Glābšanas darba paātrināšana

Kad mēs aicinām citus, mīlam citus un kalpojam citiem, mēs kļūstam par patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem un palīdzam paātrināt glābšanas darbu.

Lai arī valda liels prieks, ka pilnlaika misionāri tagad darbojas tiešsaistē un vada ekskursijas sanāksmju namos, tomēr šīs izmaiņas ir tikai pavisam neliela daļa no lielā glābšanas darba. Daudz svarīgāk ir tas, kā mēs — baznīcas locekļi — iekļaujamies lielajā glābšanas darba paātrināšanas kopainā. Mums netiek prasīts iesaistīties jaunā programmā. Vienkārši mēs tiekam mudināti būt par patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem. Mūsu uzdevums ir nodoties tam, lai mīlētu un kalpotu apkārtējiem — atbalstītu grūtībās nonākušu kolēģi, uzaicinātu draugus uz kristībām, palīdzētu kaimiņam dārza darbos, ielūgtu neaktīvu baznīcas locekli vakariņās vai palīdzētu kaimiņienei ģimenes vēstures izpētē. Tie visi ir dabiski un priekpilni veidi, kā ieaicināt citus savā dzīvē un līdz ar to arī evaņģēlija gaismā mazaktīvos draudzes locekļus un tos, kuri nav no mūsu baznīcas. Patiesībā dalīšanās ar citiem jautros un svētos mirkļos no savas dzīves ir visiedarbīgākais veids, kā ikviens no mums var „[strādāt Jēzus Kristus] vīna dārzā cilvēku dvēseļu glābšanai” (M&D 138:56).

Kas ir glābšanas darbs?

Glābšanas darbs ir Debesu Tēva darbs „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39). Šajā svarīgajā darbā ietilpst baznīcas locekļu misionāru darbs, jaunpievērsto aktivitātes uzturēšana, mazaktīvo draudzes locekļu aktivizēšana, tempļa un ģimenes vēstures darbs un evaņģēlija mācīšana.¹ Mēs pārāk bieži domājam, ka tie ir nesaistīti evaņģēlija aspekti. Taču 2013. gada 23. jūnija pasaules mēroga vadītājiem paredzētā pārraidē par glābšanas darbu elders Rasels M. Nelsons, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, mācīja: „Šis darbs patiesībā ir nedalāms. Šie pūliņi nav nošķirami, viss ir daļa no glābšanas darba.”²

Frāze „Glābšanas darba paātrināšana”, kas ir iepriekšminētās pārraides atbalsta mājaslapas nosaukums (hasteningthework.lds.org), sasaucas ar Tā Kunga solījumu: „Lūk, es pasteidzināšu Savu darbu Savā laikā.” (M&D 88:73.)

Būtiski priesterības priekšraksti — kristības, konfirmācija, vīriešu ordinēšana priesterībā un tempļa priekšraksti — ir kā kilometra stabiņi mājupceļā pie mūsu Debesu Tēva. Piedaloties glābšanas darbā, mēs ejam pa šo derību ceļu un iedvesmojam uz to arī citus.

Baznīcas locekļi strādā kopā ar misionāriem priesterības atslēgu vadībā

Ir pienācis laiks pievērsties pamatprincipam, atzīstot, ka kļūt par Tā Kunga baznīcas locekli nozīmē tikt aicinātam pilnībā iesaistīties Viņa glābšanas darbā. Stabu prezidentiem un bīskapiem ir piešķirtas priesterības atslēgas, lai vadītu misionāru darbu viņu pārraudzītajās baznīcas vienībās³, un viņi palīdz baznīcas locekļiem darīt to, kas jādara patiesiem Kristus mācekļiem — dalīties evaņģēlija gaismā. Misiju prezidentiem ir priesterības atslēgas, kas dod iespēju vadīt viņu pārraudzībā esošo misionāru darbu.⁴ Pilnlaika misionāri tiek apmācīti, lai varētu mācīt tos, kuri ir gatavi pieņemt evaņģēliju. Misionāri palīdz draudzes locekļiem viņu misionāru darbā, nevis otrādi. Tādējādi pilnlaika un draudzes misionāri darbojas kā partneri, ienesot evaņģēliju to cilvēku dzīvēs, kurus Tas Kungs ir sagatavojis tā pieņemšanai.

