristus un [tapt] [pilnveidotiem] viņā”. (Moronija 10:32.) Un kaut mēs, paļaujoties uz Glābēju, To Kungu Cebaotu, būtu sagatavojušies un nepakluptu kaujas laukā cīņā pret ļaunumu.
Grega Ņubolda ilustrācijas