Kaste ar fotogrāfijām

Sindija Hedžija, Alberta, Kanāda

Pirms vairākiem gadiem, kopā ar vīru vedot atkritumu kravu uz vietējo izgāztuvi, ievēroju, ka viena no tur strādājošajām darbiniecēm paceļ kasti, lai iemestu to atkritumu dedzinātavā. Pēkšņi kaste saplīsa un no tās izkrita dažas fotogrāfijas.

To redzot, mani pārņēma spēcīga sajūta, ka man jāiet un jādabū šī kaste ar fotogrāfijām. Es izlēcu no mašīnas, lai palīdzētu savākt fotogrāfijas. Mēs abas ar šo darbinieci jutām, ka fotogrāfijas izmestas kļūdas pēc, un es pārliecināju viņu, lai viņa man tās atdod, lai es varētu mēģināt uzmeklēt kādu, kuram tās būtu vajadzīgas.

Pārskatot simtiem kastē salikto fotogrāfiju, es atradu aploksni, kas bija adresēta kādam cilvēkam Varburgā, Albertā, Kanādā. Vairāku turpmāko gadu garumā es uzrakstīju dažas vēstules cilvēkiem ar minēto uzvārdu, taču tā arī nesaņēmu nekādu atbildi.

Kad mūsu ģimene ieguva pieeju internetam, es atklāju, ka Varburgā darbojas vēstures biedrība. Es paprasīju, vai kāds no tur strādājošajiem varētu atpazīt vārdus, ko biju uzgājusi fotogrāfiju aizmugurē.

Pēc mēneša mums piezvanīja kāds vīrs, ar kuru bija sazinājies vēstures biedrības pārstāvis. Viņš teica, ka netālu no mums dzīvojot viņa māsa, un lūdza, vai mēs varētu parādīt bildes viņai. Mēs, protams, atbildējām apstiprinoši.

Nākamajā dienā pie mums apskatīt fotogrāfijas ieradās Floids un Beta Havtorni — pēdējo dienu svētie. Kad atvēru kasti, brālis Havtorns norādīja uz augšējo bildi, sakot: „Re, te viņš ir!” Tā bija māsas Havtornas vectēva fotogrāfija.

Aplūkojot bildi pēc bildes, brālis un māsa Havtorni stāstīja mums par fotogrāfijās attēlotajiem cilvēkiem. Havtorni šaubījās, ka šīs bildes būtu izmetis kāds no viņu radiniekiem, un viņiem nebija ne jausmas, kā šīs fotogrāfijas nonākušas līdz izgāztuvei.

Man bija spēcīga sajūta, ka Debesu Tēvs ir palīdzējis man atgriezt fotogrāfijas Havtornu ģimenei. Es liecinu, ka ģimenes vēstures darbs ir viens no svarīgākajiem mūsu dzīvē. Ja mēs vēlamies darīt šo darbu, Tas Kungs mums palīdzēs.