Pārraides laikā prezidents Tomass S. Monsons teica: „Ir pienācis laiks, lai baznīcas locekļi un misionāri vienotos kopīgā darbā un strādātu Tā Kunga vīna dārza, lai vestu cilvēku dvēseles pie Viņa. Viņš ir sagatavojis līdzekļus, lai mēs varētu dalīties evaņģēlijā daudz un dažādos veidos, un Viņš palīdzēs mums mūsu darbā, ja vien mēs rīkosimies ticībā, lai paveiktu Viņa darbu.”⁵

Elders Nīls L. Andersens, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, runāja par mīlestības nozīmi. Viņš teica: „Mēs strādājam kopā ticībā un vienotībā, ticot, ka Tas Kungs vadīs mūsu soļus, un esot vienoti cits ar citu un misionāriem, un mūs vienmēr motivē mūsu mīlestība [pret Jēzu Kristu], mīlestība citam pret citu un mīlestība pret tiem, kuriem kalpojam.”⁶

Bīskapijas padome vada, bīskapijas misijas vadītāji koordinē

Bīskapa vadībā bīskapijas padome veicina, atbalsta un saskaņo bīskapijas locekļu pūliņus, plānojot un vadot glābšanas darbu savā bīskapijā.⁷

Bīskapijas misijas vadītājs kā bīskapijas padomes loceklis „veicina bīskapijas pūliņus atrast, mācīt un kristīt klausītājus. Šo darbu viņš veic ar pilnlaika misionāru darbu.”⁸

Uzrunājot bīskapijas misijas vadītājus, elders Nelsons teica: „Palīdziet [misionāriem] aizpildīt viņu dienas kārtību ar jēgpilnām mācīšanas iespējām, lai viņiem vairs nebūtu laika klauvēt pie durvīm, meklējot cilvēkus, kurus mācīt.” …[Jūs] esat vienojošā saikne starp misionāriem, bīskapijas padomi un bīskapijas locekļiem.”⁹

Patiesā panākumu mēraukla

Kā pēdējo dienu svētie mēs esam svētīti ar iespēju dzīvot laikā, kad Tas Kungs paātrina Savu darbu. Tā kā Dievs ir sūtījis mūs uz zemes tieši šajā laikā ar noteiktu mērķi, mēs spējam paveikt vairāk, nekā paši domājam. Kamēr vien mēs laipni un mīloši sniegsimies pretī tiem, kam nepieciešama mūsu draudzība un palīdzība, mēs necietīsim neveiksmi. Mēs gūsim panākumus misionāru darbā, sekojot iedvesmai, kas ienāk prātā un sirdī, un vienkārši ieaicinot citus mūsu evaņģēlijam pievērstajā dzīvē. Mūsu panākumu mēraukla ir šādu aicinājumu izteikšana, nevis tas, vai cilvēki kristās un kļūst par aktīviem baznīcas locekļiem. Elders Džefrijs R. Holands, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, runāja par izcilo misionāru armiju, kas tagad uzsāk misionāru darbu, sakot: „Tikai no mums pašiem ir atkarīgs brīdis, kad varēsim teikt: „Šeit viņi nāk.” Mums visiem ir jāplāno un jāizmanto šie debesu sūtītie resursi visefektīvākajā veidā, kāds vien iespējams.”¹⁰

Mums visiem ir pienācis laiks daudz skaidrāk izprast savu lomu glābšanas darba paātrināšanā. Padarot baznīcas locekļu misionāru darbu, jaunpievērsto aktivitātes uzturēšanu, mazaktīvo baznīcas locekļu aktivizēšanu, tempļa un ģimenes vēstures darbu un evaņģēlija mācīšanu par dabisku savas dzīves sastāvdaļu, mēs piedzīvosim milzīgu prieku un tiksim apveltīti ar garīgajām dāvanām, kuras mums nepieciešamas, lai stiprinātu baznīcu šajā 21. gadsimtā.

Deivida Stokera fotogrāfija

Džona Lūkas un Koudija Bella fotogrāfijas