Līdz mēs atkal tiksimies
Es lādējos …
Lādēšanās bija man pielipusi tikpat cieši kā dadzis, kas ieķēries suņa vilnā.
Manas mātas sejas izteiksme skumdināja mani. Šoks. Mulsums. Vilšanās. Šīs sajūtas parādījās viņas acīs cita pēc citas un tad saplūda vienā izteiksmē — nodevībā.
Par spīti viņas mācībām, kuras saņēmu visu savu 15 gadus garo dzīvi, godāt Debesu Tēvu vārdos un darbos, tur nu es stāvēju, vainīgs tajā, ka no manām lūpām izskanēja īpaši rupjš vārds.
Es nebiju domājis lādēties. Pirms tā gada es nekad nebiju lietojis rupjus vārdus. Taču tajā vasarā es biju strādājis Jūtas Zivju un medību departamentā un biju pārņēmis šo ieradumu no citiem zēniem, kas strādāja kopā ar mani.
Mūsu galvenais pienākums bija dadžu iznīcināšana gar valsts autoceļiem. Mēs ātri nolēmām, ka Arctium minus ir īpaši ļauna nezāle. Tā strauji vairojas gandrīz ikvienā vietā un nomāc lielāko daļu citu augu. Dadži pieķeras visam, kas pietuvojas.
Ar lāpstām rokās mēs cīnījāmies ar šo sodību visu vasaru līdz pat pārgurumam — un rupjai valodai. No sākuma manu biedru runas veids man šķita aizvainojošs. Tad es to pieņēmu. Galu galā es to pārņēmu. Līdz vasaras beigām lādēšanās man pielipa tikpat cieši kā dadzis, kas ieķēries suņa vilnā.
Manas mātes reakcija uz manu izrunāšanos tomēr mani pārliecināja, ka man vajag mainīties.
Tas nebija viegli. Lādēšanās nav tikai vārdu izvēle. Tas ir arī domāšanas veids. Sarunas, kas notiek mūsu dzīvē, tas, ko mēs lasām un ko mēs skatāmies, veido mūsu domas. Es drīz iemācījos, ka, ja es vēlos mainīt vārdus, kurus lietoju, man jāmaina tas, par ko es domāju.
Par laimi, es biju aktīvs un apmeklēju baznīcu un semināru. Lādēšanās bija pārmākusi augstākas domas, taču atrašanās vidē, kur es biju pakļauts šīm augstākajām domām, ļāva tām atkal iesakņoties. Es koncentrējos uz Svēto Rakstu lasīšanu katru dienu un lūgšanām. Es neskatījos filmas un televīzijas programmas, kas rosināja netīras domas.
Pakāpeniski es atklāju, ka mana valoda uzlabojas. Līdz gada beigām es biju atbrīvojies no sava ieraduma lādēties.
Kopš šīs manas pieredzes es esmu iemācījies daudz ko par vārdu spēku. Vārdi var radīt vai arī iznīcināt. Tie var ievainot vai arī dziedināt. Tie var iznīcināt cilvēkus vai arī var iedēstīt cerības un mīlestības sēklas.
Man šķiet interesanti, ka pats Glābējs, Debesu un Zemes radītājs, tiek dēvēts par Vārdu. (Skat. Jāņa 1:1–4; M&D 93:6–11.)
Es esmu iemācījies, ka vārdu lietošanai var būt gan negatīva, gan pozitīva nozīme. Mēs zvēram teikt patiesību tiesā. Mēs svinīgi solām vai zvēram ievērot Dieva baušļus, kad esam kristīti. Līdzīgi mēs dodam svētu solījumu ievērot savas tempļa derības, lai saņemtu vislielākās Debesu Tēva svētības.
Noslēgumā gribu teikt: mēs kļūstam līdzīgāki Vārdam, kad mūsu vārdi godina Viņu un atspoguļo Viņa godību.
ANNAS LAURENTAS fotogrāfija